GUNĀRS CĪRULIS: BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Burātājiem arī patīk lielīties ar uzvarām. Bet tās nav uzvaras pār sāncenšiem. Cik tad vispār piedalās regatēs? Viens no desmit jahtkluba bied­riem, ne vairāk. Pārējiem svarīgāk cīnīties ar vētru un bangām, šajā tehnikas laikmetā sastap­ties aci pret aci ar pirmatnējo stihiju, just, ka itin viss, reizēm pat dzīvība atkarīga no tavas pras­mes, vīrišķības, izturības. Tā ir nevis dzīšanās pēc sensacionālas slavas, kas pamudina dažus drosmi­niekus mazās čaumalās šķērsot juras un okeānus, ceļot apkārt visai zemeslodei, bet liela iekšēja nepieciešamība …

Vējš nebija sevišķi brāzmains, tomēr pat tādā laikā nemākulīgam stūrmanim var atgadīties kļū­mes. Kur tas laiks, kopš Putriņš pēdējoreiz turējis rokā stūres unguru … Tāpēc īpašu gandarījumu sagādāja apziņa, ka vecās iemaņas nav aizmir­stas— tāpat kā cilvēkā līdz sirmam vecumam sa­glabājas bērnībā apgūtā māka rullēt ar divriteni.

Nē, nekādas avārijas situācijas Putriņām nega­dīsies, viņš jutās kā pilnīgs stāvokļa saimnieks. Bet. .. pietika pavērties apkārt, lai ieraudzītu, ka pārējās jahtas jau bija samazinājušas «Salacas» atrāvienu, dažas pat taisījās apdzīt viņu.

— Nelaid garām dakteri! — Rasma brīdināja.

Patiešām vēja pusē iznira «Hipokrata» sarkani

krāsotais korpuss un nāca virsū tik ātri, it kā to dzītu zem ķīļa paslēpts motors vai kāds noslēpu­mains privātpūtiens. Vēl mirklis, un lielais div- mastnieks pavisam aizsegs viņiem vēju.

Putriņš zināja, kā tādās reizēs jācīnās. Jāstūrē vēl tuvāk pie vēja, jāvirza jahtas priekšgals kaut vai tieši pret brāzmu. Viņam bija likumīgas priekš­rocības, un Boriss būs spiests griezt «Salacai» ce|u, atpalikt vai izvēlēties neizdevīgāku kursu. Teorētiski viņš visu izdarīja pareizi un tomēr nekā nepanāca. Arī «Hipokrata» buras ciešāk pieglau­dās pūsmai, un drīz «Salaca» jau šūpojās sān­cenša saceltās ceļa sliedes vilnīšos.

— Pasviest tev tauvas galu un pavilkt? — at­skanēja Borisa Vencela līksmā balss. — Vakarā uzliksi polšu. .. Kamēr nav par vēlu, kapteini!

Visvairāk Putriņām iedzēla pēdējais apsauciens. Ne jau dienesta stāvokļa pazeminājums par vese­lām trim pakāpēm, bet nicīgais zemteksts. Vārdu «kapteinis» var izrunāt visādi — ar cieņu, kāda pienakas kuģa likteņu noteicējam, vai ar izsmieklu, it kā pārmetot ormanim, ka viņš slikti baro savu klibo ķēvi.

— Un ko tu tur dari uz borta? — Putriņš bez­spēcīgā niknumā uzklupa dēlam. — Aizmidzis esi, vai?

— Atsveru laivu, — Varis mierīgi, gandrīz vien­aldzīgi atbildēja no korpusa kreisās malas, kur gu­lēja uz vēdera tieši vidū starp ūdeni un debesīm.

— Nav jau nieka jollīte, ar kādām esi pieradis plivināties. Nebaidies, jahta tik viegli neapgāzī- sies, — Putriņš rūca.

— Pierādīts, ka tādā veidā palielinās slīdamība, jo ūdens pretestība …

Bet Putriņām prāts nemaz nenesās uz jaunāka­jiem atzinumiem.

— Kāpēc tad palaidām garām nolādēto kaulu lāpītāju, vai viņš gudrāks par mums abiem, vai?

— Nevajadzēja spiesties uz augšu, tā stūrē tikai kapteiņi, kas par varēm grib uzdienēt līdz admirā­lim. — Apjēdzis, ka tēvs var iztulkot šo flotes iz­teicienu kā apvainojumu, Varis piebilda: — Krī- ties nost no vēja, Jauj jahtai pa īstam ieskrietiesl Labāk lieks puskilometrs, toties rnērtaķa ātrumā.

— Ja tu tik gudrs, nāc un sēdies pats pie stū­res! — aicināja Putriņš, kuram trakoti negribējās atpalikt no drauga.

— Neies krastā. Devu Brunim goda vārdu, ka pat nāves briesmās nepieskaršos kloķiem. Galu galā — tā ir pensionāru kandidātu regate, bet man drīz noformēs sporta meistaru.

— Protams, protams … Māte un vienīgā māsa var mierīgi noslīkt, bet čempiona jaunskungs ne­pakustinās ne pirkstu, — Putriņš iekaisa. — Tas izskatās pēc tevis.

— Ko jūs varat tik daudz ķīvēties, — Regīna metās starpā. — Puika tikai trešo dienu mājās, bet vecajam gailim jau cekuls gaisā … Mēs esam atbraukuši atpūsties, nevis, mēles izkāruši, dzīties pēc rekordiem. Tūlīt uzsmērēšu jums sviestmaizī­tes, man personīgi svaigā gaisā vienmēr…

— Liecies mierā! — Putriņš atgaiņājās. — Vēl neesam izbāzuši degunu jūrā, bet tu jau taisies mūķēt vaļā pudeles.

Regīna norija atbildi un… arī siekalas. Viņai patiešām ļoti gribējās ēst, jo, nevēlēdamās dzir­dēt vīra pārmetumus, ka Putriņu ģimene atkal nokavēs, nebija ieturējusi brokastis. Turklāt viņa zināja, ka jūrā nespēs dabūt iekšā ne kumosu, labi vēl, ja izdotos apspiest nelabumu. Pirmoreiz jūras slimība bija uzradusies pirms kādiem div­desmit pieciem gadiem pusceļā starp Rīgu un Mērsragu. Tai laikā viņa gaidīja Rastniņu, tāpēc īpaši nenokāra degunu. Bet sliktā dūša vajāja Regīnu arī pēf? tam pat visniecīgākajos vilnīšos. Un Edžus parasti izsēdināja sievu pie baltās kā­pas, kur viņa sauļojās, gatavoja azaidu, reizēm cepa šašliku, lai iepriecinātu ģimenes locekļus pēc izbraukuma pa līci. Šodien turpretī Regīna bija pateicīga vīram, ka tas ne ar pušplēstu vārdu ne­bija ieminējies par šo tradīciju, vai tad drīkstēja paļauties, ka Rasma pabaros brāli? Kamēr Varis bija prom no mājas, viņa katru nedēļu cepa speķa pīrādziņus un stiepa uz pastu, kur, par laimi, strādāja bijusī skolniece, kas pieņēma pakas ārpus rindas. Tagad, redzot, cik ļoti puisis pa šiem die­nesta gadiem izstiepies, Regīna centās cik varē­dama, lai viņš kļūtu arī plecīgāks.

— Nesaprotu, kā Brunis ar šo plostu tiek pir­mais, — pēc brīža Putriņš atkal ierunājās. — Ska­ties, arī vecais grausts «Amata» izrāvies uz priekšu.

— Domā, viņš tev iedevis savas sacīkšu buras? Uzvilcis veco kaprona komplektu un novēlējis labu ceļavēju. — Varis pavīpsnāja.

Tagad Putriņš galīgi nomierinājās. Beidzot bija atrasts attaisnojums iespējamai neveiksmei. Ob­jektīvi iemesli, nepiemērota materiālā daļa — vai'

var būt labāks iegansts pašpārmetumu iemidzinā­šanai? Un kur vispār sacīts, ka noteikti jāuzvar, pietiek taču ar to, ka izdevies atkal pa savai gau­mei pavadīt dienu.

Tā tiešām gadījusies brīnum jauka. Pēc nedēļu ilgām lietavām, kas bija pamudinājušas jahtkluba valdi pasludināt navigācijas sezonas slēgšanu sep­tembra beigās, atkal spīdēja vasarīga saule, un, ja izņēmuma kārtā drīkst ticēt laika pareģoju­miem, šoruden tā sildīs līdz pat pirmajam snie­gam. Bet divreiz mainīt lēmumu nozīmētu pašam sevi izpļaukāt. Lai entuziasti, kuri no jauna ie­laida ūdenī krastā izvilktās jahtas, burā arī pēc pēdējās regates, neviens netaisījās liegt šo prieku, nav jau nekādi malu mednieki…

Vējš pūta slīpi gar liedagu, gandrīz tīrs riete­nis, tādēļ krasta tuvumā viļņu putas tikpat kā nemanīja, un Putriņš nopriecājās. Viņš nebūt ne­bija aizmirsis Regīnas nedienas, arī par Rasmu neņēmās galvot, tomēr neierosināja atstāt sieviešu dzimumu krastā. To varētu iztulkot kā kapteiņa patvaļu, kā diskrimināciju. Ja jau iekarojušas vien­līdzību, lai pašas uzdrošinās atzīties par gļēvām vai arī sakož zobus.

Izeju līcī iezīmēja baltu un sarkanu stoderu virtene. Jūra vienmērīgi elpoja, tik tikko cilājot jahtu savās draudzīgajās skavās, taču retumis neliedza sev prieku ar negaidītām un saltām šļā- cēm atgādināt, ka spējīga arī sadusmoties.

— Ja paņemsi vairāk pa kreisi, tiksim tieši līdz pagrieziena bojai, — Varis ieteica.

— Bet garais beņķis? — Putriņš šaubījās.