GUNĀRS CĪRULIS: BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Ar apstākļu pazīšanu vien nepietiek, — skep­tiski iebildu. — Vajadzīgs talants.

— Un tev tas ir, nupat lieku reizi pārliecinā­jos. — Gribēdams pārliecināt arī mani, ģenerālis trieca dūri pret galdu, un, it kā izrāvies finiša taisnē, viņš vēl sabiezināja krāsas. — Velns parā­vis, Edžu, vienreiz mūžā ar tevi taču var atklāti parunāties, vai ne?

Beidzot uzzināšu izsaukuma īsto iemeslu. Nekas priecīgs mani negaidīja, tas bija skaidrs kā diena. Paldies parasti saka dažos vārdos, vienā kodolīgā teikumā — bez liriskām atkāpēm par kriminālromānu specifiku. Arī uzslavai nav nepie­ciešams divkosīgais ievads par seno draudzību, kuras vārdā drīkst runāt atklāti…

Mēdz apgalvot, ka izšķirošos brīžos, kas iezīmē pagriezienu cilvēka liktenī, atmiņa darbojas ar elektroniskās mašīnas precizitāti, reģistrē katru vārdu un niansi. Man, profesionālam kriminālis­tam, tagad kauns atzīties, ka ģenerāļa paziņojumu atceros tikai aptuveni. Bet jēga bija nepārprotama arī bez man adresētajiem komplimentu graudi­ņiem, ar kuriem viņš centās saldināt rūgto kafiju.

Jā, man esot literārs talants, un grēks to izšķiest ministrijas sienas avīzē vai zinātniskās preses slejās. Tikpat neapšaubāmi, ka es esot apdāvināts kriminālists, darbinieks ar lielu pieredzi un atzīs­tamu cilvēku psiholoģijas pazīšanu. Tik tālu viss būtu labi, taču man trūkstot to rakstura īpašību, kas nepieciešamas priekšniekam, — stingrības, prasīguma pret citiem, organizatora dotību. Vārdu sakot, pret mani kā pret kriminālmeklēšanas pār­valdes atbildīgu darbinieku neesot nekādu iebil­dumu, drīzāk otrādi, un tur jau tas āķis, ka man pienākoties paaugstinājums — ja ne pēc nopel­niem, tad katrā ziņā pēc stāža un pulkveža zvaig­znītēm. Bet iecelt mani dižpriekšnieku kārtā būtu vieglprātība, kas nenāktu par labu ne lietai, ne man pašam. To taču, cerams, es saprotot, nemaz nevajagot apvainoties, jo šis apstāklis liecinot par manu nemainīgo un izcilo individualitāti. Un lūk, ko viņš ierosinot: pārcelt mani tādā darbā, kur man būšot daudz brīva laika rakstīšanai, tai daiļradei, kuru aicinājusi stimulēt tikko notikušā simpozija rezolūcija. Esot tāds postenis, kurā es saņemšot pieklājīgu pensiju, turpināšot mierīgi strādāt un attēlošot savu darbu — par prieku sev un arī citiem. Un lai es ne mazākā mērā neuztrauco­ties — jaunais amats atbilstot manām spējām, necietīšot ne mans gods, ne mans naudas maks. Turklāt kā bijušam jahtsmenam (redzi, ko, gata­vojoties sarunai, ģenerālis iepazinies ar manu kadru anketu!) postenis ūdens transporta mili­cijā man esot tieši piemērots, kā kulaks uz acs. Transporta milicijas pārvaldes padomnieks, kon­sultants sevišķi svarīgos jautājumos — tas skanot tikpat lepni kā ministrijas galvenais speciālists. Un, ja man uznākšot iedvesma vai radīšoties citi sarežģījumi, lai bez kautrēšanās griežoties taisni pie viņa — bezalgas atvaļinājums katrā laikā.

Ko es varēju iebilst? Iekšlietu ministrija nav piparbodīte, kur pieņemts kaulēties, uzstādīt pret- noteikumus. Priekšnieka pavēle mums ir likums. Protams, atlika iespēja iesniegt atlūgumu un pavi­sam aiziet pensijā, kuru, saskaitot kopā frontē un milicijā nodienētos gadus, jau sen biju nopelnījis vismaz divkārt. Bet to darīt nevēlējos, citādi taču būtu atvadījies, kad vēl jutos pietiekami jauns, lai iedzīvotos citā kolektīvā. Lai cik grūts un rei­zēm nepateicīgs ir darbs milicijā, tas saista mani ar savu daudzveidību, ar allaž mainīgiem uzdevu­miem, ar cilvēku likteņu dažādību un — nebaidos pašapmierinātās deklarācijas — arī ar apziņu, ka vienu otru razbainieku tomēr izdevies pataisīt par cilvēku.

Vai es biju satriekts? Diez vai. Sirds dziļumos taču apzinājos, ka tiešām neesmu piemērots priekšnieka krēslam, kurā jāsēž astoņas stundas dienā, sacerot un parakstot visādus papīrus — lūgumrakstus un pavēles, iesniegumus un petīci­jas, rīkojumus un lēmumus. Tad jau labāk pamē­ģināt uzrakstīt kaut ko savu.

Tā es spriedu pirms gada un savu lēmumu arī šodien nenožēloju. Lai cik dīvaini, pats rakstīša­nas process sagādāja baudu, ne tikai izdaudzinā­tās radošās mokas. So to atcerējos, šo to apjēdzu pa jaunam, un galu galā radās manuskripts, kas laikam taču neatbilst nevienam tradicionālam lite­ratūras paveidam. Tas nav kriininālstāsts ar kla­sisko detektīvrēbusu vai aizraujošiem piedzīvo­jumiem. Vēl jo mazāk manu sacerējumu drīkst uzskatīt par autobiogrāfisku romānu ar psiholoģis­kām analīzēm un vispārinātām atziņām. Visdrīzāk tas ir gabaliņš iz dzīves, ieraudzīts un uz papīra atveidots, — ar tās likumsakarībām un nejaušī­bām, uzvarām un neveiksmēm, lolojumiem un pār­dzīvojumiem, ar visu, ko ierasts dēvēt par priekiem un bēdām.

Ilgi nespēju izšķirties, kā veidot šīs piezīmes. Šķita — visvienkāršāk būs lieki neprātot un rak­stīt dienasgrāmatu — pirmajā personā hronolo­ģiskā secībā izklāstīt savus novērojumus. Bet tad virsroku guva izmeklētāja svētākais likums — aplūkot medaļas abas puses, iepazīties ar visām parādībām no dažādiem viedokļiem. Sastādīju gal­veno darbojošos cilvēku sarakstu un izvēlējos bez­personisko stāstījuma paņēmienu, pasvītrojot savu objektivitāti vēl ar to, ka palūdzu izdevniecību likt uz vāka mana vecā drauga Gunāra Cīruļa vārdu. Tā sakot, ne mana cūka, ne mana druva … Ja ģenerālim liksies, ka bezalgas atvaļinājumu esmu izmantojis nelietderīgi, lai adresē savas preten­zijas viņam, — rakstnieki taču prot slēpties aiz daiļliteratūras specifikas vairoga, taisnoties ar tipizācijas nepieciešamību un citiem kaktu advo­kātu trikiem, kas atspēkos katra godīga cilvēka sašutumu par šo grāmatu.

Eduards (saukts —' Edžus) Putriņš

Jūrmalā 1980. g.

Eduards Putriņš

Regīna Putriņa Varis Putriņš

Rasma Putriņa

Bruno Ratnieks

Dzintra Sakauc

Ilmārs Grantsons milicijas pulkvedis, 56 g. v.; pagāt­nē — pirmās sporta klases burātājs un puslīdz drošs kandidāts uz minis­tra vietnieka posteni, tagad — ūdens transporta milicijas padomnieks sē- višķi svarīgu lietu izmeklēšanā ue pa­rauga ģimenes tēvs ar retiem recidī­viem saviesīgā jomā. viņa sieva, 55 g. v.; skolotāja, kura nekārto pensijas dokumentus, jo bai­dās atklāt savu īsto vecumu, viņu dēls, 21 g. v.; tikko demobilizē­jies no Jūras Kara Flotes, kur dienē­jis sporta rota, tāpēc bez noteiktas profesionālās orientācijas, viņu meita, 23 g. v.; pēdējā kursa studente kritiskos precību gados, jo par katru cenu pēc universitātes beig­šanas grib palikt Rīgā. zobu protēzists, 41 g. v.; jahtas «Sa- laca» kapteinis, starptautiskas klases sporta meistars un valsts izlases ko­mandas kandidāts.

viņa civilsieva, pēc izskata spriežot, jaunāka, pēc rakstura — vecāka par savu kapteini; friziere ar mājas praksi, pie kuras var tikt vienīgi ar pazīšanos jahtkluba aprindās.

jahtas «Salaca» otrais kapteinis, 30 g. v.; fotogrāfs ar mākslinieciskām ambīci­jām, kas vienlaikus valdzina un biedē sievietes.

Aigars Gonkulis i — «Salacas» komandas locekļi, apmēram Māris Sukāts / 22 g. v.; Fizkultūras institūta studenti, kā jau visi sportisti, apktrauti ar ieskaišu parādiem. Līvija Traumane — Medicīnas institūta Stomatoloģijas fa­kultātes 5. kursa studente, 22 g. v.; taisās kļūt par protēzisti.

— medicīnas māsa, 28 g. v.; šķirtene, kas jau sesto sezonu strādā glābšanas stacijā un apkalpo visas regates, to­mēr aizvien vēl baidās no jūras sli­mības.