GUNĀRS CĪRULIS: BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— ķirurgs, 46 g. v.; vecpuisis un kaislīgs svētdienas burātājs, kas uzskata ak­tīvo atpūtu par labāko pretstresa lī­dzekli.

— jahtkluba direktors, 37 g. v.; kādrei­zējais airēšanas čempions, kuru pleca kaula lūzums piespiedis partraukt sportista gaitas, kaislīgs zolītes spēlē­tājs.

Daži aizdomīgi pilsoņi.

Daži ārpus aizdomām stāvoši biedri.

Jahtkluba sportisti un apmeklētāji.

Zvejnieki.

Milicijas darbinieki.

Anita Ķr aukle

Boriss Vencels

Kārlis Smits

Darbības laiks: pērnais rudens.

— Piecdesmit četras… Piecdesmit sekundes līdz startam … Četrdesmit piecas … — bezkais­līgi skaitīja Rasma, kura vispār uzbudinājās tikai tad, kad bija skartas pašas intereses.

Toties Putriņš uztraucās ne pa jokam. Tikko vēl bija licies, ka viss aprēķināts gods godam — kā vecajos labajos laikos, kad viņa vadītās jahtas priekštēviņš allaž šķērsoja starta līniju līdz ar raķešu pistoles šāvienu. Tagad radās iespaids, ka sasodītā «Salaca» uzņēmusi pārāk lielu ātrumu un pie bojas nokļūs pirms laika. Vieglatlētikā, ja kāds uzsāk skrējienu pirms signāla, atsauc atpakaļ vi­sus, burāšanas regatēs turpretī jāatgriežas tikai vainīgajam, un tas šodienas īsajā distancē nozī­mētu gandrīz drošu zaudējumu … Viņš atlaida lielo buru vaļīgāk, tad pamanīja, ka to pašu ar priekšējo buru jau izdarījis Varis, un sulīgi izla­mājās.

— … Un galu galā — kurš te ir kapteinis, tu vai es? — Putriņš nobeidza ne visai pedagoģisko sašutuma izvirdumu.

— Nomierinies, Edžu, dabūsi vēl infarktu, — lūdza Regīna, kura sēdēja vīram līdzās, ar savu liego tuvumu ievērojami ierobežodama viņa kus­tības rādiusu. — Mobilizēt visu veco gvardi un atkal likt skrieties pa līci kā tādiem padsmitnie­kiem — to izgudrot varēja tikai Boriss. It kā viņš būtu nevis dakteris, bet sabiedriskais kultorgs.

— Gatavo sev pacientus, — piezīmēja Varis un norādīja uz jahtu, kuras buras bezspēcīgi sitās spirgtajā pretvējā. — Bet pats nodrošinājies pret visādiem likteņa triecieniem un uzmānījis uz sava borta blondo Anitu. Vai tiešām pa šiem gadiem, kamēr kalpoju Dzimtenei Sevastopoles jahtkluba, mūsu žēlsirdīgā māsa būtu izārstējusies no juras slimības?

— Divpadsmit sekundes, — paziņoja Rasma.

— Velc, Vari, velc, cik vien spēka! — pavēlēja Putriņš un pats arī pierāva bomi cieši klāt.

Jahta sasvērās un jūtami kāpināja gaitu. Ar pilnām burām tā tagad trauca pretī iedomātajai līnijai starp starta boju un tiesnešu kuģi, uz kura klāja ar pistoli paceltajā rokā stāvēja šodienas regates goda tiesnesis — vairākkārtējais republi­kas čempions Bruno Ratnieks. Un viņam blakām, gluži tāpat kā visus pēdējos divdesmit gadus, at­pūtas krēslā glezna pozā zvilnēja melnā Dzintra, nevīžīgi uzmetusi uz pleciem īpaši sezonas noslē­gumam par godu pašūdināto eleganto jahtkluba žaketi no gaišzila importa flaneļa.

To visu pulkveža Putriņa acs reģistrēja neap­zināti, jo skatiens bija piekalts pistoles stobram. Beidzot no tā izsprāga gaišs dūmu vimpelis. Kad atlidoja šāviena blīkšķis, «Salacas» priekšējais pīķis, baltu putu ieskauts, jau sāka skrējienu pretī mērķim, uz kuru tiecās arī visi pārējie trīsdesmit septiņi senioru regates dalībnieki.

Tagad, kad starta drudzis bija noplacis, Putriņš juta, cik dobji un krampjaini, it kā uz vaļā raudāmās, pukst viņa sirds. Vai tiešām Regīnai tais­nība, ka šie liekie uztraukumi tikai kaitīgi, ka būtu bijis prātīgāk uzkurbulēt veco volgu, aizbraukt uz «slepeno» plantāciju un nogriezt pēdējās bara­vikas? Lai cik kaislīgs sēņotājs būdams, šoreiz Putriņš atteicās. Viņu vilināja tieši tas, no kā sieva baidījās visvairāk, — tikšanās ar jaunību, ar veciem draugiem, ar senām atmiņām, kas allaž uzkūlās jau pēc pirmās glāzītes. Un vēl — gribē­jās, lai pēc ilgiem laikiem ģimene pabūtu kopā. Sis arguments pārliecināja Regīnu, kura tāpat skaidri apzinājās, ka meitu arī ar mietu uz mežu neaiz- dzītu, nemaz nerunājot par dēlu, kurš jahtklubā bija tikpat kā uzaudzis un uzskatīja to par savām otrajām mājām. Burāšanas sezonas slēgšanas balle likās kā radīta, lai beidzot nosvinētu Vara demobilizāciju … Regīna gan sabozās, uzzinājusi, ka vīrs jau pirms dažām nedēļām pieteicies sacen­sībās, tomēr nopriecājās, ka arī pali iekļautā «Sa- lacas» komandā. Varis gan mēģināja protestēt: «Kam tev tāds lieks svars vajadzīgs? 5ajā vējiņā eleganti tiksim galā divatā.» Nosaukt māti par lieku svaru, par balastul Tas, protams, skanēja ļaunāk, nekā domāts. Un kā gan puika varēja zināt, ka pirms divdesmit pieciem gadiem viņi katru brīvu brītiņu bija pavadījuši uz 'ūdeņiem? Sākumā Regīna baidījās un bezdievīgi klaigāja, tikko vēja brāzma tā straujāk nolieca laivu, nejau­dāja pārvietoties uz klāja un vislabprātāk tupēja kajītē, izbāzusi galvu pa ieejas lūku. Tomēr pama­zām pierada, rāmā laikā sauļojās uz pakaļējā pīķa un pie katras izdevības — pat upes vidū — lēca ūdenī. Kroņa numuru — to Putriņš lieliski atcerējās — viņa nostrādāja kādā oktobra pēcpus­dienā. Tiesa, bija iestājusies vēlīna atvasara, bet no tā ūdens siltāks nekļūst. Regīnu nekas nebie­dēja, viņa nobeigsies kā uz borta izvilkta zivs, ja tūlīt pat nevarēs izpeldēties… Putriņš mēģināja iedomāties, kā sievas vietā izturētos Rasma, kura pat tveicīgās vasaras dienās bez drebināšanās un klīrēšanās nespēja ieiet ūdenī. Bet viņa, iespējams, rīkotos tikpat braši, ja gribētu pierādīt mīļotajam, ka kopā ar viņu var visu mūžu nodzīvot saskanīgā laulībā, ne tikai jauki pavadīt brīvo laiku. Kad tuvumā apgrozās Rasmas Ventspils pielūdzējs Te­dis Jaunkalns, meita taču uzvedas tīri ciešami. Zel gan, ka garais censonis atbrauc samērā reti, citādi jaunajiem droši vien kaut kas sanāktu. Putriņām nebūtu nekādu iebildumu, varētu aizlaist viņus uz Ventspili, kur sievasmāte justos kā septītās debe­sīs. Būtu vilks paēdis un kaziņas aprūpētas…

Sirds atkal sitās normāli. Laikam īso krīzi to­mēr nebija izsaukusi pirmsstarta nervozēšana, ko sportisti mēdz dēvēt par «mandrāžu». Visticamāk, sirds salēkusies aiz prieka par tādu izcilu, īsta čempiona cienīgu iesākumu: «Salaca» bija star­tējusi pirmā, turklāt visizdevīgākajā vietā — pie pašas bojas, kas tagad ļāva turēties cieši pie vēja, bez kursa maiņām stūrēt tieši uz izeju juras līcī.

Putriņš nenovērsa skatienu no priekšburas. Svarīgi, lai tā allaž būtu piepildīta, neļaut audek­lam atslābt vai — vēl ļaunāk — saskrullēties. Tik­pat uzmanīgi viņš vēroja arī upes virsmu. Tikko ceļā parādījās sīpas tumšās pēdas, varēja mierīgi saasināt pretvēja leņķi, iegūt dažus vērtīgus met­rus, kas šaurajā fārvaterī neapšaubāmi nesīs aug­ļus. Tā Putriņš bija burājis pirms divdesmit ga­diem, tā viņš vadīja jahtu šodien.

Būtu zaimošana salīdzināt tādā veidā gūto baudu ar visveiksmīgāko sēņošanu. Protams, patī­kami negaidot uziet prāvu beku saimi, just, ka grozs kļūst arvien smagāks, un tomēr — lai kādu prieku sagādātu pastaiga pa rudenīgi krāšņo mežu, lai kādus labumus organismam solītu ozo- nētais gaiss — tie pirmām kārtām bija sagādes izbraukumi. Dabas mīļotāji var liegties, cik uziet, neviens negrib atgriezties ar tukšām rokām — tā­pat kā mednieki un makšķernieki. Vai tad citādi rīkotu trofeju izstādes, sacerētu visādas pasaciņas par rekordlomiem?