GUNĀRS CĪRULIS: BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Un vispār dzīvei mājās nebija nekādas vainas. Varbūt pat labi, ka Astra nav sagaidījusi viņu. Saņēmis meitenes — tobrīd jau cita sievas pēdējo vēstuli, Varis skuma veselu nedēļu, lādēja visas sieviešu dzimtas nepastāvību, draugu klātbūtnē saplēsa Astras ģīmetni, sadedzināja viņas vēstu­les un izkaisīja pelnus vējā, vārdu sakot, darīja visu, kas tādās reizēs it kā pieņemts, tomēr sirds dziļumos apzinājās, ka spēlē palētu teātri, — arī Sevastopoles pusē pirmā mīlestība nebija izturē­jusi ne laika, ne attāluma pārbaudi. Viņš pat at­veda no dienvidiem spilgtu grabuli bijušās sim­pātijas jaunpiedzimušajain zīdainim- Un atgriezās no ciemiem ar dalītām jūtām. Nevarēja noliegt, ka Astra bija vēl glītākā kļuvusi, ka joprojām gribējās viņu skūpstīt un glāstīt, tomēr Varis ne­spēja iedomāties sevi laimīgā jaunā vīra un tēva lomā. Pārtraukumos starp lekcijām stāvēt bērnu piena virtuvēs un mazgāt autiņus, dzīvot vecāku apgādniecībā un no rīta līdz vakaram uzklausīt padomus, kā jāaudzina mazais mīlulis… Viņam nekur nav jāsteidzas, vispirms atradīs sev pie­klājīgi atalgotu darbu un dzīvokli, tad meklēs sievu …

Arī Putriņš bija aizsapņojies. Pašam nemanot, viņa domas aizklīda tālumā, atkal atgriezās pie nepieciešamības stūrēt tieši uz boju, jo taisne ir īsākais ce|š starp punktu «A» un punktu «B», tad no jauna meta neapjaušamus līkumus. Gluži kā kaijas, kas reņģu gaidās kādu laiciņu riņķoja virs jahtas, vīlušās savēzēja spārnus un aizlai­dās pie citām buru laivām, bet, veltu cerību pie­viltas, pēc brīža atlidoja otrreiz. Jūras plašums allaž vedināja viņu uz apcerēm, uz tādu kā paš­analīzi. Patlaban Putriņš nāca pie atziņas, ka ir apmierināts ar savu dzīvi, un tas viesa viņā bažas. Cilvēks taču nedrīkst slīgt pašcildināšanas staig­nājā — šo pamācību sludināja sapulcēs, avīzēs, grāmatās. Jāsapņo, jācenšas, jāatklāj apslēptas rezerves… Paškritika kā mūsu sabiedrības pro­gresa stimuls… Bet ko lai dara, ja jaunais darbs ūdens transporta milicijā viņam patika tāpēc, ka reti atgadījās ārkārtēji, satraucoši notikumi? Kon­trabanda un spekulācija, kautiņi ostā, kurus pa­rasti kvalificēja kā sīku dauzonību, kāds slīkonis, zivju bendes ar neat|autiem tīkliem vai sprāgst­vielu — ar to visu viegli tika galā operatīvie dar­binieki un ierindas inspektori, un nevienam nenāca prātā tāda sīkuma dēļ traucēt pulkvedi, kuru mi- nislrija atsūtījusi sevišķi svarīgu uzdevumu veik­šanai. Ģimenes plāksnē tāpat itin viss ritēja rāmi, un viņš nespēja pat iztēloties, par kādām pārmai­ņām viņam pēc vispāratzītā parauga būtu jāsapņo. Par jaunāku sievu? Kas tad vainas paša Regīnai, kura joprojām prata pārsteigt ar negaidītiem stiķiem, kaut vai ar dtillo izgudrojumu atteikties no pensijas. Būtu paņēmusi un ziedojusi Miera fondam, bet nē, tāda reklāma viņai derdzoties … Par labākiem bērniem? Par to vajadzēja padomāt agrāk, tagad jāiztiek ar tiem pašiem un pacietīgi jāgaida kāds klēpenis. Varbūt puika drīz apsievo- sies, pēc armijas visi kā traki uz meitiešiem un ātri iekrīt… Uz Rasmu Putriņš nelika lielas cerī­bas, tipiska nepieskarama vecmeita, laikam vēl šķīstās jumpravās staigā, tāpēc reizēm tik ni­ķīga …

Kad Putriņš beidzot atjēdzās un atgriezās īste­nībā, viņš ieraudzīja, ka sen vairs neatrodas priekšgalā. Dažas jahtas jau tuvojās pagrieziena bojai, citas nāca virsū no ziemeļrietumiem un attīstīja daudz lielāku ātrumu. Lai neatpaliktu, arī «Salacai» laikam derētu mainīt kursu un spine- kera vietā uzvilkt lielvēderaino Dženovas foku. Bet negribējās modināt Vari, un viņš atmeta ar roku — godkāres uzliesmojums bija noslāpis tik­pat spēji, kā pirmīt iededzies.

Regates distance, kā jau svētku reizē, bija no­sprausta samērā īsa — lai dalībnieki pagūst vēl pirms saviesīgās daļas savest kārtībā jahtas un sevi, uzposties un atpūsties. Pēc trīsstūra pē­dējās bojas kurss bija jānosprauž uz upes muti, no turienes vistaisnākajā ceļā uz klubu, kur uzva­rētāju gaidīja salūta zalve. Noturējies sacensību dalībnieku vidusdaļa, Putriņš vienā mierā kuģoja uz krasta pusi, tāpat kā pirms dažām stundām — nepievēršot uzmanību stoderu brīdinošajām izsau­cēja zīmēm. Bet vējš tikmēr bija gandrīz pilnīgi nolūzis, jahta peldēja kā cēls gulbis, izslējusi mastu pret debesīm, tik tikko kustinādama ķīļa svārstekli. Un — dabiski — atdūrās pret sēkli. Korpuss nodrebēja, masts salīgojās, buras ar spalgu rībienu centās vēl pēdējoreiz izplest spār­nus, tad iestājās klusums.

— Māšuk, vai tu beidzot padosi ķeksi? — Varis errojas. — Cik bieži var atkārtot?

— Nav nekādas steigas. — Putriņš atmeta ar roku.

— Bet mēs zaudēsim pēdējās izredzes, — Varis protestēja. — Pirmie desmit saņem diplomus.

— Bet pēdējais — mucu «Lāčplēša» alus! Tā vismaz bija manos laikos, — Putriņš izspēlēja savu pārsteiguma trumpi.

— Tu taču neesi bairiša cienītājs, — Regīna nekā nesaprata.

— Toties kāds furors būs pie mūsu galdiņa! — Putriņš nerimās. — Pat uzvarētājs atnāks ar savu bleķa kausu un palūgs, lai iepilinu. Tā ir, bērni, pirmais un pēdējais, neko citu kapteinis Putriņš no laika gala nav atzinis.

* * *

Alus mucu viņš nedabūja — acīmredzot vairs nebija tie laiki. Toties iestiklolu pateicības rakstu, kas ar jahtkluba direktora Kārļa Šmita parakstu un zīmogu apliecināja, ka, «par spīti dabas ap­

stākļu labvēlībai un paša nemākulībai, kapteinim Putriņām tomēr izdevies sasniegt dzimto ostu, un šī laimīgā sagadīšanās ļāvusi pasludināt sezonas pēdējo regati par sekmīgi nobeigtu». Dokumenta nolasīšana ievadīja vakara programmu, kurā visi veterāni tika ņemti uz zoba-

Putriņa saime, kurai piebiedrojās Boriss Ven- cels ar nekad neiztrūkstošo medicīnas māsu Anitu Kraukli, bija iekārtojusies pie galdiņa apaļās zāles pašā centrā. Kaimiņos sēdēja «Salacas» pamat- komanda, un Putriņš lieku reizi pārliecinājās, ka pa šiem gadiem Bruno Ratnieks tikpat kā nav mainījies — arvien vēl tāds platkrūtains un ple­cīgs, ar dīvaini uz kreiso pusi saspiestu degunu, kas vērta vienu nāsi platāku par otru. Lai atgā­dinātu nevis izbijušu bokseri, bet visiem ūdeņiem slacītu jūras vilku, Bruno bija uzaudzējis pagaru vaigubārdu, tomēr drīzāk līdzinājās kādreizējam Austrijas ķeizaram Francim Jozefam nekā holan­diešu tējas klipera kapteinim. Putriņš labi atce­rējās, kā Bruno pirmoreiz parādījās jahtklubā, — atbraucis uz Rīgu mācīties par zobu tehniķi, nezi­nādams, ko brīvajā laikā pasākt, puisis nejauši bija atklīdis līdz,upmalai un uz jahtām raudzījās kā uz devīto pasaules brīnumu, jo dzimtajā Sku- jienā pat īstas upes tuvumā nebija, kur nu vēl ezers ar burulaivām. Putriņām tieši trūka mat­roža, viņš pamāja zēnam, tas bez apdomas lēca un, protams, ievēlās trīs metrus platajā plaisā starp laipām un bortu.

«Nepilini uz parketal» Putriņa sievasmāte Re­nāte Zandburga, toreizējā izbraukuma goda viešņa, pavēlēja no galvas līdz kājām slapjajam puisim. «Izģērbies pliks, izgriez drēbes un noliecies garšļaukus piesaulē! Līdz pusdienām būsi sauss kā v miera laiku aizkurs.»

Bet Bruno neparko negribēja atgriezties krastā. Zobiem klabot, lūdza, lai atjauj viņam palikt uz jahtas, tā laikam būšot pirmā un pē­dējā reize viņa mūžā. Beidzot Zandburga apžē­lojās:

«Lai jau paliek, protams, ja tev nav iebildumu, Eduard,» — tādā tonī droši vien kuģa īpašnieks mēdz runāt ar savu kapteini. «Bet ar vienu notei­kumu — novilksi visas panckas un tupēsi kabīnē, kamēr izžausim vējā. Tikmēr uzspīlē kājās manu vešiņu!» Viņa bija novilkusi savas mēļās bumbie- renes, no kurām nešķīrās pat tveicīgā laikā, un tagad sniedza sarkstošajam puisim. «Klausi vecai jūrnieka sievai, būs siltāk un pieklājīgāk. Tikai neizstiep platumā un, skaties, neko tādu!…»