GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

…Vai Jēkabsona traģiskais gals bija pārbiedē­jis Bruno Ratnieku? Diez vai. Šajā vecumā jau­nieši, protams, teorētiski apzinās, ka ari viņiem

kādreiz būs jāmirst, tomēr netic, ka tas notiks kaut cik aptveramā nākotnē. Tādam pieņēmumam pre­tojas katrā veselīgā organismā mītošais opti­misms. Nevar taču dzīvoti ar domu par nāvi. Bet tuva cilvēka aiziešana allaž liek pārvērtēt ieras­tās vērtības. Vai bija vērts rauties melnās mie­sās un paslēptuvē krāt naudu, kuru Jēkabsons pat neuzdrošinājās atklāti tērēt, lai nepievērstu sev skauģu uzmanību? Vai bija vērts kombinēt, dot kuku|us, lai nemodinātu aizdomas? No kontroles . un revīzijas izdevās izvairīties, bet… Vecā zobu tehniķa bērēs Bruno redzēja tikai ģimenes locekļus un dažus darba kolēģus. Maz ticams, ka Jēkabso- nam nebija nekādu draugu, droši vien tie nodar­bojās ar līdzīgām mahinācijām un tagad baidījās lieki pīties pa kājām… Nē, visi šie pūliņi neat­maksājās, viņš izvēlēsies citu ceļu. Un Bruno no­lēma iestāties institūtā, soli pa solim izmācīties par protēzistu, kurš zina itin visus profesijas no­slēpumus.

Dzintra uzņēma šo lēmumu ar dalītām jūtām. No vienas puses, tas ievērojami ieildzinās būv­darbus, — naudas bads viņu īpaši nemulsināja, gan pati saraus kādas virsstundas un paņems klientus uz mājām, bet kurš tad cels vasarnīcu, ja Bruno caurām dienām skolosies, zubrīs ķīmiju vai latīņu valodu? No otras puses, vilināja izredzes ar laiku pārtapt par doktora kundzi — tobrīd vēl bija cerības, ka Ratnieks apņems viņu par liku­mīgu sievu.

Māte toties bija stāvā sajūsmā.

— Pareizi, dēliņ, abi sāksim jaunu dzīvil Un nebēdā, tev nekā netrūks — es parūpēšos, lai pie­tiktu naudas i priekš mācībām, i priekš atpūtas.

Tikai no darba gan ej prom un no šis drausmīgās sievietes, kas izsūc tavus pēdējos spēkus, vai tad maz smuku meiteņu pasaulē?

Māti nevarēja ne pazīt. Ne miņas vairs no klu­sās lauku sieviņas, kura jau trīsdesmit piecu gadu vecumā bija uzskatījusi, ka viss mūža gājums aiz muguras, — pavisam citāda, dzīvot, pareizāk sakot, uzdzīvot kāra Emīlija Ratniece bija pār­braukusi no cietuma.

Pirmajā dienā māte tikai raudāja, bez mitas at­kārtoja, ka sabojājusi dēlam visu dzīvi, viņai at­licis viens vienīgs mērķis — dzēst šo nenomaksā­jamo parādu. Beigu beigās Bruno sadusmojās un devās atpakaļ pie Dzintras, pat neapvaicājies, kāpēc māte metusi līkumu līdz kolhozam un zaudējusi gandrīz veselu nedēļu, nevis devusies tiešā ceļā pie sava mīļbērniņa, pēc kura tā Ilgo­jusies.

Nākamajā dienā Emīlija Ratniece runāja pavi­sam citu valodu:

— Tagad mani neviens ap pirkstu neaptīs. Tur sēdēja tādi bābieši, kas visus likumus zina labāk par galveno prokuroru, viena pa šiem trim gadiem tikai piecas dienas darbā izgāja — vienmēr trum­poja ar pareizo paragrāfu … Vienīgais upurjērs bija tava māmuļa, vienīgā, kurai vainas ne tik, cik melns aiz naga. Bet domā — pārējās ilgāk tu­pēja? Maldies, tos pašus trīs gadiņus. Iziet uz va­ļas un pēc tam dzīvo kā nieres pa taukiem — vienai skanošais zemē ierakts, otrai uz sveša vārda noguldīts. Slīpētākās sapirkušās dārglietas un nodevušas glabāšanā, tās pat ar naudas re­formu nav neko zaudējušas. Un — paldies vi­ņām — arī es nu būšu izmācīta, tīģerim rīklē galvu vairs nebāzīšu vis. Domā, es pa tukšo uz to mūsu kolhozu aizkleberēju — lai paskatītos uz dzimto mēslaini? Maldies! Aizgāju pie veikalveža sievas, pasveicināju no uzticamā mūža drauga — viņai taču ne jausmas, ka sēdējām dažādās pa­saules malās. Lai atdod manu tiesu, ja grib sa­vējo atpakaļ sagaidīt, citādi es šim vēl dažus ga­diņus piešūšu. Un, ko domā, pastenēja, pavaidēja, bet izvilka no aizkrāsnes. Tā ka vari būt mie­rīgs — tavi tūkstoši nesuši augļu augļus. Būs mums jumts virs galvas, mīksts spilvens zem auss un ko iztikt pirmos mēnešus. Vēl es tur sa­runāju ar kaimiņienēm, ka viņas man sūtīs preci, ko andelēt tirgū. Vasarā — sviestiņu, biezpienu ar krējumu, var arī agrīnos pampaļus, zemenes jau mūsu pusē neaudzē, ziemā — speķīti, kāpos­tus, sīpolus, kādu skābu gurķīti. Kolhoza šoferī­tis par pāris polšiem ar mieru atvest… Badā ne­nomirsim.

Patiešām — mātes veikals zēla. Viņa ātri ap­jēdza, ka ar dārzeņiem iespējams nopelnīt kapei­kas, ar gaļas un piena produktiem — dažus rub­ļus. Daudz izdevīgāk vairumā uzpirkt un pēc tam mazumā pārdot rūpniecības preces. Ar vietējiem ražojumiem Ratniece nesmērēja rokas — tie varēja izrādīties zagti vai citādi noblēdīti. Tirgū viņa sadraudzējās ar mazāk apsviedīgām tantiņām, kas pārdeva sēnes, brūklenes, visādas kumeļpēdas, liepziedus. Vientuļas, protams, visi radi tālu pa­saulē aizklīduši, paldies dievam, ka dzīvi un ve­seli, reizumis pat pa paciņai atsūta. Bet ko viņai vecumdienās ar tām spicām kurpēm un raibām štā- tēm uzsākt? Vakar uzvilkusi tādus lindrakus, pat kaķis vairs negribējis pazīt, ne pa kam nesēdējis klēpī. Un pareizi darījis — nav jau no vilnas, pret kuru var pasildīt muguriņu, bet kaut kāds elles izgudrojums no gāzes, akmeņoglēm vai sveķiem, tā zinājis stāstīt kaimiņš, kuram visu to sūtījumu iegrūdusi par steru malkas. Jā, sarunāts, nākošo paku viņa noteikti atstieps uz tirgu, kurš pirmais prasa, tam pirmā solīšana, savi ļaudis taču, jau kuru mēnesi plecy pie pleca tirgojot…

Pamazām tādu. piegādātāju saradās daudz, un Emīlija Ratniece uz tirgu vairs negāja. Rītos uz viņas dzīvokli nāca pārdevējas, pēcpusdienā un vakarā — pircēji. Dažām vecenītēm viņa pat pa­līdzēja sacerēt atbildes vēstules, kurās prata ie­pīt kādu sevišķu pasūtījumu ar fasonu, krāsu toni un izmēriem. Pazinēju aprindās jau sāka mēļot, ka Emīlijas madāmas salonā var iegādāties mo­des preces katrai gaumei, tiesa, mazliet dārgāk nekā komisijas veikalā, toties ar kvalitātes garan­tiju un laipnu apkalpošanu, kurā ietilpa tasīte šķīstošās kafijas un piparmētras cigarete «Sa­lem».

Sis tas piemērots gadījās arī Brunim, kurš gan nosodīja mātes spekulācijas, tomēr neapsmādēja viņas sadabūtos jahtas apavus «Adidas», vējja- kas, audekla bikses un švītīgo kapteiņa žaketi. Jā, Emīlija Ratniece visādi atbalstīja dēla aizrauša­nos ar burāšanas sportu, kas likās smalkāks vēl par tenisu. Ja būtu iespējams, viņa izrakstītu no ārzemēm pat jahtu, ar kuru Bruno paceltos sla­vas kalngalos.

Bruno pilnīgi iztika arī bez mātes materiālā at­spaida. Kaut kāda sestā maņa, ne ar ko neizskaid­rojama iedzimtā intuīcija ļāva allaž izvēlēties iz­devīgāko kursu, just straumes un vēju, kā bija mācījis Putriņš. Apvienotas ar atjautību un neat­laidību, treniņos uzkrāto pieredzi un rūdījumu, šīs īpašības palīdzēja izcīnīt uzvaru pēc uzvaras, un, kad jahtklubs saņēma jaunu inventāru, ātrāko jahtu vienbalsīgi piešķīra uzlecošajai zvaigznei Ratniekam.

Pie mātes viņš iegriezās samērā reti. Vienreiz pārliecinājies, ka dēlam atvēlētā tahta var izrādī­ties aizņemta, Bruno vakaros nekad nenāca bez iepriekšēja telefona zvana. Tā nebija greizsirdība, kur nu! Drīzāk prieks par to, ka māte beidzot at­radusi sev laimi, ko pieaugušā dēla bieži apcie­mojumi var vienīgi izjaukt. Turklāt dzīvoklī gan­drīz vienmēr apgrozījās cilvēki, kas atgādināja nelaiķi Jēkabsonu un pagātni, kuru nemaz vairs negribējās atcerēties …

Kāpēc Putriņš toreiz neiejaucās? Uzrakt kādu formālu likuma pārkāpumu būtu viņa un Ratnieka draudzības necienīgi, bet bez tā trūka legāla pa­mata — ne velti Emīlija Ratniece bija lielījusies, ka tagad apbruņota ar paragrāfu zināšanām. Laiku pa laikam arī viņa saņēma pakas, par ku­rām kārtīgi maksāja muitas nodokli. Pamēģini nu pierādīt, ka viņa pārdod nevis savas, bet svešas mantas. Inkriminēt parazītisku dzīves veidu tāpat neizdotos, jo pēdējā laikā .ģimenes galva un ap­gādnieks skaitījās restaurācijas darbnīcas laba- kais speciālists un visai cienījams amatnieks — galdnieks Leonīds Zandbergs.