GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Kāp iekšā, Edžu! — Žanis Vaļinieks sauca.

— Manu dampi Anniņa parasti nekontrolē. Jā, nav vairs vecie laiki, kad jūrmalnieki cits citu pazina pēc deguna … Tu atnāci par to vakardienas jahtu, vai kas cits uz sirds?

— Uzminēji, — diezgan nenoteikti atbildēja Putriņš. — Klausies, Zani, kādreiz tu arī esi draudzējies ar Brūni, ko tu domā par visu šo jezgu?

— Ja dzērumā pārgāzās pāri bortam, varēja no­slīkt — Kolhoza priekšsēdētājs pašūpoja galvu.

— Ūdens jau pavēss, knapi četrpadsmit. Un pats zini, kāds Brunis peldētājs, bez blata nebūtu pat GDA normu nolicis. Ja var ticēt maniem vīriem, kajītē neesot izskatījies gluži kā dievnamā.

— Bet vai var viņiem ticēt?

Tā 'patiešām bija laimīga sagadīšanās, ka ce|ā trāpījies jaunības biedrs, un Putriņš nolēma izsist no šīs nejaušības maksimālo informāciju.

— Kurš tad nedzer? — Vaļinieks izvairījās no tiešas atbildes. — Bet Gunārs darbā nekad ne- brfiķē, mazajam Voldim ir kuņģa čūla. Par mehā­niķi es gan negalvoju, tam sestdienas vakarā mā­jās bija ģimenes svētki, varēja kādu folleri pa­ķert līdzi jūrā .. . Tikai vispirms pasaki tu — par ko viņus uzskati — par pirātiem, kas līcī slepkavo jahtu apkalpes un paņem gūstā sievietes?

Tiešām — zvejas kuteris «Urķis» nemaz neiz­skatījās pēc jūras laupītāju kuģa, kas pēc veik­smīga sirojuma atgriezies savā paslēptuvē, kādas navigācijas kartēs neatzīmētas salas līcītī. Klājs jau bija noskalots, traļa linums pacelts mastā,kur tas ritmiski elpoja rietumpuses vēdās. Kastes ar reņģēm stāvēja uz svariem pašā saulgozī, un le­dus gabaliņi, ēverģēlīgi vizuļojot siltajos pēcpus­dienas staros, acu priekšā pārvērtās šķidrā putrā.

— Labi, ka atbrauci, priekšsēdētāj! — viņus sa­gaidīja maiņas kapteiņa Gunāra Krīgera sauciens. — Voldis ar Arvīdu jau sen migā, bet es te arvien vēl ilgojos pēc pieņēmēja. Pēc stundas varēsi visu lomu samalt miltos …

— Būtu paši aiznesuši uz saldētavu, cik tad to kastu tev šodien ir … Taisni žēl degvielu svili­nāt, — atcirta Vaļinieks.

— Jā, te nav ar ko īpaši lepoties. — Un Put­riņš saskaitīja kastes. — Trīs centneri, ne vairāk. Vai tad šķībais bada vējš uzpūtis?

— Limits, — Krīgers strupi paskaidroja. — Cik mums atļauj, tik zvejojam … — Tad atkal pagrie­zās pret priekšsēdētāju: — Šodien, kā par brī­numu, kāds kāls luču trāpījies.

— Tad jau iet uz labo pusi! — Vājinieks smē­jās. — Vakar jahta, šodien lucīši, un, raugi, ce­turkšņa beigās sanāks prēmija … Nu, sveiki, es dragāju tālāk, bet tu ar šo biedru sapīpē, parunā­jies par «Salacu»!

— Jūs no policijas? — Krīgers atviegloti uz­elpoja. — Un es jau baidījos, ka no zivju inspek­cijas.

Viņš izvilka taisnu kajķīti, kas teicami saderēja ar džinsa biksēm, rūtaino kovboju kreklu un melno hūti, kuras sānu malas bija uzlocītas uz augšu. Izkratīja pīpi pret reliņu un bez steigas bāza tajā no krūšu kabatas sagramstīto tabaku.

— Tik traki nemaz nav — pa vidu gadās ari kāds zandarts vai leste, ko aiznest sievai uz māju, — melnīgsnējais kapteinis atzinās un ap­klusa.

Bija skaidrs, ka viņš no laba prāta nestāstīs. Laikam baidījās kaut ko lieku izpļāpāt un gaidīja konkrētus jautājumus. Bet Putriņš, kaut bez pīpes, tomēr ari nebija pirmo reizi uz jumta. Viņš no pieredzes zināja, ka uz jautājumiem ļoti viegli atbildēt izvairīgi, slēpjoties aiz nepārliecinošā un tai pašā laikā neapgāžamā triju mērkaķu principa: «Neko neredzu, neko nedzirdu, neko nezinu.» Tikai rūdīti noziedznieki parasti spēj ilgi klusēt. Iesācēji agrāk vai vēlāk ņemas drudžaini runāt un fanta­zēt, sapinas savoš melos un izpauž daļu patiesības vai vismaz dod izmeklētājam kaut kādus pietu­ras punktus. Arī lieciniekiem jāļauj vispirms brīvi izteikties un tikai pēc tam jācenšas atsijat derīgo.

Gunārs Krīgers ilgi neizturēja. Kā pieliekot pun­ktu atmiņām, viņš savu stāstījumu iesāka ar noliegumu:

— Nē, tā nebija normāla nakts. Uzkurbulējām motoru tā ap diviem, biedrīši drīz ielīda kojā, bet es stūri piesiet nevaru: līdz kaucošajai bojai jā­kuģo kā pa danču placi — divi soļi pa labi, viens pa kreisi, tāda mums te tā grunts. Pa cejam uz tralēšanas kvadrātu apdzinu pirmo spoku kuģi. Brauc bez uguņiem, it kā visa jūra piederētu vi­ņiem. Pielaižu tuvāk klāt — nu, protams, pārītis. Sī apgūlusies uz muguras, ielikusi galvu viņam klēpī un skaita zvaigznes. Es šiem vēl uzsaucu: «Ja negribat bučoties pie gaismas, tad aiztaisiet acis. Bet pozīcijas lukturus gan iededziet!» Sie pat nevīžoja atbildēt. Kad nācāin atpakaļ ar pirmo šrnīgu, skalos — atkal tā pati jahta, taču pie stū­res neviena nav. Skaidra lieta, vai ne? Man arī labāk patīk siltumā, nav vairs tie gadi, kad — tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums — varēja stundām ilgi drebināties uz klāja… Tieši šajā pacēlumā mums tie lucīši iešāvās āmī, un izsprie­dām izkāst visu kvadrātu krustām šķērsām. No­spraužu kursu uz trim stundām un pats — uz leju. Pa miegam dzirdu, ka Voldis augšā lamājas, bet trakoti negribējās celties. Trešā šmīga atkal ma­nējā. Kad iet uz māju pusi, neviens vairs uz auss neliekas. Kamēr izšķiro zivis, saber kastēs, rīts jau klāt, un kas tad par gulēšanu? Un par dzīvi arī jāparunājas, esam taču cilvēki, nevis prasti darba lopi .. . Arvīds stāsta par vakarējo ballēša- nos, punktierē, vai mājinieki būs viņam atstājuši kādu maziņo uz paģirām. Ar vienu vārdu sakot, saturīgi patērgājām. Un visapkārt tāds miers un klusums, ka taisni prieks, — jūra kā sporta pils slidotava pirms hokeja mača, maza nūgliņa, kas pamazām kjūst gaisīgāka. Ko tu, cilvēk, vēl vari prasīt? Tā aizsapņojos, ka gandrīz tai velna jah­tai virsū uzskrēju. Pēkšņi iznira no dūmakas un šķērso mūsu kursu. Uzdevu pa miglas taurei, mi­ronis būtu pamodies, bet tur — kapa klusums un nāves smaka kā uz skrejošā holandieša, laikam esat dzirdējis. Pats griežos nost, kas man cits at­liek, kuģis nemaz negrib klausīt stūrei, astē taču velkas spaile un turas pretī. Kad izmijāmies, spraugā starp mūsu bortiem diez vai pietiktu vie­tas vissausākajai butei. Un tikai tad pa īstam ap­ķēros, ka tur nav neviena. «Lec pāri!» uzsaucu Ar­vīdam. Kas zin, varbūt viņiem kajītē slikti palicis? Sis lec arī, Voldis pārsviež galu, pietauvo. Ticat vai neticat, kad Arvīds pakliedza, ka arī kajītē nav nevienas dzīvas dvēseles, man palika aukstas kā­jas. Vai tu traks, pats savām acīm taču biju redzē­jis, kā šie mīlinās! Tikai vēlāk atčoknījos, ka pir­mīt tai jahtai bija divi masti, bet šai viens …

— Vai esat pilnīgi pārliecināts?

— Gatavs apzvērēt, — bez mazākās svārstīša- nās apliecināja Krīgers. — Ja vajag, arī tiesas priekšā … Nodevu Voldim stūri un pats pārkāpu uz «Salacas». Kā iebāzu galvu kubrikā, tā sapratu, ka ož pēc lieliem mēsliem un bez milicijas šeit ne­iztikt. Augšā — visas falles un skotiņi nostiepti, bakštāga eleganti nostiprināta, bet apakšā — kā pēc huņņu uzlidojuma … Piekodināju Arvīdam, lai tikai vaktē stūri un iekšā degunu nebāž. Divatā ar Voldi uzcēlām trali, tad paņēmām jahtu uz šlepi un vienā stiepienā atstīvējām uz lunku. Vīri palika uz borta, bet es piezvanīju uz jahtklubu, lai brauc paka). Jums vēlāk pats Vaļinieks pazi­ņoja… Varbūt ir patika iemest aci mūsu štimera žurnālā — tur viss aprakstīts punkts punktā.

Par to Putriņš nešaubījās. Viņš pietiekami labi zināja, kā top šādi protokoli — tajos ir viss ne­pieciešamais, gan garuma un platuma grādi, gan faktu hronometrāža, gan blakus apstākļu izklāsts, trūkst vienīgi tiešamības elpas, jo šīs lappuses īpaši preparētas iestāžu revīzijai. Arī kapteiņa stāsts skanēja pārāk gludi, lai varētu tam caur­caurēm noticēt. Tajā bija itin viss, ko it kā drīk­stētu prasīt no jūras vilka, pat liriskas atkāpes par rītausmu uz ūdeņiem, daži piparoti žargona vār­diņi un pieklājības robežās ieturēta savu nopelnu slavināšana.