GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Zinu un jau sen to gaidu, — ķirurgs tūdaļ atsaucās. — Jā, mēs ar Anitu tonakt arī bijām jūrā. Bet baidos, ka nekādi nespēšu tev palīdzēt.

— Jahta, kuras kapteini izlamāja zvejnieki, bija «Hipokrats», vai ne? — Pat nesagaidījis apstip­rinājumu, Putriņš turpināja: — Vai jūsu ceļi vēl­reiz krustojušies, nezini?

— Nemāku pateikt. Vēja tikpat kā nebija, aiz­metinājām stūri un likāmies gulēt. Vēlāk Anita uzmodināja — netālu esot redzama jahta. Izbāzu galvu laukā un pēc apveidiem sazīmēju «Salacu», bet klāt nestūrēju. Pats zini, kādas manas attiecī­bas ar Ratnieku.

Putriņš to zināja, tāpēc tālāk netaujāja.

Pulkstenis rādīja dažas minūtes pēc pusnakts, kad Vencels pie Putriņa dārza vārtiņiem atvadījās no Smita. Uz Rīgu gāja vēl divi vilcieni, bet viņš nogriezās uz jūras pusi. Kaut dzerts nebija ne­maz, pat kafija ne, viņš juta, ka atkal mocīsies ar bezmiegu, šonakt nedrīkstēja glābties ar table­tēm, jo no paša rīta ar skaidru prātu jāpiedalās svarīgā konsilijā, iespējams pat, ka nāksies ope­rēt. Bet pēc miegazālēm galva būs smaga, reak­cija palēnināta. Tad jau labāk pastaigāties, Jaut vējam izpūst no smadzenēm visas drūmās pagāt­nes ainas, solot pa pludmali, līdz kājās iegulst no­guruma svins.

Liedagā neredzēja neviena cilvēka, gaisā jautās lietus tuvums. Aiz muguras dažādās nokrāsās zvīļoja restorāna logi — tur ar elektriskiem gais­

mas efektiem patlaban beidzās estrādes program­ma. Kāpās blisināja bākas nenogurstošā acs. Bo­riss necieta šo salto staru, tas atgādināja viņam nometnes sargtorņos riņķojošos prožektorus.

Zem kājām klusi dziedāja smiltis. Pašā ūdens malā viļņi ar gardēža nopūtu laizīja jūras mēslu uzkārtu. Selgā pukšķēja neredzamas zvejnieku lai­vas motors. Boriss Vencels gāja uz priekšu, ne pa labi, ne pa kreisi neskatīdamies, uz priekšu vien, tomēr domas spītīgi griezās atpakaļ.

Bērni neatbild par saviem vecākiem. Liktos, tas ir neapšaubāms likums. Kādēļ tad viņam bērnībā tēva dēļ iznāca ciest veselas divas reizes?

Bruno viņam iepatikās no pirmā acu uzme­tiena — izpalīdzīgs, nevis uzbāzīgi pakalpīgs; ne­aicināts nekad nelīda pieaugušo sabiedrībā, neuz- plijās ar saviem uzskatiem, pārgudrībām. Kad ne­jauši noskaidrojās, ka Putriņa jaunais matrozis ir no tā paša pagasta, kur Boriss okupācijas laikā nodzīvoja vjcselus divus gadus, viņu starpā nodibi­nājās pat tāda kā draudzība, un vecākais biedrs neskopojās ar medicīniska rakstura padomiem. Arī puiša uzvārds nemulsināja Vencelu. Vai maz Rat­nieku šai apriņķī. Viņa skolā vien bija mācījušies apaļi pieci.

Un tad Boriss nejauši uzzināja, ka Bruno ir Arvīda Ratnieka dēls, tā paša Ratnieka, kurš bija licis aizvest un mežmalā nošaut patēvu Jāni Vī­tolu, bet pats- palicis istabā un starp viņa manti­ņām atlasījis vislabākās, lai aizstieptu tās sa­vam dēlam. Brunim!

Par savu īsto tēvu — Dāvidu Vencelu — Boriss zināja samērā maz. Allaž slimnieku pieņemšanas stundās un mājas vizītēs aizņemtais ārsts tikai retumis spēja atlicināt laiku sirsnīgām sarunām ar vienīgo dēlu. Vajadzēja strādāt un pelnīt naudu, lai samaksātu par sešistabu dzīvokli, grezno iekārtu uzgaidāmajās telpās un kabinetā, kas sa­vukārt pievilināja naudīgus pacientus. Vajadzēja izbrīvēt stundas arī trūcīgiem vājiniekiem, kurus viņš kā «Sarkanās palīdzības» aktīvists ārstēja bez atlīdzības. Sī Vencela, seniora, dzīves pagrīdes puse atklājās tikai padomju varas atjaunošanas gadā, kad viņu ievēlēja par Rīgas terapeitu bied­rības priekšsēdētāju. Kāpēc tēvs, karam sākoties, neevakuējās? Laikam bija aizķēries slimnīcā, kuru vajadzēja sagatavot ievainoto sarkanarmiešu uz­ņemšanai. Iespējams arī — viņš neticēja, ka tik ātri nāksies atdot ienaidniekam pilsētu. Toties skaidri apzinājās, kas viņu gaida. Tāpēc jau Rīgas okupācijas otrajā diena parūpējās par dēla likteni. «Tas ir biedrs Vītols, vecs un uzti­cams mūsu ģimenes draugs,» Dāvids Vencels sa­cīja, iepazīstinot astoņgadīgo Borisu ar druknu laucinieciska paskata vīru. «Brauksi viņam līdzi uz Skujienu un turpmāk sauksi par tēvu. Ja dievs dos, pēc kara satiksimies.» Māti viņš bija aizsūtī­jis pie paziņām, jo baidījās asaru plūdu.

Uz dažiem krekliem un kabatas lakatiņiem Bo­risam bija izšūta monogrtfmma — «B. V.». Bada laikos tādu mantu prom nesviedīsi, turklāt otrais burts brīnumainā kārtā saskanēja ar jauno uz­vārdu. Ģimenes apspriedē noraidīja visādus Bog- danus, Boļeslavus un Bernhardus kā apvidus ļau­dīm nepiemērotus, un zēns kļuva par Balduru Vī­tolu. Pagastmājas skrīveris par diviem kilogramiem speķa, dažiem pusstopiem un senas draudzības vārdā bija ar mieru pierakstīt Ainai dvīņubrāli, un

rudenī Baldurs sāka mērot patālo ceļu no vientu­ļajām mežinieka mājām uz Skujienas skolu.

Vienīgo vēstuli 110 mātes Jānis Vītols atveda ok­tobra beigās. Viņa pateicās par labajām ziņām un produktiem, rakstīja, ka tēvs nošauts jau pirmajā nedēļā, bet pati aizdzīta uz geto, no kurienes lai­kam neviens dzīvs neiziešot, varbūt dēlam kādreiz izdošoties atriebt par visām šīm ciešanām.

Tāda izdevība radās visai drīz — protams, pa- matskolnieka iespēju robežās. Vajadzēja uzturēt sakarus starp padomju izpletņu lēcējiem un tuvā­kās pilsētiņas pagridniekiem, bet mežsargam prā­tīgāk tur bieži nerādīties, un nolēma uzticēt bīstamo uzdevumu Ainai un Balduram.

Bērni to veica spīdoši. Līdz šai baltajai dienai Boriss nezināja, kā vietējo šucmaņu barvedim Ar­vīdam Ratniekam izdevās uzošņāt Jāņa Vītola pē­das, visdrīzāk tā bija masveida akcija pret parti­zāniem, kas šai 1943. gada ziemā aizvien jūtamāk darbojās vāciešu aizmugurē. Mežsargu nošāva, māju nodedzināja, sievu un bērnus ieslodzīja cie­tumā, vēlāk aizsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Tur Boriss redzēja Arvīdu Ratnieku otro un pēdējo reizi mūžā. Tagad tam mugurā bija melnais apsardzes formas tērps, rokā pletne, ar kuru tas nežēlīgi dzina uz priekšu apcietināto kolonnas rindas.

Nometnē bija arī ebreju tautības ieslodzītie, atšķirībā no citiem viņu strīpainajām drānām bija piešūta dzeltena zvaigzne. Sākumā Boriss vēl ce­rēja pamanīt starp tiem māti, bet vēlāk uzzināja, ka šie nelaimīgie atdzīti no Viduseiropas zemēm. Audžumāte bija stingri noteikusi lieki nerunāt un — galvenais — nelēkt uzraugiem acīs. Pati gan šo'

piesardzību neievēroja un tika publiski pakārta par biedinājumu citiem, jo viņa bija centusies pa­slēpt bērnu, kuru kāda sieviete izgrūda no kolon­nas pie gāzēšanas barakas durvīm. Tas notika Gsvencimā apmēram mēnesi pirms atbrīvošanas. Aina šo dienu sagaidīja bezsamaņā un — jau kā brīvs cilvēks — nomira turpat nometnes slimnīcā. Boriss — pēc oficiālajiem datiem Baldurs Vī­tols — nokļuva bērnu sanatorijā, no turienes kara bāreņiem iekārtotā meža skolā. Uz mājām viņš īpaši netiecās, jo viņam jau īstu māju vairs ne­bija. Ne Rīgā, ne Skujienā zēnam nebija ne radu, ne paziņu. Skaidri viņš zināja vien to, ka grib iz­mācīties par ārstu — lai godinātu tēva piemiņu. Aizmirst pagātni palīdzēja nākotnes izredzes, viss pārējais šķita mazsvarīgi. Nav nozīmes, ar kādu vārdu viņam izsniedz pasi, galvenais taču ir cil­vēks, viņa domas un darbi. Kā Vītols viņš iestā­jās komjaunatnē, divus gadus pēc tam — augst­skolā. Kā Baldurs Jāņa dēls aizbrauca uz Sku- jienu, lai noliktu ziedus mežsarga Vītola nošau­šanas vietā.