GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Kad Boriss saprata, ka māte runā nopietni, viņš izgāja no mājām neatvadījies. Pirmo reizi nepateica, kurp dodas, kad atgriezīsies. Viņš pats to nezināja. Tad nolēma aizbraukt uz jahtklubu. Tur, iespējams, satiks Putriņu, ar kuru bija piera­dis aprunāties, dalīties savās iecerēs un šaubās. Citu draugu Borisam nebija.

«Kāpēc tā uztraucos, ja pat domās nepieļauju iespēju, ka varētu aizbraukt no dzimtenes?» Bo­riss, apsēdies uz «Hipokrata» klāja uft atbalstījis muguru pret mastu, centās tikt ar sevi skaidrībā. «To nolēmu jau pirms pusotra gada, kad uz ārze­mēm aizceļoja mans bijušais kursa biedrs, kurš tagad iekārtojies par ordinatoru kādā Rietumvāci- jas mazpilsētas dzemdību namā un raujas melnās miesās, lai tiktu pie savas privātprakses. Kad cen­tos atrunāt, viņš sarūgtināts pārmeta, ka tādus draugus kā es atradīšot visur pasaulē. Tā laikam patiesība, ka arī citur iespējams satuvināties ar vienu otru cilvēku. Bet vēl svarīgāk justies kā sa­vējam starp pasvešiem cilvēkiem — darba vietā, te, jahtklubā, kurā katrā iestādē. Kā pilntiesīgam pilsonim un biedram, kuru neviens netaisās iegāzt, apšmaukt, izmantot kā tramplīnu paša karjerai. Ja kas nepatīk, neapmierina, var taču kritizēt, sū­dzēties, meklēt taisnību … Nē, savu Rīgu es ne­pametīšu nekad! Pat atvaļinājuma ceļojumos taču ilgojos pēc ierastajām ainavām un smaržām, pēc dzimtās valodas skaņām, pēc tramvaja šķindam zem loga, pēc drūzmas Jūrmalas vilcienā. Jā, Rī­ga ir trokšņaina un despotiska — tāpat kā mana māte, bet es taču ne par ko pasaulē nemainītu viņu pret citu. Es viņu mīlu …»

— Vai drīkst? Vai varbūt tu gaidi kādu? — Anitas balss izrāva Borisu no pārdomām.

— Vai Putriņu Edžu nekur neesi manījusi? — atvaicāja Boriss, palīdzot viņai uzkāpt uz jah­tas.

— Viņš taču Ventspilī. Sievasmāte saslimusi… Vai esi sataisījies tālā ceļā?

— Kāpēc tev tā liekas? — kā nedarbos pieķerts, attrauca Boriss.

— Ja pa upi vien, es braucu līdzi. Jūrā šodien laikam briesmīgi šūpo.

Divatā viņi pacēla buras, atraisīja galus, atstū- mās no krastmalas. Anita darbojās veikli, iztika bez norādījumiem. 2ēl, ka netur rulli, citādi būtu ideāls komandas loceklis, ar tādu varētu doties pat apkārt zemeslodei.

Bēzanburu Boriss nebija uzvilcis, tomēr jahta raiti slīdēja pa pievakares saulē vizuļojošo upi. Atsevišķas brāzmas gan sasvēra «Hipokratu», to­mēr stūrēt bija viegli.

— Gribi? — Viņš paplikšķināja unguru.

— Uztici?

Boriss pēkšņi iedomājās, ka Anitai labprat uzti­cētu ne tikai stūri vien. No viņas dvesa tāds miers un labestība, ka sabruka vientulības gados uzcel­tais klusēšanas valnis.

— Viss ir pareizi — no vīrieša viedokļa, — Anita ierunājās, kad Boriss bija izkratījis sirdi.

— Sievietei pirmajā vietā tomēr jūtas, nevis aprē­ķins. Viņai svarīgāk — ar ko braukt nekā — kur braukt. Mans pirmais vīrs arī bija ebrejs, bet kopā ar viņu es nebūtu devusies pat uz Zaķu salu.

— Un ar mani? — jautājumam bija jāskan ro­taļīgi, tomēr Anita juta, cik saspringti Boriss gai­da atbildi.

— Ar tevi, Bori, — viņa bez uzspēles teica,

— es būtu devusies vienalga kur.

Tai naktī viņi pirmoreiz palika kopā.

Mājās par emigrēšanu uz Izraēlu vairs netika runāts. Sapratusi, ka Boriss nekur nebrauks, māte viegli atteicās no visiem plāniem, jo sirds dziļu­mos nevēlējās šķirties no dēla.

Anita samierinājās ar savu nenoteikto stāvokli. Viņa nešaubījās par Borisa jūtām, tomēr tikpat nešaubīgi zināja, ka Vencels neatļaus nevienai sievietei nostāties starp sevi un māti.

Visretāk šo dienu atcerējās Boriss. Dzīvoja, kā dzīvojis, strādāja, priecājās par to, ka pasaulē ir tāda Anita, un iedzēra tikai retumis, kad uznāca melni briži. Tāds gadījās burāšanas slēgšanas ballē, kad Dzintra nolēma paķircināt iesīkstējušo vecpuisi:

— Vadzi, Boris, tava māmuļa stāsta, ka esi sataisījies aizbraukt. Nu tad paturi prātā, ka es vēl esmu dabūnama. Man tā gribas redzēt plašo pasauli.

Cits būtu atjokojis, bet Boriss pēc trešās glāzī­tes mēdza zaudēt humora sajūtu. Viņš atbildēja ar svētku apstākļiem nepiemērotu skarbumu:

— Kāpēc tad Brunis tevi neprec? Viņš pietie­kami bieži ceļo pa ārzemēm.

— Toties tu vēl nekur neesi bijis, — Bruno sa­vukārt kūdīja. — Apskaties. Ja nepatiks, prasies atpakaļ. Daži tavi brāļi tā rīkojas, un — nekas, numurs iet cauri.

— Ratnieka cienīga piezīme, — Boriss ar pū­lēm valdījās.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Arī Bruno kļuva ass.

Un tad Borisam paspruka vārdi, kurus viņš no­žēloja vēl šonakt:

— Vienīgi to, ka tavs tēvs jau izsūtījis mani no dzimtenes. Bet neceri — tev tas neizdosies, nav vairs tie laiki. Drīzāk es tevi …

— Bori, ejam dejoti — spalgi iekliedzās Anita un ar varu aizvilka viņu sev līdzi.

«w

* * *

— Es ne pa jokam nobijos, — Anita sacīja Put­riņām. — Tai brīdī Boriss bija spējīgs mesties Brunim virsū, nez ko izdarīt. Bet kāpēc es tev to stāstu? Brunis taču drīz aizveda Dzintru, un mēs viņu vairs neredzējām.

Viņi sēdēja glābšanas stacijas nemājīgajā ve­randā, kas bija pārveidota par pirmās palīdzības sniegšanas punktu. Nestuves un skābekļa baloni, balti instrumentu un medikamentu skapīši, māk­slīgās elpināšanas ierīce, tradicionālā dermatīna kušete pie sienas, plakāti, kuri pamācīja, kā apie­ties ar slīkstošiem cilvēkiem, vārdu sakot, ap­stākļi, kas nevērta sarunu īpaši sirsnīgu. Platajos, daudzkrāsainās rūtīs sadalītajos logos sitās ieslī­pas strūklas, tik blīvas, ka šķita — var redzēt, kā tās iesniedzas tumšpelēkajos padebešos. Tikpat drūma izskatījās upe, kuru pātagoja prāvas lāses. Vienīgi to apveidīgie apļi ļāva cerēt, ka gāze drīz rimsies. To pašu it kā solīja arī brāzmainais vējš, kas pa zemo debess velvi dzenāja saraustītos lie­tus mākoņus un pretējā krastā lieca niedres un krūmus gandrīz līdz zemei. Upē nemanīja ne ma­zākās kustības, pat ekskursantu kuģis neuzdroši­nājās atraisīt galus un turpat krastmalā atskaņoja magnetofona lentē ierakstīto deju mūziku. Tur­pretī bufete darbojās ar necerētiem apgriezie­niem — tā vien likās, ka atpūtnieki nolēmuši kompensēt izjukušo braucienu pa Lielupi un līča ūdeņiem ar divkāršu iekšķīgi pielietotu šķidruma devu.

Putriņš domīgi uzlūkoja Anitu. Viņi bija pazīs­tami jau sen, gandrīz desmit gadu — kopš tās pa­vasara dienas, kad gaišmatainā māsiņa pirmoreiz ieradās jahtklubā, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu palīdzību avarējušo švertlaivu apkalpēm. Putriņš vairs neatcerējās, kāpēc bija apgāzusies kluba smailākā un ātrākā laiva «Taifūns», kuru

treneris bija uzticējis viņam, lai komandu vērtē­jumā iegūtu dažus punktus, acīmredzot bija aiz­ķēries grotburas skotiņš. Atjēdzies ūdenī līdzās līmeniski peldošajai laivai un pārliecinājies, ka ari komandas locekļi, kaut slapji, tomēr sveiki un ve­seli ķepurojas starp viļņu galotnēm un ielejām, viņš bija enerģiski atmājis tiesnešu kuterim, kurš jau tuvojās «Taifūnam». Ja gribēja turpināt sa­censības, jātiek galā tikai ar paša spēkiem, vienīgi tādā veidā drīkstēja cerēt uz dažiem ieskaites punktiem par piedalīšanos regatē. Palēkājuši uz izvelkamā ķīļa, viņi uzcēla laivu, izsmēla to pus­līdz sausu un atkal devās pretī finišam, distancē laikam vēl apdzina vienu vai vairākus sāncenšus. Sos sīkumus Putriņš vairs neturēja prātā, tomēr atmiņā joprojām bija Anitas baiļu pārveidotā seja, uztraukumā nobālējušie vaigi un izvalbītās acis, kas raudzījās viņos no kutera klāja. Tikai krietni vēlāk viņš uzzināja, ka Anita ne tik daudz pārdzī­voja, cik pati cieta no jūras slimības, bet tas tomēr nespēja pārsvītrot meitenes rīcības nesav­tību — nākamajā mirklī no kutera uz švertlaivas pusi aizlidoja pudele ar visu māsiņas medicīniskā spirta krājumu. Sis pašaizliedzīgais žests izglāba «Taifūna» komandas locekļus no iesnām, bet ties­nešu kolēģiju nostādīja grūti atrisināmas problē­mas priekšā: vai tas jāuzskata par palīdzību no malas? Lai nerastos nevēlams precedents, Putriņu un viņa komandu diskvalificēja par dopinga lieto­šanu. Kopš tās reizes viņš saprata, cik bīstami ielaisties ar Anitu, — arī burātāji ir jūrnieki un tāpēc māņticīgi. Bet viņa, kā par spīti, allaž aici­nāja uz kaut kādām saviesīgām izdarībām: uz kāzām ar savu Zoržiku, uz raudzībām, slīcināt