GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Tur viņš satika bijušo pagasta rakstvedi.

— Mēs tevi jau sen esam izsvītrojuši no dzīvo sarakstiem, — tas labsirdīgi smējās. — Tagad tava māte laikam vairs nav nelaimīgākais cilvēks pasaulē.

— Kāda māte? — Boriss nesaprata, tomēr juta, ka sirds pakāpusies uz augšu un žņaudz rīkli.

— Vencela lielmāte, tā pati, kura bija atbrau­kusi tevi meklēt un manā istabā tik gauži rau­dāja.

Jā, bija noticis brīnums. Moku ceļš bija aizvedis māti uz Buhenvaldes nāves nometni, no turienes viņa jau pirms deviņiem gadiem atgriezusies Rīgā. Adresi sirmgalvis, protams, nepateica, bet to varēs dabūt milicijā.

Pirmā tikšanās izšķīra Borisa turpmāko dzīvi.

Tieši no milicijas pārvaldes Viņš devās uz no­rādīto namu Suvorova ielā. Mirkli prātā iešāvās doma, ka varbūt derētu nopirkt ziedus vai torti, bet negribējās zaudēt laiku. Kāpņu telpā Boriss izpētīja īrnieku sarakstu. Dzīvoklis četrpadsmit Kļaviņš, Grigorjevs, Vencela. Tātad māte nedzī­voja viena. Sešus stāvus viņš uzdrāza, nekur ne­apstājoties, pat nepamanot, ka riņķo ap trepju vidū darbojošos liftu, skrējienā ar izstieptu roku uzdūrās zvana pogai. Pēc brīža durvis atvēra neliela auguma sažuvusi vecīte.

— Piedodiet, vai Berta Vencela būtu?

— Nē, — viņa vārgā balsī teica un paģība.

Viņš nebija pazinis māti.

Daudz ko Boriss šajā dienā izdarīja nepareizi. Ienesa māti svešā istabā — pie Grigorjeviem, ar kuriem viņa bija saspīlētās kaimiņu attiecībās. Izsauca ātro palīdzību, kaut gan būtu pieticis ar aukstu kompresi vai ožamo spirtu.

Atvērusi acis un ieraudzījusi baltā virssvārcī ģērbušos ārstu, māsiņu ar injekcijas šļirci rokā, viņa iekliedzās: «Atdodiet manu dēlu!» — un atkal zaudēja samaņu.

Šoreiz tas jau bija nopietnāk. Ārstam nepatika viņas sirds toņi.

— Vai jūsu mātei bieži uznāk lēkmes? — viņš jautāja Borisam. — Ar ko viņa slimojusi pēdējos gados?

Boriss pat nezināja, cik mātei gadu. Ārsts piekodināja nekustināt viņu un izsaukt rajona poliklīnikas kardiologu. Sēdēdams uz gul­tas malas, Boriss nenovērsa skatienu no mātes sakritušās sejas. Cik gan daudz bija jāpārdzīvo, lai cilvēks tā pārvērstos! Viņš atcerējās ziedošo, mazliet korpulento sievieti, kuru nekad nebija re­dzējis slimu vai nogurušu. Pirmajā skolas dienā viņš bija salīdzinājis savu māmuļu ar pārējām un atzinis, ka tā ir visskaistākā, visstaltākā. Tagad izdilušajos vaibstos vairs nevarēja saskatīt kād­reizējā smaida pēdas. Pat augumā viņa bija sīkā­ka kļuvusi. Atmiņā iznira viņas pēdējā vēstule: «Pacenties atriebt par visām mūsu ciešanām . ..» Atmaksu fašisti saņēmuši bez viņa līdzdalības. Taču viņa spēkos parūpēties, lai mātes dzīves no­gale ritētu bez bēdām, bez liekiem uztraukumiem.

Nākamajā dienā Boriss sāka kārtot dokumentu apmaiņu. Bez Putriņa atbalsta jautājums būtu at­dūries pret daudziem birokrātiskiem šķēršļiem. To­mēr arī viņš pirmajā brīdī mēģināja atrunāt draugu, turklāt ar paša argumentiem:

— Kāda nozīme papīrīšiem, galvenais ir cil­vēks! Tikai neceri, ka tu saņemsi pasi — un miers mājās. Uzpeldēs arvien jauni ķēdes locekļi — dzimšanas, skolas beigšanas un studentu apliecī­bas, komjaunatne un arodbiedrība, stipendiju sa­raksts un pierakstīšana kopmītnē, kara komisa­riāts un nez kas vēl. Visur tev vajadzēs pierādīt, ka tu vairs neesi tu un tomēr esi … Liecies mierā, arī kā Baldurs Vītols tu esi pietiekami daudz pār­cietis.

Bet Borisu pārliecināt neizdevās. Viņš to uzska­tīja par savu morālo parādu mātei un nelaiķim tēvam, visiem, kas savas tautības dēļ tikuši no­šauti, noindēti, Jāņa Vītola ģimenei, kura nebija baidījusies dot patvērumu ebreju zēnam, visiem antifašistiem un kara upuriem, tiem vienlīdzības ideāliem, kuru vārdā krituši miljoniem brīvības cī­nītāju.

Sadzīvot ar māti izrādījās grūtāk, nekā varēja likties, — Boriss bija pārāk pieradis pie patstāvī­bas un neatkarības. Bet tagad uz katra soļa nācās uzklausīt padomus, vadošus norādījumus:

— Kur iesi, cikos pārnāksi? … Nestaigā bez mēteļa, šodien ārā tāds vējš, būtu vismaz garās apakšbikses uzvilcis… Kāpēc tev mūžīgi jātup tai jahtklubā, vai tiešām nevari vismaz svētdienu pavadīt kopā ar māti?

Kavēt mātei laiku nemaz nebija viegli. Kad viņa gatavoja ēst, mazgāja veļu, lāpīja zeķes, vi­sādi aprūpēja dēlu, šad tad parūca vai pasūrojās par to, ka ūdens atkal nav uzkāpis līdz sestajam stāvam, vēl varēja samierināties ar dažādiem un­tumiem, kas, šaubu nav, nāca no mīlas pārpilnas sirds. Bet pārējā laikā …

Pirmo nedēju Boriss ne uz mirkli nepameta mā­ti vienu. Viņa gulēja gultā un stāstīja, dēls sēdēja blakus un klausījās. Šķita gandrīz neticami, ka šī vājā sieviete varējusi izturēt vergošanu okupētās Rīgas attīrīšanas darbos bargajā 1941./42. gada ziemā, centrālcietumu, kur divpadsmit stundu dienā bija jāstrādā šūšanas darbnīcā un kur par katru nevīžīgi apdarinātu pogcaurumu draudēja nā­ves sods, lamas, sitienus, citus pazemojumus un izsalkumu, kas neatkāpās ne dienu, ne nakti — ne ceļā uz Vāciju, ne Buhenvaldes koncentrācijas nometnē…

Reizēm gribējās pārtraukt stāstījumu, jo uzmā­cās bailes, ka tikai atmiņas nepasliktina mātes veselības stāvokli, pateikt, ka viņš, bijušais Osven- cimas gūsteknis, saprot visu ari no pusvārda. Bet Boriss to nedarīja. Likās, mātei kļūs vieglāk, ja viņa izrunāsies, atbrīvosies no drausmīgās pagāt­nes lietuvēna sloga.

Pagāja labs laiks, līdz Boriss ievēroja, ka māte sāk atkārtoties, vēl un vēlreiz atgriezties pie vie­niem un tiem pašiem notikumiem un pārdzīvoju­miem, šad tad gan jaucot vietu un datumu, tomēr nemainīgi atgādinot, ka palikt dzīvai viņai palī­dzējusi vienīgi cerība pēc kara atkal ieraudzīt dēlu. Jo tālāk, jo šie stāsti kļuva vienmuļāki un mokošāki. Medicīnas students būdams, Boriss sa­prata, ka tā ir sklerozes izpausme, vecuma ma­rasma pazīme, kā dēls juta viņai līdzi, bet kā jauns cilvēks, kurš alka viengadnieku sabiedrības, arvien smagāk panesa šos paštirdīšanās monolo­gus. Un tomēr pakļāvās mātes iegribām, upurēja teātra izrādes un koncertus, studentu ekskursijas, pastaigas ar meitenēm, pat pirmās mīlestības asnus. Tikai darba un burāšanas jautājumos viņš neļāva mātei iejaukties.

Gāja gadi. Boriss beidza aspirantūru, kļuva par slimnīcas nodaļas vadītāju, viņi pārvācās trīs- istabu dzīvoklī, jahtklubs Vencela un citu ārstu rīcībā nodeva par«Hipokratu» nokristīto jahtu, vie­nīgi mājās nekas nemainījās: savā egoistiskajā mīlestībā māte joprojām iežogoja dēla rīcības brī­vību.

Ļaunākais bija iesācies pavasarī. Kopš viņa vairs nestrādāja par pasūtījumu pieņēmēju modes salonā, māte tikpat kā nemaz negāja no mājām ārā. Pēdējā laikā pat iepirkumi mikrorajona tirdz­niecības centra veikalos palika Borisa ziņā. Vājā redze neļāva skatīties televizoru, un par to, kas notiek pasaulē, viņai bija visai aptuvens priekš­stats. Un tad pienāca vēstule no tālās Izraēlas, kur jau no pirmskara gadiem dzīvoja viņas jau­nākā māsa. Pēkšņā radniecisku jūtu uzplūdumā Deboras tante, kas nesen bija apglabājusi vīru, tagad aicināja pie sevis Vencelus, savus vienīgos dzīvos tuviniekus. Un nevis ciemos, bet uz palik­šanu — vai tad Berta negribot kādreiz tikt gul­dīta svētajā zemē?

Senču zemē vai tepat Rīgas Smerļa kapos — par to Berta Vencela daudz neprātoja, jo apzinā­jās, ka tālais ceļš uz Izraēlu viņai vairs nav pa spēkam. Toties Borisam gan jābrauc, tur būs, kas viņu pieskatīs, un turp jādodas nevis pēc viņas nāves, bet pēc iespējas drīzāk — labāk rīt nekā parīt. Tikai Izraēlā mīļotais dēls beidzot atradīšot sen nopelnīto laimi un sirdsmieru un nodibināšot ģimeni, — viņa pasludināja mokpilnās pārdomās pieņemto lēmumu un pēc tam ar maniakālu neat­laidību atkārtoja to dažādās variācijās,.