GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

bēdas par šķiršanos ar pirmo vīru, uz dzimšanas un vārda dienām, ģimenes un valsts svētkiem. Allaž atradās neapstrīdami iemesli svinībām, ne­apgāžami iegansti kopā sanākšanai. Ja tā labi pa­domā, viņš ar Anitu bija ticies pie viesību galdiem un nekur citur. Viņa vienmēr bija jautra un paci­lāta, bet nekad — noreibuši. Pazīstams ar cilvēku vai desmit gadu un tomēr nepazina viņu … Vai vispār varam apgalvot, ka pa īstam kādu pazīs­tam? Laikam tāpēc paziņu kategorija atrodas kaut kur ļoti tālu aiz rada, drauga. Nu, pazīstu, to ne­noliedzu, bet galvot par tādu neņemos — cik bieži nācies dzirdēt šo izvairīgo atbildi! Un viņš šiem cilvēkiem nekā nepārmeta, pats taču par Anitu zi­nāja vienīgi tik, cik viņa pati vēlējusies pateikt, parādīt, atklāt. Diez vai viņa tagad pateiks kaut ko tādu, kas būtu neizdevīgi Borisam. Drīzāk ot­rādi, darīs visu, lai nosargātu šo trauslo laimi, ku­ras dēļ visu šo pēdējo gadu staigāja tāda starojoša un apgarota, apmierināta ar savu dzīvi un visu ap­kārt notiekošo. Ja tā liksies apdraudēta, smaidīgā gaišmate spējīga pārvērsties bīstamā tīģeru mā­tītē, kas, aizstāvot savus mazuļus, nebaidīsies pār­iet pretuzbrukumā, mesties cīņā ar pārspēku, melot, izdomāt, noliegt acīm redzamo un izgudrot aizvien jaunas pašakas, lai pierādītu drauga nevainību, kuru Putriņš, starp citu, ne mazākajā mērā neap­šaubīja.

— Kā pagāja šī nakts no sestdienas uz svēt­dienu? — apzinoties, ka izpilda tīru formalitāti, taujāja Putriņš. — Varbūt noticis kaut kas tāds, kas tev iespiedies atmiņā?

— Pa straumei mēs līdz jūrai nokļuvām samērā ātri. Bet šaurajā fārvaterī vairs netikām ne uz

priekšu, ne atpakaļ. Tāpēc ari nevarējām pagriezt ceļu zvejniekiem, kad tie nāca virsū. Bet es par to neko daudz nebēdāju — jo jūra rāmāka, jo labāk, pats zini, kāda man nelaime… Un galu galā — kur mums jāsteidzas, Nadīnu biju atstājusi kai­miņienes uzraudzībā … Pēc laba laika man bei­dzot izdevās pierunāt Bori, ka nav ko vaktēt stūri, neviens jau to nenospers. Viņš uzkurbulēja mo­toru, izbraucām no kuģošanas ceļa, tad devāmies uz kajīti. Nepagāja ne stunda, un tiešām dabūju viņu slīpi, nenācās pat dot zāles. Un es arī likos uz auss.

— Nav vārdam vietas, Anita, tu esi īsts eņģe­lis, — Putriņš uzslavēja.

— Tur jau tā nelaime, ka Boriss tāpat iesaucis mani par savu gaišmataino eņģeli, — visā nopiet­nībā sūrojās Anita. — Bet gribētos, lai viņš dēvē mani par savu blondo grēku, lai arvien no jauna kantējas klāt, cenšas iekarot, savaldzināt, nevis nāk pie manis ar savām bēdām un grūtībām mek­lēt palīdzību un žēlastību. Gribu, lai mūsu attiecī­bās valda ne tikai maigums, bet arī kaisle, kas neatzīst nosacītību.

— Labi, tās ir jūsu privātās darīšanas, tu man tagad pastāsti, kas notika pēc tam.

— Teicu taču — gulēju kā beigta. Kad pamo­dos, ārā jau bija gaišs un Boriss atkal raustīja stūres unguru, it kā tādā veidā varētu aizirties līdz Daugavgrīvai. Bet kas viņam liedza vēl kādu stundiņu pasildīties zem segas?… Ja tas tik sva­rīgi, paskaties kalendārā, cikos aizvakar uzlēca saule.

— Un naktī? — Putriņš palaida viņas ironiju gar ausīm. — Tiešām nemanīji, kā jūs gandrīz sabrauca zvejnieki?

.— Pēc visa, kas ballē iedzerts? Tu joko, vai?… Pēc tam kad Regīna aizvilka tevi mājās, mēs iztukšojām Bora brūvējumu un pasūtījām vēl divus šampaniešus … Kādu mirkli man pa miegam gan tā kā likās, it kā pukšķētu mūsu motors, bet, kad no rīta palūdzu, lai aizrauj līdz ostai, Boriss apgalvoja, ka neesot vairs ne pilie­na degvielas. Un nemaz nevajadzēja ar — tā ap septiņiem uzpūta tīri spirgts krasta vējš, un mēs ar vienu vīli tikām līdz pilsētai. Paņēmām Nadī­nu, es uztaisīju ēdamo visai dienai, un tad laidām atpakaļ uz klubu.

• — Pagaidi, pagaidi! — Putriņš savilka cilpu ciešāk. — Tu esi pārliecināta, ka naktī darbojās jūsu motors?

— Tik vienmērīgi nekrāc neviens vīrietis.

— Bet varbūt tas bija kāds cits motors, teiksim, zvejnieku kutera?

— Nedzen velnu, es taču jutu, kā drebinās visa jahta. Bija tikai slinkums atvērt acis.

— Tātad Boriss vairs neatradās kajītē, bet bija uz klāja?

— To es neesmu sacījusi. — Anita tūdaļ sapra­ta, ka izdarījusi muļķību, un nu mēģināja glābt, kas glābjams. — Vienīgi pateicu, ka man šķita, it kā darbotos «Hipokrata» motors, vai tad maz tādu «vihru» pasaulē, mūsu jahtklubā vien uz katras trešās laivas. Un par Bori vispār neesmu bildusi ne vārda.

— Kāds viņš bija no rīta? Paģirains? — Put­riņš izvēlējās citu piegājienu. — Vai satrakots un tāds sevišķi runīgs?

— Tāds kā vienmēr, it kā tu Bori nepazītu. — Anita pamazām uzbudinājās. — Kad viņš dara kaut ko, tad ne par ko citu neinteresējas — vien­alga, vai izmeklē slimnieku vai sēž pie stūres. Pamēģini parunāties ar Bori, kad viņš lasa grā­matu, sirms paliksi, bet atbildi nesagaidīsi — viņš vienkārši nedzird … Un tagad pasaki man: ko nozīmē visi šie jautājumi? Tu taču nedomā no­pietni, ka Borim ir kaut kas kopējs ar Bruņa pa­zušanu?

Uz kāpnēm, kas veda otrā stāva novērošanas tornī, parādījās apšaubāma baltuma tenisa kurpes, tad treniņa bikšu rāvējslēdzēji, pēc tam plata jūr­nieka josta ar sakrustotiem enkuriem uz apzeltī­tas sprādzes, beidzot viss glābšanas stacijas ūdenslīdēja rumpis un galva. Viņam bija apnicis ar tālskati pētīt nelaika izmēzto upi — ja nav, kas peldas vai vizinās ar laivu, tad, protams, nav arī ko glābt.

Putriņš izmantoja viņa parādīšanos, lai vēlreiz pārdomātu savu nostāju. Nē, viņš neturēja Bori­su aizdomās, tas gan nebija spējīgs pārnest uz dēlu naidu, ko dabiski juta pret tēvu. Varbūt kāds cits, bet nekādā ziņā Boriss, kurš pats tik daudz cietis no netaisnības un pārestībām. Protams, ne­drīkstēja izslēgt iespēju, ka Bruno atradies uz «Salacas» un tikai jūrā pametis jahtas klāju, to­mēr sirds dzijumos Putriņš neticēja tādam vari­antam. Lai ko varēja pārmest Ratniekam, viņš tomēr bija ekstra klases jūrnieks, un kapteinis, kā zināms, nekad neatstāj kuģi, kamēr vēl pastāv kaut mazākās cerības to glābt. Varbūt Boriss to­nakt redzējis «Salacu» tuvumā un viņa liecība jaus spriest, vai jahta izvandīta jūrā vai krastā.

— Brunis ir Brunis, un «Salaca» ir «Salaca»,— šo nenoliedzamo patiesību Putriņš deklarēja kā principiālu atklājumu. — Man pirmām kārtām va­jadzīga Borisa burātāja pieredze. Nevis teorētis­kās zināšanas, bet praktiskais nags. Viņš tai naktī bija uz upes un jūrā, viņš vienīgais spēj pateikt, vai sestdienas laika apstākļos «Salaca» bez vadī­bas varēja nokļūt no Dzintras vasarnīcas līdz līcim. Lai piepūla smadzenes, atsauc atmiņā vēja virzienu, straumes stiprumu, lai uzzīmē shēmu, ja tā viņam palīdzēs, un pēc tam piezvana man. Tikai, Anitiņ, piekodini viņam, ka tā nav jūras kara rotaļa, bet ir ļoti svarīgs izmeklēšanas eks­periments, kuru veikt man pašam nav pa spēkam. Norunāts?

Glābšanas stacijas muliņam straujā gaitā tuvo­jās paprāva motorlaiva. Pacēlusi priekšgalu uz zemūdens spārniem, tā joņoja apmēram septiņdes­mit kilometru ātrumā. Uz šosejas to uzskatītu par gliemežtempu, bet uz upes, kur visi satiksmes līdzekļi kustas daudz lēnāk, šim skrējienam piemi­ta kaut kas trauksmains, gandrīz vai biedējošs, se­višķi tāpēc, ka vētras saceltie viļņi pat netricināja laivu — tik vienmērīgi tā lēkāja no vienas veļas dēļa šķautnes uz nākamo. Kad jau šķita, ka tā tūdaļ ietrieksies betona krastmalā, motors ierēcās vēl skaļāk un skrūve ņēmās malt ūdeņus pretējā virzienā. Atpakaļgaita lika laivas degunam pie- plakt ūdens virsmai un saudzīgi piespiest vaigu pietauvēšanas pālim.