GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Putriņš izklaidīgi pamāja ar galvu. Viņš gan nebija filozofs, tomēr domas darbojās pavisam citā virzienā.

* * *

Dzintra dzīvoja pilsētas nomalē divistabu dzī­voklī vienstāva savrupmājā, kas pirms kara piede­rējusi viņas nelaiķa vecākiem. Arī toreiz otro dzī­vokli iznomājuši svešiem, jo Sakāni bijuši tikai trijatā un par ģimenes pieaugumu nedomājuši. Bet telpu gan divreiz vairāk — ēdamistaba, divi guļamie kambari un zāle viesu uzņemšanai, kā jau pienākas turīgam būvuzņēmējam. Otrā dzī­vokļa īres maksa segusi nodokļus, apdrošināšanas un remontu izdevumus, tādējādi visi Alberta Sa- kāna ienākumi pārvērtušies par tīru pe]ņu. Mūža nogalē viņš vēl paguvis pašrocīgi pārkonstruēt savu mitekli, ar kapitālu starpsienu atdalot no pā­rējās platības pašreizējās divas istabas ar visām labierīcībām. Tomēr tas neglābis māju no nacio­nalizācijas. Un labi vien, jo diez vai citādi Dzin­trai būtu piešķirts apbūves gabals uz salas pilsē­tas pievārtē.

Sāds stāvoklis bija pa prātam arī kaimiņiem, kuriem Dzintras biežās un ilgās prombūtnes bija gaužām izdevīgas. Faktiski viņa pilsētas dzīvoklī parādījās tikai otrdienās, ceturtdienās un piektdie­nās, kad bija sarunāta visnaudīgākā klientūra. Tas, ka Bruno reizēm ieradās pārnakšņot, nevienu netraucēja, jo tad netika ieslēgti ne elektriskie matu rullīši, ne žūžojošais fēns, kas lika vibrēt attēlam televizoru ekrānos.

Dzīvokļa durvis, kā parasti, nebija aizslēgtas, jo Dzintra necieta, ka viņu ik pēc brīža atrauj no sarežģītas frizūras veidošanas. Gaitenī Rasma novilka lietusmēteli un jau grasījās iet istabā, kad padzirdēja skaļu un uzbudinātu vīrieša balsi.

Ilmārs! Maz ticams, ka viņš pierunā arī Dzin­tru pozēt. Bet kāpēc tā uztraucas, ko cer panākt ar šo klaigāšanu? Tad atbildēja Dzintra, un Rasmai kļuva skaidrs, ka abi iedzēruši un tagad skaidro viens otram, cik ļoti sašutuši par Ratnieka neuz­ticību, par nodevību — jā, jā, sauksim viņa rīcību īstajā vārdā! — pret mīlošo sievieti, pret drau­giem un pirmām kārtām pret Māri, kuram viņš nokantējis meiteni.

Ilgāk kavēties gaitenī un noklausīties svešas sarunas nedrīkstēja — pat. ar tēva svētību. Rasma atgrūda durvis, ar to pasvītrodama iespaidu, ka nupat ieskrējusi no ielas, un pārsteigumā pat ne­jaudāja ieiet istabā — tik negaidīts bija skats, kas viņai pavērās. Dzintra bija atlaidusies uz tah­tas, blakām sēdēja Ilmārs Grantsons, uz vienas rokas balansēdams paplāti ar divām konjaka glā­zēm, ar otru glāstīdams viņas krūtis, kuras bal­tais peldmētelis bija gandrīz pilnīgi atsedzis.

— Manos gados arī tu neizturēsi bez vīrieša ilgāk par mēnesi, — izaicinoši sacīja Dzintra, ne­maz nepūlēdamās aizpogāt halātu. — Pēdējā lai­kā Brunis man bija tikai tāda dekoratīva izkārtne, bet gultā gāja pie citas.

— Un es tagad pildu rezerves kapteiņa pienā­kumus, — neķītri iesmējās Ilmārs un demonstra­tīvi noskūpstīja Dzintru. — Nāc bariņā, pamīlēsi­mies trijatā!

— īstais atradies! — Dzintra pavīpsnāja.

— Būtu tavā vietā Brunis, es gan neko neteiktu.

Viņa strauji apsēdās un, it kā atjēgusies pēc

dzija transa, uzlūkoja Rasmu.

— Negrābsties, Ilmār, ielej ciemiņam pēc šitā suņa laika … Vai mums bija norunāts randiņš, Rasmiņ? Ar šo nelaimi es nekā vairs lāgā neatce­ros … Tūlīt, tūlīt savedīšu sevi kārtībā, tad pa­ņemšu tevi priekšā. — Un viņa izgāja no istabas.

— Pilnīgi aptaurēta, — čukstēja Ilmārs, snieg­dams Rasmai glāzi. — Man liekas, viņa sevi indē ar tabletēm. Vai tad citādi būtu bijusi gatava jau pēc otrā mēriņa? … Redzēsi, kādu frizūru viņa tev uzburs.

Dzintra atgriezās nevainojami stērķelētā baltā uzsvārcī, no kura kabatas rēgojās garkātainas ķemmes, dažādas šķēres. Garātn ejot, paņēma no paplātes savu glāzīti un vienā rāvienā iztukšoja, tad apsēdināja Rasmu krēslā iepretī lielajam trīs- viru spogulim.

Aptvērusi, ka kopš ienākšanas nav bildusi ne vārda, Rasma ievaicājās:

— Kādus priekus te svinat? Vai no Bruno ir kādas dzīvības zīmes? Drīz taču jālido uz treniņu nometni.

— Nekur mēs nebrauksim! Mājās arī nav nekā­das vainas, sevišķi ar tādām dāmiņām. — Il­mārs atkal iedzēra, šoreiz tieši no resnvēderainās pudeles, tad nostājās teatrālā pozā un skaitīja:

129

— «Kāpēc sapņus tālē raidīt? Laime tepat tuvumā.» Nezinu, kas to sacerējis, bet doma vismaz Gētes cienīga. Mana vecmāmuļa to izšuvusi ar ziliem diegiem un pakārusi virs savas gultas — lai vīrs izlasa pirms gulētiešanas.

9 — 1585

Ilmārs uz kājām turējās ar grūtībām.

— Ej, draudziņ, apgulies blakus istabā! Mums te darbs vismaz divām stundām, — Dzintra vi­ņam pieklājīgi aizrādīja.

— Mēs noteikti pasauksim tevi apbrīnot, cik smuka būšu kļuvusi, — Rasma piebalsoja.

Ilmārs paklausīgi pagriezās uz iešanu un — tavu brīnumu! — pat atstāja viņām pudeli.

— Ja šodien taisītu ķīmisko, ar visām rudens lietavam varēsi nenākt līdz Oktobra svētku sarī­kojumam, — prātīgi ieteica Dzintra. — Vai tev tagad ir kāds pastāvīgais, ka esi pasākusi tik bieži daiļoties? Man stāstīja, ka jau vakar esot meklējusi mani salonā.

— Varbūt es gribu viņu piesaistīt tieši ar to, ka izskatos katru dienu citāda, — diezgan neno­teikti atbildēja Rasma. — Vai vari man pateikt, kas īsti patīk šodienas vīriešiem?

— Ka viņiem liek mieru. Un tomēr neiebilst, kad viņus apčubina, aprūpē, palutina ar kaut ko garšīgu. Un tam visam jānotiek neuzkrītoši, it kā šie pakalpojumi pienāktos kā bezmaksas piedeva par viņu fizioloģiskajām atšķirībām. Šodienas vī­rietis uzskata sevi par aplaimotāju, kurš ir ar mieru atdoties sievietei, ja tā protas… Gan jau pati to manīsi, pagaidi tikai dažus gadiņus …

Viņa apklusa. Baidīdamās, ka tikai neapsīkst šī tēma, Rasma iemeta kurtuvē bērza tāsi:

— Un ar Brūni bija tāpat? Man vienmēr šķita, ka viņš ir vīrietis, kurš pats prot tikt gala ar visu.

9*

— Brunis… — Labu brīdi Dzintra nikni klik­šķināja šķēres. — Brunis bija mans Pigmalions, ja tu saproti, par ko runāju. Es biju pirmā sieviete viņa mūžā un ilgus gadus arī vienīgā. Un man viņš bija vienlaikus dēls, vīrs un mīļākais. Ne­viens cits nekad nevarēs aizstāt Brūni. Bet faiks uz vietas nestāvēja — viņš pakāpeniski nostājās uz savām kājām un guva pirmos patstāvīgos pa­nākumus. Atbrauca māte un sāka viņu apgādāt ar visādiem ķiņķēziņiem, apmīļot un žēlot. Tā es pazaudēju to puiku, kuram mūsu jahta bija vie­nīgās mājas un es — vienīgais tuvais cilvēks ze­mes virsū. Tu pat iedomāties nespēj, kas tā par sa­jūtu, kad tavas krūtis slacina cita asaras, kad vari uzklausīt žēlabas un sniegt mierinājumu. Reizēm Brunis atnāca slapjš un noguris un viņa acīs bija viens vienīgs jautājums: «Vai tu mani nepadzīsi?» Un ar kādu lepnumu viņš atnesa man savu pirmo dāvanu — gandrīz kā O'Henrija slavenajā stāstā. Vasarnīcas būve caurcaurēm bija Bruņa ideja — gribēja uzcelt pili savai karalienei. Bet pat vīrietis nevar visu mūžu palikt bērna lomā. Zaudēju dēlu, tomēr sevišķi neskumu — joprojām saglabāju brī­nišķīgu mīļāko un vīru. Ko tev vēl lai stāstu? Rīgā mēs bijām atzīts pāris, jahtkluba meitenes, pat ja viņš būtu gribējis, neielaistos ar Brūni. Toties iz­braukuma regatēs viņš brīvi izvērtās. Saproti, smēķētājs, ja tas ir fsts pīpmanis, nekad nemaina marku. Seksā otrādi. Jaunā kairinājums liek' uz­bangot kaislībām, pārmaiņas rada divkāršu iekāri un lielāku baudu. Daži pat apgalvo, ka šādi sān- lēcieni stiprinot laulībās dzīves erotisko sprie­gumu .. . Lai vai kā, es šai ziņā biju vecmodīga. Skaļus tračus nerīkoju, tomēr īpašu prieku par viņa mīlas afērām neizrādīju. Sevišķi sākumā, kad Brunis, pēc vecā paraduma daloties ar mani visos piedzīvojumos, ņēmās izklāstīt savus iekarojumus.