GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

131

Pieļauju pat, ka viņš gribēja sagādāt man ganda­rījumu, apgalvojot, ka esmu pārāka par visām gadījuma brūtēm. Bet es cietu klusu, es taču mī­lēju viņu. Vai tu maz zini, ko tas nozīmē — mī­lēt? Ka viņš saaukstējas, bet tev pašai tempera­tūra sakāpj līdz trīsdesmit deviņiem un piemetas drebulis. Ka gribas visu atdot šim vienīgajam cil­vēkam, viņa dēļ mocīties un līksmot. Ka smaids un mīļš vārds spēj pārvērst ziemu vasarā. Ka tev itin neko dzīvē nevajag, tikai būt kopā ar viņu. Un šīs kopbūtnes vārdā es piedevu Brunirn neuzti­cību, rupjību, kas reizēm izlauzās virspusē, kad neizdarīju kaut ko viņam pa prātam, kad gribēju būt cilvēks, nevis verdzene. Un tomēr, lai kā cen­tos, lai kā zemojos — bet varbūt tieši tāpēc, — zaudēju ari mīļāko. Palika vienīgi vīrs — gan ne likuma priekšā, taču vismaz ļaužu acīs. Ko tas līdz, ja apzinies, ka viņš tevi nemīl, ka guļ tev blakus aiz ieraduma, aiz žēlastības vai… tāpēc, ka tā ir ērti, ka tā pieņemts, ka vienkāršāk turpi­nāt kopdzīvi nekā pārraut visas saites un meklēt sev jaunu pajumti. Galu galā arī Brunirn vairs nav trīsdesmit gadu. Ne velti tautā apgalvo, ka viens vecs draugs labāks par desmit jauniem. Ir laikam tāds jēdziens kā mierīga līdzāspastāvē­šana, un pat tā ir vieglāk izturama nekā vientu­lība, tici man, Rasiniņ. Un tad šovasar nez no ku­rienes uzradās šī Līvija, pameta ar aci, un mans Brunis tūdaļ izsvītroja no savas dzīves visus ar mani kopā nodzīvotos gadus, pielipa pie viņas brunčiem. Izrādījās, ka viņš pat nav vairs spējīgs elpot- to pašu gaisu, ko es. Nu, ja tā, ej, kur tev ejams, — ar to dieviņu … Bet tik veca vēl ne­esmu, lai pārtiktu no atmiņām vien. Vajag tikai, lai sāpe mazliet norimst, tad es vēl parādīšu klasi, aptīšu ap pirkstu ne tādus sprukstiņus vien kā šis Ilmārs… Un tagad sēdi, kamēr žūst, es uzvārīšu kafiju.

Neko jaunu Rasma nebija uzzinājusi, varbūt vie­nīgi to, ka nesaskaņas Dzintras un Bruņa attie­cībās sākušās sen un romāns ar Līviju izrādījies pēdējais akmens, kas izraisījis nogruvumu. Citādi viņa runāja tapat kā visas nelaimīgās sievietes mīlestības drāmās, tikai divreiz garāk. Apzināda­mās, ka šo monologu vajadzēs atstāstīt tēvam, Rasma noskurinājās, un viņai uzmācās nogurums. Viņa aizvēra acis …

Kad viņa atkal atvēra acis, uz tualetes galdiņa kūpēja kafijas tasīte. Pie spoguļa rosījās Dzintra tik eleganti rūtainā tvīda kostīmā, ka likās — pir­mīt savas bēdas sūdzējusi pavisam cita sieviete, nevis šī apburošā, pie vieglām uzvarām pieradusī skaistule.

— Fiksi izņemsim rullīšus un saķemmēsim ma­tus, — viņa skubināja. — Man šodien vēl jāie­stāda tulpju sīpoli, kamēr zeme mitra. Izdevās no­pirkt īstās holandiešu «klikatiņas». Labi, ka man pagaidām vēl ir Bruņa pilnvara un otras atslē­gas. Kamēr viņš amizējas pa dienvidiem, varu izmantot mašīnu. Bet tevi gan nepagūšu aiz­raut… Tūlīt uzmodināšu Ilmāru. Ja tev nav bail, viņš tevi aizvedīs.

Arī par Ilmāru neviens nepateiktu, ka viņš vēl pirms pāris stundām dzēris. Pabāzis galvu zem dušas un sasukājis slapjos matus, viņš izskatījās gluži mundrs, visādā ziņā tāds, kurš spējīgs vadīt motociklu. Bet iedarbināt savu rumaku nesteidzās. Nogaidījis, kamēr Dzintra aizbrauc, Ilmārs sāniski apsēdās seglos un, neuzlūkojot Rasmu, it kā turpinot risināt kādu sarežģītu problēmu, smagi nopūtās.

— Mums jāpadomā, kā izkļūt no ķezas, kurā abi esam iekļuvuši.

— Proti? — Rasma sastinga.

— Tu taču negribi, ka tavas fotogrāfijas nonāk milicijas rokās? Starp tām ir arī tādas, kurās tīri labi redz tavu seju. Tu taču zini, ka es labu laiku darbojos ar teleobjektīvu — pirms tu mani pama­nīji. Šaubos, vai pulkvedis Putriņš par šīm bildēm būs stāvā sajūsmā.

— Sevišķi priecīgs viņš nebūs, tas tiesa. — Rasma pati brīnījās, kā viņai izdevās savaldīties. — Tomēr viņš ir ne tikai tēvs, bet arī kriminālists. Pēc uzņēmuma leņķa tūlīt sapratīs, no kurienes tas taisīts, un tad tevi vēl iespundēs par goda laupīšanu.

Ilmārs apmulsa. Taču tikai uz īsu brīdi.

— Labi, ka tu pati par to ierunājies. Jā, arī man draud nepatikšanas, un pašlaik tās man it nemaz nav vajadzīgas. Tāpat kā tev un arī viņam, kuru labākajā gadījumā pirms laika aizdzīs pensijā. Laikam esi dzirdējusi, ka Iekšlietu ministrijā drīkst strādāt tikai kristāltīri cilvēki. — Ilmārs nelabi pasmīnēja. — Bet mēs tādi neesam. Tāpēc spēlēšu ar atklātām kārtīm. Tavas akta fotogrāfi­jas atrodas uz «Salacas», un tikai es zinu, kur tās paslēptas. Bet rīt vai parīt uz jahtas izdarīs pama­tīgu kratīšanu, milicija tās dabūs, rokā, piešūs pie lietas, un tad pats ministrs tavam vecim nepalī­dzēs. Es redzu tikai vienu iespēju — viņi nedrīkst atrast šos plikņus. Skaidrs?

— Skaidrs man tas jau no sākta gala. Bet ko tu liec priekšā — nogremdēt «Salacu» ar visām fotogrāfijām?

— Kāpēc uzreiz tik dikti? Jāpievāc, un miers mājās..Bet es nevaru to izdarīt — klubā tūdaļ uz­peldēs jautājums, ko esmu meklējis uz aizzīmo­gotās jahtas. Cita lieta, ja uz «Salacas» uzkāps pulkveža Putriņa meita. Nevienam pat prātā ne­nāks ziņot milicijai.

— Pieņemsim. — Tagad Rasmai bija no svara izdibināt pēc iespējas precīzāku informāciju — tātad gluži velti viņa nebija mērojusi ceļu uz Dzintras dzīvokli. — Kur tad paslēpti šie nelai­mīgie plikņi?

— To es tev parādīšu, kad atvedīsi jahtu pie baltās kāpas, — Ilmārs neuzķērās uz āķa.

— Pati galā netikšu. Kas nu es par burātāju!

— Tad izstāsti savam bračkam, viņam tas ir viens spļāviens. Pat izklausīsies ticamāk, ka di­vatā vedat «Salacu» uz ekspertīzi … — Ilmārs negaidot mainīja toni un tagad šņāca kā sprostā iedzīts runcis: — Tikai neceri, ka izdosies aptīt mani ap pirkstu! Ja neturēsiet mēli aiz zobiem, es tā atriebšos, ka līdz kapa malai pieminēsi foto- meistaru Ilmāru Grantsonu. Negatīvi taču glabā­jas manā dzīvoklī. Un arī pliku vīriešu uzņē­mumi. Uztaisīšu tādu fotomontāžu, ka pat labā­kais eksperts nepateiks, kur sākas viltojums, kur beidzas dokumentāls ieskats pulkveža Putriņa meitas Rasmas intīmajā dzīvē… Katram gadīju­mam pasaki jau tagad, kādi vīrieši tev patīk la­bāk: ar ūsām un bārdu vai ar kupliem matiem citā vietā?

Rasma paskatījās uz Ilmāru. Viņš joprojām bija

nodūris galvu un vēroja divas skudriņas, kas nopūlējās pie viņa zābaka purngala, cenzdamās aizstiept viņām vien zināmā virzienā sērkociņa lie­luma skujas adatu. Vai tiešām viņš runā nopietni? Viņi taču nav pirmo dienu pazīstami… Uzlūkoja, atsauca atmiņā visu, ko zina par šo tipu, un bija spiesta secināt: tāds neatzīst morāles šķēršļus, tāds gatavs nodot pat savu māsu. Būtu naivi ce­rēt uz žēlastību.

Līt bija pārstājis jau naktī, un no rīta vējš dze­nāja vairs tikai gaišas mākoņu driskas. Un tomēr gaisā jautās kaut kas rudenīgs — ja būs saulaini brīži, tad tie būs īsi, ja uzvēdīs siltumu, tad atva- sarainu, tādu, uz ko nedrīkst paļauties.

Vari šī īslaicība nenomāca, viņa dzīvē bija ienā­cis kaut kas jauns, gandrīz vai pavasarīgs, kam jāplaukst un jānostiprinās. Katra diena šķita daudzsološa, nenosakāma prieka un piepildījuma nojauta lika celties līdz ar kaimiņsētas gaili, kas — paldies dievam — bija hronisks miega­mice. Un tad — gluži kā citi uz darbu — viņš brauca uz Rīgu pie Līvijas. Pirmoreiz it kā tēva uzdevumā: noskaidrot, vai viņa ko nezina par Rat­nieku. Otrreiz — tās pašas dienas pievakarē — Varis gaidīja meiteni pie institūta jau pēc paša iniciatīvas. Šķita, viņa ir tik satriekta un vientuļa, ka bez palīdzības pat līdz mājām netiks. Viņi gāja kājām. Varis balstīja Līvijas elkoni un priecājās, ka reizēm viņu ēnas saplūst kopā. Protams, gan­drīz katra teikuma galā tika pieminēts Bruno, bet puisim nez kādēļ radās iespaids, ka Līvija par viņu izsakās ar tādu kā atkāpi — it kā runātu par mīļoto pasniedzēju, kurš miris pēkšņā nāvē. Jā, atšķirībā no Dzintras viņa neticēja, ka Brunis ir dzīvs un tikai kaut kur nolīdis, pievilcīgas sievie­tes patmīļa nepieļāva iespēju, ka divdesmit gadu vecāks vīrietis varētu pretoties viņas valdzināju­mam un brīvprātīgi pazust. Tāpēc valodām par Ratnieku brīžiem piejaucās gan sarūgtinājums, gan tāda kā viegla grūtsirdība. Vara klātbūtni viņa uztvēra kā biedrisku žestu, runāja ar viņu vaļsirdīgi un allaž atvadījās ar vieglu skūpstu. Tieši tas puisi mulsināja visvairāk — negribējās, lai Līvija uzskata viņu par bezdzimuma radījumu, lai tas kļūst par paradumu, kuru pēc tam grūti lauzt! Bet viņam — ko tur liegties — gribējās to lauzt! Lai neskūpsta nemaz vai arī pa īstam, ar sievišķīgu atdevi!