GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Ilgi nebiju iesācēja. «Salacas» kolektīvs, bur­tiski, uzsūca mani. Tikai pēc kāda laika aptvēru, ka man iedalīta apmēram tāda loma kā Dzintrai. Viņa bija kapteiņa sieviete. Mani uzskatīja par Māra meiteni. Bet mūsu starpā taču nebija itin nekā. Pat netikām pa īstam skūpstījušies..Un, jo tālāk, jo mūsu attiecības nostabilizējās tai līmenī, aiz kura iespējams dauflz kas, tikai ne mīlestība. Vainīga pie šīs atvēsināšanās biju es. Jau no pir­mās dienas, kur nu, no pirmā mirkļa ieskatīju Brūni. Kā viņš nāca man pretī pa «Salacas» klāju un palīdzēja uzkāpt! Sī cietā un vienlaikus sau­dzīgā roka! Drošības sajūta, kas tūdaļ uzvirmoja manī! Sī cilvēka klātbūtnē mafi nekas nedraud — to sapratu jau toreiz; tas ir īsts vīrietis, uz kuru var paļauties. Man patika viņa tumšbiondie mati, kas, deniņos iesirmi mezdamies, pāraug rūsganā bārdā. Patika viņa kumpainā piere un acis, kas uzsūkušas saules pielietas jūras zilgmi. Un cietā mute, kas tikai izretis paveras smaidā. Bet jau no paša sākuma likās, ka ar savām lūpām spēšu to atmaidzināt. Ne mirkli neradās šaubas, ka šis vī­rietis zina, ko grib, un dara vienīgi to, ko grib. Un šai gribai pakļauj visus citus. Vārdu sakot, kaptei­nis, kura pakļautībā tagad atrados arī es, «Sala­cas» pastāvīgā pasažiere. Un jutu, ka labprāt būtu viņam kaut kas vairak, kaut kas svarīgāks par nejaušu līdzbraucēju. Līdzgaitniece, dzīvesbiedre. Mīļākā. Alga Viena — ka tikai varētu visu laiku atrasties viņa tuvumā!

-Un iedomājies — šopavasar ne reizi neklabināju savas stelles. Katru brīvo brīdi pavadīju jaht­klubā. Palīdzēju slīpēt un noklāt ar grafītu «Sa­lacas» zemūdens daļu. Lakot klāju. Spleisēt troses. Visvairāk noderīga biju pie buru pāršūša­nas un lāpīšanas. Vēl tagad nesaprotu, kā izdevās nokārtot visas ieskaites. Noliku pat vairākus ek­sāmenus. Laikam palīdzēja pērnā labā slava. Ja profesors ieskaišu grāmatiņā ierauga piecnieku stabiņu, viņam taču neērti pirmajam ierakstīt div­nieku. Tā ir sava veida hipnoze. Kā vēzēklis svār­stījos starp institūtu un klubu. Nekur īsti neuzka­vēdamās, atkal steidzos laimes meklējumos. Un tad atklāju, kur strādā Brunis. Mūsu institūtā! Lielajā darbnīcā, kur izgatavo zelta un citus māk­slīgos zobus. Viņš instruēja nākamos protēzistus, ko drīkst prasīt no tehniķiem. Skaitījās tāds kā prakses vadītājs, kā asistents un konsultants. Amata apzīmējums tīšuprāt bija tāds izplūdis, lai viņš varētu plivināties pa plašo pasauli. Un vēl trenēties, sagatavot inventāru. Pamazām nācu pie atziņas, ka mūsdienu sportā gūst panākumus tikai tie, kuri spēj veltīt šīm nodarbībām visu savu dzīvi. Ar brīvo laiku vairs nepietiek, tas nav ne­kāds vaļasprieks, bet ir nopietns darbs, kuram jāpakļauj, jāupurē visas pārējās intereses. Atšķi­rībā no dažiem citiem sporta meistariem Brunis vismaz ziemā centās godīgi pildīt savus tiešos pienākumus. Vēlāk viņš man atzinās, ka šopava­sar tik bieži uz institūtu braucis manis dēļ. Ka gribējis ar mani tikties bez ierastās kompānijas. Bez Dzintras un Māra, kuru klātbūtnē nebija iespējams nopietni aprunāties. Un tiešām — insti­tūtā viņš bija pavisam citāds. Necentās par va- rēm šķilt asprātības, jokot par svarīgiem jautāju­miem. Bieži veda mani uz mājām savā mašīnā un visā garajā ceļā nebilda ne vārda. Mani tas neap­bēdināja. Jau toreiz nojautu, kāpēc Brunis klusē.

Nevis tāpēc, ka nezinātu, ko sacīt, bet tāpēc, ka baidījās teikt to, kas bija uz sirds. Lielais, stip­rais vīrietis mulsa kā iemīlējies zeņķis. Un šīs jū­tas viņā biju izraisījusi es, Līvija Traumane, ku­rai līdz šim licies, ka spējīga modināt vīrieti tikai vieglu, draudzīgu flirtu. Bet kaislības? … Laikam arī pati biju pārvērtusies, līdz malām piepildīta ar savu pirmo mīlu. Brunis nekad nepārkāpa vis­pārpieņemtās pieklājības robežas. Viņam šķita, ka neesmu brīva, tāpat kā man bija licies, ka viņa jūtas pieder Dzintrai.

Pienāca diena, kad Brunis beidzot paziņoja, ka «Salaca» ir priekšzīmīgā kārtībā. Buras notrimē- tas, kā nākas. Masts optimāli nobalansēts. Take­lāža noskaņota kā ģitāras stīgas. Borti gludi kā maza bērna vaigs. Viss bija pa pirmo — gan aerodinamika, gan pludlīnija. Agrāk ne par ko nebūtu iedomājusies, ka ar jahtu tik daudz kla­patu. Vairāk nekā ar padzīvojušas kinoaktrises seju pirms filmēšanas provēm. Pat pulēt drīkstēja nevis ar smalku smilšpapīru, bet tikai ar īpaši no Zviedrijas importētām skaidām.

Sis notikums jānosvin. Visi kopā aizgājām uz ķimeņu bāru. Tur labuma vienīgi tik, ka daudz tās lipīgās dziras iekšā nedabūsi. Un šeit pie­dzima lieliskā ideja — aizlaist uz Roņu salu. Uz karstām pēdām, nemaz mājās neiegriežoties. Bru­nirn salā dzīvoja draugs, kurš starp akmens blu­ķiem ar nakts šņorēm velkot tādus zušus, kādus rīdzinieki atceroties tikai pēc nostāstiem. Vējš pūta no austrumiem, un Brunis aplēsa, ka div­padsmit stundās mēs būšot gala. Līdz vakaram varēšot padzīvot pa salu un svētdien tikšot uz mājām, tā ka par pirmdienu nevienam neesot jāuztraucas. Visi būšot pie vietas — cits darbā, cits eksāmenā.

Dzintra atteicās tūlīt. Viņai piektdiena un sest­diena bija viskarstākais darba laiks. Arī šoreiz sarunātas pastāvīgās klientes, kuras posās uz da­žādiem nedēļas nogales sarīkojumiem.

— Laikam uz somu pirtīm, — Brunis ņirgājās. — Divas stundas taisa frizūru, kas saunā izjūk jau pēc pirmajām desmit minūtēm.

— Vai tev žēl? Galvenais taču pirmais iespaids. Pēc trešās glāzītes jūs tāpat vairs neesat spē­jīgi atšķirt, kas jums sēž blakām, — Dzintra atcirta.

— Un es domāju — galvenais, ka viņas labi samaksā … — Brunis savukārt koda pretī.

Nekas īpaši ļauns jau netika pateikts — ne no vienas, ne otras puses. To pat varētu uzskatīt par joku dzīšanu, ja šie paši vārdi būtu izrunāti citādā toņkārtā. Rotaļīgā, piemēram. Bet skaidri sajutu ērcīgo, atskabargaino pieskaņu. Un atcerējos, ko Brunis man reiz bija sacījis — it kā starp citu, kad bijām izsēdinājuši Dzintru pie viņas slavenās vasarnīcas. Ka starp viņiem vairs neesot nekādu tādu, nu, saproti pats, attiecību. Tikai draudzība un ilgos gados nostabilizējies ieradums. īsti neap­tvēru, kāpēc viņš man to stāsta. Tagad apjēdzu līdz galam un tūdaļ piekritu piedalīties braucienā uz Roņu salu. Jau skolas gados šis punktiņš Rīgas jūras līča kartē man bija licies izaicinājums. Kā pēdējais romantikas nocietinājums mūsdienu teh­nikas pasaulē. Kā tāds dabas brīnums, kurp ne­tiek tūristu pūļi, atpūtnieku bari. Arī komandē­jumā uz turieni neviens nebrauc. Nav regulāras satiksmes, nav stilizētu restorānu, nav viesnīcu un

sanatoriju, nav pat universālveikala, ko būtu vērts izķemmēt. So satiksmes grūtību dēļ man nekad nebija izdevies īstenot seno sapni. Tagad beidzot tikšu uz salu. Turklāt ar Brūni!

Ilmārs neizrādīja ne mazāko sajūsmu.

— Ko es tur neesmu redzējis? — Viņš vaibstī- jās. — Ja varat iztikt bez manis, labprāt palikšu mājās un padzīvošu pa pludmali. Ticat vai neti­cat, bet ar visām šīm šancēm uz «Salacas» es šo­vasar vēl ne reizes neesmu sauļojies.

Aptvēru, ka arī es nebiju cepinājusies ne lie­dagā, ne vecāku dārziņā. Uz jūras gan, bet pie jūras… Uz jahtas gandrīz nekad negribējās no­vilkt džemperi, ostā visi strādāja vieglos treniņuz- valkos.

— Vari neuztraukties, -ceļu atradīsim arī bez tevis.

Nesapratu, kas ar Brūni noticis. Nekad nebiju redzējusi viņu tik agresīvu. Vai tiešām bija pama­nījis, ka Ilmārs pēdējā laikā pie katras izdevības trinas ap Dzintru? Luncinās apkārt. Visādi glaimo un cenšas izdabāt. Kāpēc tas viņu uztrauc, ja paša jūtas sen izdzisušas? Drīzāk tomēr aiz vispārējas antipātijas. Māris un Aigars tāpat īsti nemīlēja «Salacas» otro kapteini. Nolēmu pie gadījuma pa­jautāt Brunim, kāpēc Grantsons iekļauts jahtas komandā. Bet vēlāk aizmirsās.