GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

* * *

Pulkvedim Putriņām šoreiz nemaz nebija tik viegli dabūt no prokurora sankciju apcietināt un papurināt Ilmāru Grantsonu. Trūka tiešu pierādī­jumu. Kas par to, ka neviens nav viņu redzējis atgriežamies mājās, ka viņš pierunājis Rasmu un Vari aizvest «Salacu» līdz vientuļajai vietai upes krastā? Varbūt uz jahtas patiešām palikušas viņa personīgās mantas, kuras labāk svešam nerādīt?

Nācās iejaukties ģenerālim, kurš ticēja Putriņa intuīcijai. Prokurors savukārt paļāvās uz ģene­rāla cilvēku pazīšanu. Un tagad Putriņš tupēja upmalas kailajos krūmos un klusībā, toties jo su­līgiem izteicieniem apveltīja savus bērnus, kuri laikam atkal aizgulējušies vai aizķērušies kādā kafejnīcā. Vienīgo mierinājumu sniedza Ilmāra nožēlojamais izskats — tas jau krietnu pusstundu gar pašu ūdens malu soļoja šurp un turp, bija pagalam nosalis un turklāt laikam vēl šaubījās, vai vispār jahta parādīsies.

Beidzot pie ieejas attekā parādījās bura ar «Sa­lacas» numuru augšējā stūrī. «Kāda laime, ka vairs nepīpēju,» nodomāja Putriņš, «citādi manos gados būtu grūti izturēt šo sasprindzinājumu bez cigaretes.» Jā, labi vien, ka viņš bija nolicis Goro- hovu otrā ešelonā, tas ar savu nepārtraukto dūmo- šanu noteikti būtu izgāzis visu operāciju.

Seklums neļāva jahtai piebraukt pašā krastā, un Ilmāram nācās brist tai pretī krietnu gabalu. Kādu brīdi uz borta nenotika itin nekas, tad Rasma uzrotīja bikšu galus virs ceļiem un no «Salacas» deguna lēnām ieslīdēja ūdenī. «Laikam briesmīgi auksts,» Putriņš žēloja meitu, tad atcerējās, ka viņa taču cīnās par savām fotogrā­fijām, un ar tādu kā ļaunu prieku nosprieda, ka šāda mācība iedarbīgāka nekā pedagoģiskas pār­runas un atradinās Rasmu no neciešamā niķa izmesties plikai un gozēties pat sīkākajā saules pleķītī, kuru pēc mirkļa atkal aizsegs mākoņu valnis.

Varis palika uz jahtas, bet nenokāpa kajītē, tikai ieklausījās pavēlēs, kas atskanēja no tu­rienes. Vispirms atskrūvēja labās un kreisās puses vanšu taljas, tad ķērās pie forštagas. Masts sa­kustējās kā vētras plosīta priede. Putriņām viss kļuva skaidrs: slēptuve bija ierīkota zem masta pēdas — tajā tukšumā, kas ļāva to pareizi no- trimēt un atbilstoši nostiprināt. Tikai lietpratējam ienāks prātā, ka tur var noglabāt nelielu priekš­metu, fotouzņēmumus, naudaszīmju žūksni. Vai arī līdzzinātājam. Bet kaut kā negribējās ticēt, ka šis Ilmārs būtu baudījis Bruņa uzticību. Drīzāk viņš tomēr taisās paņemt to, ko pats paslēpis. Bet kāda nepieciešamība prātot, gan jau manīs …

Ilmārs atkal parādījās uz klāja. Tādā attālumā nebija iespējams atšķirt sejas pantus, bet stāja un pašapzinīgās kustības liecināja, ka viņš panā­cis savu. Vējš pūta tieši krasta virzienā un atnesa līdz Putriņa ausīm katru vārdu.

— Paldies par to pašu. Un nevienam — ne vārda! Liec aiz auss, ka man ir visu šo fotogrāfiju negatīvi, — sacīja Ilmārs un taisījās lēkt ūdenī.

— Paga, paga! — Varis protestēja. — Kas tad palīdzēs nostiprināt mastu?

— Liec Rasmu pie darba!

— Lai Brunis jau pirmajā izbraukumā pamana, ka te kāds bāzis savu degunu? Tu vismaz atce­ries, cik ķīlīšu bija katrā pusē!

— Ja Brunis atgriezīsies, viņam būs pavisam citādas rūpes. — Ilmārs pavīpsnāja. — Mani uz ce|a gaida taksītis ar ieslēgtu skaitītāju. Pateiksi Brunirn, ka tavs fāteris te štukoja, kā uzlabot buru līdzsvaru, un viņš visu sapratīs …

Krastā viņam ceļu aizsprostoja Rasma.

— Atradi fotogrāfijas?

— Kas meklē, tas vienmēr atrod. — Un Ilmārs no vējjakas iekškabatas izvilka aploksni. — Se, un papriecājies kopā ar savu brūtgānu! Ja ieva- jadzēsies arī priekš citiem pielūdzējiem, nekautrē­jies — par trim rubjiem gabalā katrā vairumā.

Ilmāra bezkaunīgie smiekli vēl skanēja Rasmas ausīs, kad viņš jau atradās puscejā starp krastu un priedulāju. Ko tēvs tur tik ilgi pindzelējas, vēl izlaidīs šo nelieti no slazdiem …

Bija tāds mirklis, kad Putriņš tiešām labprāt būtu izlēcis no krūmiem un pašrocīgi apcietinājis Grantsonu — kad Ilmārs tik nievājoši izteicās par viņa prasmi pareizi notrimēt mastu un buras.

Protams, tūdaļ virsroku guva humora izjūta, pa­reizāk sakot, senā paruna par to, ka visgardāk smejas pēdējais. Smīniņš lūpu kaktiņos vēl nebija izgaisis, kad pulkvedis nonāca norunātajā vietā meža stigu krustcelēs, kur Gorohovs un viņam piekomandētais Kārkliņš jau bija aizturējuši Ilmā­ru Grantsonu.

— Biedri pulkvedi, atļāvāmies pirmo paviršo kratīšanu izdarīt šeit, — ziņoja leitnants. — Bai­dījos, varbūt viņam kabatā ir caurums, piedodiet par izteicienu, izkritīs kaut kas vērtīgs, un pēc tain vainīga būs milicija …

— īsāk, leitnant, — Putriņš aizrādīja. — Ko atradāt?

— Lūki

Vēl īsāk gan nevareja. Toties atradums bija pietiekami daiļrunīgs. Gorohovs atvēra karameļu kārbiņas vāku, un skatieniem atklājās žilbinošas zelta monētas — cara laiku kaluma pieļcnieki un desmitnieki.

Kārba bija saskrambāta, divās vietās stipri ie­locīta. Putriņš pievērsās Ilmāram:

— Vai jums kas sakāms? Man ir steidzamas darīšanas.

— Tikai zem četrām acīm.

Putriņš nopūtās. Viņš bija paredzējis, ka Grant­sons mēģinās izspēlēt savu lēto trumpi.

— Klausos, — viņš teica, atgājis dažus soļus nomaļus.

— Manā īpašumā ir fotogrāfijas, kas nopietni kompromitē jūsu meitu, — iesāka Ilmārs.

— Bet nelaime tā, ka netiekat klāt filmiņai, — Putriņš it kā attīstīja viņa domu. — Un vēl ilgi netiksiet… Bet neuztraucieties, tās nenokļūs svešās rokās. Apsolu parūpēties, lai tās nodod Rasmai… Par visu pārējo parunāsim rīt. Ļoti iesaku teikt patiesību vai arī naktī izdomāt ticamu versiju… Vediet prom! — viņš pavēlēja Goro- hovam. — Un pa ceļam piezvaniet, lai atsūta pēc jahtas motorlaivu un kādu pieredzējušu ekspertu. Gribu, lai iztaisa masta pēdas ģipša lējumu, kuru pēc tam salīdzināsim ar šo dārglietu kārbiņu.

— Skaidrs, biedri pulkvedi! — Gorohovs pielika roku pie formas cepures naga.

Bet Putriņš vairs neredzēja šo priekšzīmīgi iz­pildīto militāro sveicienu, jo steidzās atpakaļ uz upmalu. Tur viņš nokļuva laikā, lai aiztaupītu Varim lieku darbu pie masta nostiprināšanas, tomēr nepaguva aizkavēt Rasmu iznīcināt foto­grāfijas.

— Par vēlu, tēti, — viņa nekaunīgi paziņoja. — Tēvi savas meitas redz plikas tikai pirmos sešus gadus. Pēc tam viņiem šis prieks ir stingri liegts.

Atliekot pratināšanu par gandrīz veselu dien­nakti, Putriņš, protams, apzinājās, ka dod Grant- sonam iespēju izgudrot ticamus melus, bet arī pašam vajadzēja sagatavoties vārdu divkaujai. Bija jāpadomā. Ilgi un pamatīgi. Uz jahtas pa­slēptās zelta monētas taču ienesa notikumu norisē gluži jaunu pavērsienu. Arvien mazāk ticama šķita versija, ka Bruno Ratnieks brīvprātīgi aizlaidies nezināmā virzienā, ka milicijai darīšana ar diviem dažādiem, savā starpā nesaistītiem noti­kumiem — jahtas aplaupīšanas mēģinājumu un kapteiņa bezvēsts pazušanu. Nē, vispieņemamāks tomēr variants, ka vispirms Ratnieks noslepkavots un tikai tad pārmeklēta «Salaca», tai brīdī gan bez panākumiem. Un dabiski uzradās jautājums, kam piederējusi zelta nauda: jahtas kapteinim, kurš ar šīm monētām jau samaksājis par Līvijai atvestajām dāvanām un ar tām cerējis radīt ma­teriālu pamatu iecerētajai kopdzīvei ar savu jauno izredzēto, — Varis dažos teikumos bija atstāstījis tēvam Līvijas grēksūdzes racionālo kodolu; Ilmā­ram Grantsonam, kurš vēl tikai taisījās laist tās apgrozībā kādā ārzemju regatē, — zinot viņa līdz­šinējās mahinācijas, šāda varbūtība bija visai ticama; kādai trešai neidentificētai personai, iespē­jams pat Dzintrai, kura ar Ratnieka ziņu izvēlē­jusies šo dārgmetāla glabāšanas vietu.