GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Interesanti, ko pirmajā pratināšanā teiks Ilmārs, kurš nokļuvis tādās kā skrūvspīlēs: ja apgalvos, ka monētas pieder viņam, draud sods par nelegā­lu zelta glabāšanu, jo diez vai izdosies pierādīt, ka viņš šo lērumu mantojis likumīgā ceļā; ja atzīsies, ka mēģinājis aiznest no jahtas svešu īpašumu, var piešūt lietu par zādzību.

Bet — un šis mūžīgais «bet» uztrauca Putriņu visvairāk —, ja notikusi slepkavība, tad jābūt arī līķim. Un tas jāsameklē pirmām kārtām! Viņš iz­sauca ūdenslīdējus un akvalangistus, kuriem lika izpētīt upes dzelmi visā gabalā no Dzintras vasar­nīcas līdz grīvai. Pastāvēja, protams, teorētiska iespēja, ka atentāts noticis jūrā un slepkava pēc tam izpeldējis krastā, tomēr tas runāja pretī ele­mentārai loģikai. Sevišķi, ja vainīgs Grantsons. Tikt zem masta pēdas daudz vieglāk seklumā vai pie kādas laipas, turklāt ar nolaistām burām. Tas viņam bija pa spēkam arī bez palīga. Mulsināja cita problēma — kāpēc viņam ievajadzējies tā iz­vandīt «Salacu», pat uzšķērst matračus? Būtu iz­vilcis kārbu no masta apakšas, atkal nostiprinājis troses, nolicis jahtu vietā, un neviens gailis šai lietai pakaļ nedziedātu. Tātad ne tikai Grantsons zināja, ka kaut kur uz «Salacas» atrodas vērtīgais dārgmetāls. Līdz ar to pie apvāršņa uzpeldēja vesela virkne jaunu personu, kas varēja kurā katrā laikā piekļūt slēptuvei: Dzintra, Māris un Aigars, Līvija, bocmanis un Kārlis Smits… Vakar visi Putriņa padotie nodarbojās ar šo cilvēku anketas datiem, raksturojumiem, paziņu un kaimiņu at­sauksmēm. Izrādījās, neviens nav eņģelis, bet vai spējīgs nosist savu biedru saujas zelta dēļ? No bībeles zināms, ka reizēm pietiek ar trīsdemit sudraba grašiem … Vislielākās aizdomas krita uz Aigaru — laikam tāpēc, ka par šo puisi neviens nemācēja pateikt neko jēdzīgu. Arī Putriņš, kurš taču bija viņu simtiem reižu redzējis, spēja at­saukt atmiņā vienīgi Aigara garo augumu, zemo pieri-un mūžīgo ādas žaketi, no kuras viņš nešķī­rās pat vasaras svelmē. Kopmītnes komandants nesūdzējās par viņa uzvedību, tomēr skaidri atce­rējās, ka tai sestdienas vakarā Aigars nebija pār­nācis un parādījies tikai brokastu laikā. Citi lieci­nieki stāstīja, ka viņš no jahtkluba balles aizgājis tūliņ pēc pusnakts. Laika diezgan, lai pārtvertu Ratnieku jebkurā Rīgas, Jūrmalas vai salas tum­šākā vietiņā, izrēķinātos ar savu kapteini, paslēp­tu līķi un mierīgi pārmeklētu jahtu …

Dažas stundas Putriņš uzraudzīja zemūdens darbus, galvenokārt tāpēc, ka šeit jutās kā savā elementā, tad atkal aizbrauca uz milicijas nodaļu, , ' kur jau bija sanests viss, ko izdevies savākt par Ratnieku, pat poliklīnikas slimības vēsture un vecie nopratināšanas protokoli sakarā ar Rūdolfa Jēkabsona noslepkavošanas lietu. Gribējās atsākt viktimoloģijas studijas, varbūt tomēr atklāsies kāds mājiens. Vispirms viņš ņēmās šķirstīt medicīnisko dokumentu vākus. Tie bija paplāni un pa lielākajai daļai sastāvēja no veselības pārbaudes apliecību kopijām, bez kurām acīmredzot nedrīkstēja pieda­līties plašāka mēroga sacensībās. Ratnieks bija slimojis tikai ar neizbēgamajām gripārn un vien- ļl" reiz ar angīnu. Putriņš jau taisījās nolikt vākus malā, kad viņa uzmanību piesaistīja ar divām treknām švīkām pasvītrots vārds, kas atšķirībā no pārējā teksta izdalījās ar viegli saburtojamu rokrakstu: «Alerģija». Viņš lasīja tālāk un sapra­ta, ka ārsts brīdina savus kolēģus no antibiotiku un dažu citu medikamentu lietošanas, jo Ratnieka organisms uz tiem reaģējot ar dzīvību apdraudošu slimīgumu.Ar daudz lielāku interesi Putriņš pētīja Bruņa atbildes uz jautājumiem par savām attiecībām ar nonāvēto zobu tehniķi. Ticēdams vai, pareizāk sa­kot, gribēdams ticēt jauniņā drauga godīgumam, Putriņš toreiz nebija ielaidies detaļās, nebija pār­baudījis visas sīkās nesaskaņas starp liecībām un faktu materiālu. Tagad nebija nekādu šaubu — j e;l Brunis zināja, ka protēzes izgatavo no vecām zelta monētām. Dažas atnesa slimnieki, bet vai­rākums ieradās ar tukšām rokām. Un arī šiem par

attiecīgu samaksu saveda zobus kārtībā. Reizēm Brunim pat bija pasprucis neuzmanīgais «no mūsu krājumiem», «mēs pagādājām». Tajos gados, šaubu nav, bija daudz vieglāk uzpirkt zelta mo­nētas nekā tagad, Putriņa domas arvien vairāk svērās uz to, ka Ilmāram atņemtā kolekcija piede­rējusi Ratniekam, pirms tam — Jēkabsonain. Vai tad citādi būtu tik ātrā laikā pabeigta vasarnīca uz salas? No «kreisām» frizūrām var uzšūt lieku balles kleitu, nopirkt rotaslietu, bet uzbūvēt māju … Putriņš pārāk labi zināja, cik maksā tāda celtniecība, gadiem ilgi viņiem un arī bērniem bija nācies iztikt ar vienu apģērbu kārtu. Un abi ar Regīnu taču pelnīja tīri pieklājīgi.

No Grantsona jāizvelk patiesība. Visa — cik viņš zina. Gan sāks stāstīt, kad sapratīs, ka tiek apsūdzēts slepkavībā. Sādā reizē nav izdevīgi spē­lēt paslēpes. Grantsons neizskatās kā cilvēks ar stipriem nerviem.

Kad viņu ieveda, Putriņš ievēroja, ka Grantsons tiešām izskatās krietni sašļucis. Kā ierindas no­ziedznieks, kurš mēģina tēlot netaisnīgi apmelotu tieslietu kļūmes upuri. Gandrīz neticami, kā viena nakts izolatorā pārvērtusi viņu. Vēl pirms dažām dienām Ilmārs savā tumšajā uzvalkā un baltajā kreklā ar tauriņveida kaklasaiti bija viselegantā­kais vīrietis jahtkluba ballē, tagad pēkšņi iekri­tušos vaigus klāja divas dienas veci bārdas ru­gāji, saņurcītais krekls līda laukā no biksēm, kuras nācās turēt ar abām rokām, jo viņam bija atņemta josta un arī kurpju auklas.

— Sēdieties, — Putriņš ledaini pavēlēja, — un iegaumējiet — lieta ir daudz nopietnāka par neat­ļautu fotografēšanu pludmalē. Tāpēc no sirds

ieteiktu būt atklātam … Patlaban jūs tur aizdomās par Bruno Ratnieka nogalināšanu ar nolūku pie­savināties zelta monētas, ar kurām tikāt vakar aizturēts. Un tagad — kā mēdz sacīt — vārds ap­sūdzētajam vaļsirdīgai grēksūdzei.

Putriņa milzīgā pieredze arī šoreiz nekļūdīgi uztaustīja visvārgāko vietu pretinieka aizsardzī­bas sistēmā. Jā, tieši pretinieka. Pulkvedis neti­cēja apgalvojumiem, ka arī noziedznieks jāuz- ' skata par draugu, nelaimīgu, apmaldījušos cilvēku, kas pelnījis iecietību, visvisādus solījumus, pat glaimošanu. Daudz pieņemamāks šķita Gorkija izteiciens: «Ja ienaidnieks nepadodas, viņš jāiznī­cina.» Un noziedznieks ir ne tikai pastāvošo liku­mu pārkāpējs, viņš ir visas pastavošās iekārtas, tās morālo principu ienaidnieks. Vispirms jāpa­nāk, lai tas padotos, tad varēs .būt runa par viņa audzināšanu, labošanu, iekļaušanu kolektīvā … Citādi tāds nelietis, parazīts, kurš dzīvo uz citu rēķina, reizēm bauda lielākas privilēģijas nekā godīga darba darītāji … Iespējams, šī nostāja radusies tāpēc, ka pulkvedis savā praksē nekad nebija sastapies ar nepilngadīgajām melnajām avīm, apstākļu upuriem, nekad nebija izmeklējis saimnieciskas dabas lietas, kur bieži grūti atšķirt, kurš ir krāpnieks un kurš piekrāptais. Viņš allaž sadūrās ar laupītājiem un slepkavām un nespēja sevi piespiest uzskatīt tos par sev līdzīgiem, kuri turklāt vēl būtu jāpažēlo. Lūk, šis pats Ilmārs Grantsons — iesācis ar veiklām afērām pludmalē, ticis cauri ar vienu zilu aci, protams, tūdaļ aizmir­sis šo nepelnīti mīksto mācību un rezultātā noslī­dējis līdz izdarībām ar zeltu, par kurām draud se­višķi bargi kriminālkodeksa panti.