GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Tādā gadījumā klausies, ko deva eksperi­ments, kuru izdarīju pēc tava lūguma … Vakar pievakarē pūta uz mata tāda paša virziena vējš kā sestdienas naktī. Mazliet stiprāks gan, bet tas neko nemaina. Sinits iedeva man «Salacas» tipa jahtu un pats arī laida līdzi. Tādā veidā ir divi pieaicināti liecinieki — viņš un Anita. Trīsreiz atkārtojām mēģinājumu, un esmu gatavs likt galvu ķīlā — bez vadības jahta nekādi nevar veikt ceļu no Dzintras vasarnīcas līdz līcim, tā netiek apkārt asajam līkumam pie izejas no kanāla upē…

— Tas nozīmē … — Putriņš juta, ka viņam zūd pamats zem kājām.

— Pagaidām tas neko nenozīmē, — Vencels turpināja stāstīt. — Mēs ar to nesamierinājāmies. Un izrādījās, ka no salas ziemeļu stūra — zini, kur parasti stāv makšķernieki, — jahta var pati izbraukt līcī. Es ne reizi nepieskāros stūrei, va­jadzēja tikai pareizi uzmest lielburas skotiņu uz ungura, un iet kā pa sviestu. Nu, ko tagad teiksi?

— Teikšu tikai, ka esi devis man nopietnu ma­teriālu pārdomām. Iznāk, ka vainīgais varēja iz­kāpt šajā ragā, atstumt «Salacu» un dot kājām ziņu … Kā bija nostiprināts skotiņš, to laikam pat zvejnieki vairs neatcerēsies. Toties skaidrs, ka mums darīšana ar cilvēku, kas kaut ko sajēdz bu­rāšanā. Un arī tas ir solis uz priekšu.

… Kas ir Aigars Gonkulis? Kāpēc viņš atnācis uz jahtklubu? Kopš vairs nerīko oficiālas meistar­sacīkstēs jaunietēm un sievietēm, puišu pieplū­dums kļuvis ievērojami mazāks. Viņi iet uz tenisa vai daiļslidošanas nodarbībām, kur ir cerības ie­pazīties ar glītām meitenēm, kopā pavadīt laiku. Faktiski burātāju jaunā maiņa meklējama vairs tikai bērnu sporta sekcijā, kurp daži romantiski noskaņoti tēvi ved savas izlutinātās atvases, lai tās te gūtu rūdījumu.

Aigars iestājās jahtklubā piecpadsmit gadu ve­cumā. Viņu pierunāja kāds klases biedrs, kurš ta­gad jau sen atmetis burāšanai ar roku. Aigars pa­lika, viņam nebija kur dēties. Ģimene bija iziruši, jo tēvs gandrīz nepārtraukti atradās komandēju­mos, bet mājās mēdza piedzerties līdz nesamaņai. Sākumā māte skuma un bieži raudāja, vēlāk mie­rinājumu meklēja un atrada citu vīriešu sabied­rībā. Bet pietika viņai ierunāties par šķiršanos un jauno attiecību legalizēšanu, lai pielūdzēji tūdaļ noziedētu, — nez kādēļ viņas ceļu vienmēr šķēr­soja brīvās mīlestības piekritēji. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka Aigars īpaši ciestu no šādiem mā­jas apstākļiem. Viņš nebija jūtīgais, novārtā at­stātais bērns, ko parasti apraksta pedagoģiskā literatūra. Varbūt pat otrādi: ātri pierada pie gan­drīz neierobežotās brīvības, kuru nekad ļaunprā­tīgi neizmantoja. Vienīgais, kas viņu nomāca, bija naudas bads. Mājās, lūdzu, — ēd un dzer, cik vien lien iekšā, ledusskapis lūza no produktiem, jo māte strādāja par maiņas priekšnieci kādā lielā resto­rānā. Arī apģērba ziņā Aigars nevarēja sūdzēties, viens no pirmajiem Rīgā valkāja «safari» modeļa kreklus un jakas, nopirktas no finansiālās grūtī­bās nokļuvušiem jūrniekiem. Tikai ar skanošo māte gan skopojās — laikam tāpēc, ka savā darbā pārāk bieži redzēja apdzērušos nepilngadīgos jau­niešus. Un dēls bija spiests meklēt patstāvīgus ienākumu avotus.

Nekā sevišķi ļauna Aigars nedarīja — arī to leitnants Gorohovs bija noskaidrojis. Vismaz sā­kumā. Ar ģimenes mašīnu, kas nu jau otro gadu rūsēja maksas stāvvietā, jo tēvam bija atņemtas šofera tiesības, veda uz Ventspili jūrnieku sievas, kuras gribēja aplaimot vīrus ar savu klātbūtni un pie viena saņemt atvestās dāvanas. So izdevīgo haltūru Aigaram bija pagādājusi kaimiņiene, un viņai pirmajai ienāca prātā apvaicāties, vai puisis sarunātās atlīdzības vietā neņemtu džinsu vesti. Aigars piekrita un nākamajā dienā jahtklubā pār­deva to ar krietnu peļņu.

Ar dievu uz pusēm nobeidzis skolu, viņš ar mā­tes svētību iesniedza dokumentus Fizkultūras insti­tūtā — galvenais, ka dēls ir vesels un uzturas svaigā gaisā. Pārbaudījumus viņš nolika uz četri­niekiem. Kad vecāki pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā cerībā tur salāpīt laulību, viņš iekārtojās kop­mītnē.

Tik tālu visas izziņas iesniedzās pagātnē. Pro­tams, cilvēka rīcību daļēji izskaidro biogrāfija, bet ielīst viņa smadzenēs tā nepalīdz. Dzīvnieki ne­prot izlikties, cilvēks turpretī spējīgs tēlot visu mūžu, un reizēm tikai nāves briesmās atklājas tā īstā būtība. Putriņš neņemtos galvot arī par sevi, vai izšķirošā situācijā pietiktu vīrišķības palikt līdz galam godīgam. Vai tad nav gadījies norīt asu piezīmi, redzot, ka priekšniecība liek rīkoties pretēji loģikai? Par ko tik viņš šādos brīžos ne­domāja — par sievas sirdsmieru, par bērnu lab­klājību, par paša nākotnes izredzēm … Bet vienu Putriņš gan zināja pilnīgi droši — nekad no viņa uzvedības nenāksies ciest citam. Kāpēc tad būt tik ļaunās domās par šo Aigaru, kurš droši vien varēs ticami izskaidrot savas naksnīgās gaitas?

Pie durvīm pieklauvēja. Vai tiešām leitnants jau sameklējis Aigaru? Bet viņš vēl nebija paguvis sakopties, savest kārtībā rakstāmgaldu, sagatavo­ties sarunai.

— Vienu mirkli! Es jūs drīz paaicināšu, — viņš sauca. Izmeta papīrgrozā Ilmāra smēķu galiņus, nolika sev priekšā tīru nopratināšanas protokola veidlapu, sapogāja mundieri un devās atvērt dur­vis: — Lūdzu!

Atšķirībā no tradicionālajiem, filmās un litera­tūrā attēlotajiem mokošu pārdomu vai arī cerību tuneļiem gaitenis transporta milicijas pārvaldē drīzāk atgādināja zobārsta priekštelpas. Paņēmis no galdiņa pusgadu veco žurnālu «Rumānijas Kūr­vietas», uz mīkstā, ar mākslīgu ādu apvilktā krēsla, ar kādiem daudzās Rīgas iestādēs, paklau­sot modes kliedzienam, tagad braukā nepacietīgi apmeklētāji, sēdēja Putriņa tiešais priekšnieks pulkvedis Ēvalds Linums.

Būtu muļķīgi atvainoties vai kaut kā citādi lūgt piedošanu. Tāpēc Putriņš tikai paspēra soli sānis, atbrīvodams ieeju kabinetā. Viņš zināja, ka pārē­jos darbiniekus Linums mēdz izsaukt pa selektoru, tāpēc šis apciemojums jāuztver kā īpašas cieņas apliecinājums. Un tomēr nejutās ne glaimots, ne sevišķi priecīgs. Priekšā stāvošā saruna nekā laba nevēstīja. Būs jāstāsta par izmeklēšanas gaitu, par grūtībām un nepārvarētiem šķēršļiem. Bet viņam, kurš šurp bija atsūtīts kā padomnieks, nepatika lūgt padomu citam. Putriņš neprata sakarīgi iz­stāstīt vēl līdz galīgam izrisinājumam neizdomā­tus pavedienus, stāstīt par nepabeigtiem eksperi­mentiem, rādīt pusgatavu darbu. Un ne jau tāpēc, ka saskaņā ar senu tautas gudrību uzskatītu savus kolēģus par muļķiem. Viņš šaubījās, vai vispār iespējams iejusties svešā domu gājienā. Padom­devēji, tapat kā kritiķi, pārāk bieži par cita vei­kumu runā no sava skatpunkta, uzkāpj uz sava zirga un aizrikšo pavisam ačgārnā virzienā. Bet šoreiz glābiņa nebija — būs vien jāuzklausa priekšniecības viedoklis. Un, kas zina, varbūt ska­tiens no malas lieti noderēs …

Linums neapsēdās. Gluži tāpat kā Putriņām, arī viņam domas raisījās labāk, šurpu turpu staigā­jot. Kādu brīdi viņi abi tā soļoja no vienas kabi­neta sienas līdz otrai, telpas vidū gandrīz saskrie- damies, kamēr apjēdza situācijas komiskumu un vienlaikus sāka smieties. Bet tas nebūt netraucēja lietišķi iztirzāt radušos stāvokli. Enerģiskiem gal­vas mājieniem piekrizdams visiem Putriņa plāno­tajiem pasākumiem, Linums negaidot apgāza tik rūpīgi veidoto operatīvo shēmu: