GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Man bail, ka kustaties pa apburtu loku. Un ja mēs pamēģinātu no tā izrauties, riņķot pa pla­šāku orbītu? Jūs visu sasējāt tādā smukā jūr­nieku mezglā — Ratnieka pazušanu, jahtu, zelta monētas. Tik gludi un saskanīgi, ka labāk neizdo­māsi. Un fonā vēl šī sezonas slēgšanas balle jaht­klubā. Nu, gatava filma ar mīlestības tuvplāniem un iespaidīgiem masu skatiem. Bet dzīvē …

— Neņemiet ļaunā, — Putriņš pēkšņi iekaisa, — katram no mums liekas, ka pazīst dzīvi labāk nekā visi pārējie. Bet patiesībā pazīst tikai sīku daļiņu no pilnīgi neaptveramās daudzveidības. Mani nepārliecina arguments par atšķirību starp mākslas un dzīves patiesību. Filmā viss var notikt kā dzīvē, un tikpat labi dzīve var risināties pēc filmas scenārija … Labāk atgriezīsimies pie mūsu konkrētās problēmas.

Linums neapvainojās. Citam darbiniekam viņš, protams, neatļautu tik asu valodu. Bet viņš apzi­nājās, ka no Putriņa pats var daudz ko mācīties.

— Tātad jūs pilnīgi noraidāt iespēju, ka šo no­ziegumu pastrādājis nejaušs cilvēks?

— Kopš atklājies, ka uz «Salacas» glabājušās zelta monētas, es tam negribētu ticēt. Lai arī ci­tādi piekrītu ģenerāļa teorijai par sagadīšanās iespējām.

— Skan pārliecinoši. Bet jūsu vietā es gan iemestu tīklus ari citos ūdeņos. Kāpēc aprobežot Ratnieka paziņu loku ar jahtkluba aprindām, kā­pēc rakņāties vienīgi pagātnē? Arī tagad viņam darīšana ar zobu protezēšanu. Ņemiet vērā, ka runāju bez kāda seguma, tomēr gribētos mazliet pafantazēt, lai rosinātu jūsu iztēli. Pieņemsim, ka viņš zelta naudu sagādājis ar mātes starpnie­cību — jūs taču nenoliegsiet, ka šī Emīlijas kun­dze spējīga uz visu?… Varbūt kāds ir lietas kursā, varbūt viņš pats izlielījies kaimiņiem, ka var izgatavot protēzes … Vai tad nebūtu ticami, ka viņš pasācis meklēt privātpacientus, lai nopel­nītu naudu iecerētajai ģimenes dzīvei ar Lī­viju?

Putriņš ilgi klusēja. Sākumā smadzeņu kūtrums sacēlās pret jauno pavērsienu, kas prasītu ievēro­jamu papildu darbu, pāršvīkotu gandrīz visu pa­veikto. Tikai pamazām izdevās pārvarēt inerci un ievirzīt domas jaunās sliedēs. Ja nu tiešām šoreiz taisnība «cilvēkam no malas»? Ne jau velti biju­šajam robežsargam bija pieredze sadarbībā ar plašām iedzīvotāju masām.

Ēvalds Linums ļāva darbabiedram sagremot jauno aspektu. Un tikai pēc tam ierosināja:

— Es jau palūdzu uzzināt, kas ir viņu vasarnī­cas tuvākie kaimiņi. Diezgan interesanti ļautiņi, kas pelna īpašu uzmanību. Pensionēts zvejnieks ar diviem dēliem, kuri divreiz nedēļā dežurē kādā ūdens pārsūknēšanas stacijā, bet pārējās dienās ar tēva laivu velk ļoti vērtīgus lomus. Man pat nebija priekšstata, cik tagad melnajā tirgū maksā luči, nemaz nerunājot par sīgām vai taimiņiem … Otrā pusē dzīvo visā Rīgā pazīstams automehāni­ķis. Divus gadus nostrādāja žiguļu servisā, tagad privāti labo motorus, baulē, krāso. Arī viņš, pro­tams, oficiāli noformēts kaut kādā darbavietā, bet galvenais ienākumu avots ir šī meistarošana. Maz­liet nostāk apmeties vēl viens šoferis — gan tikai pa vasaru. Priekšnieks viņam atļauj turēt dienesta vāģi mājās, un viņš katru rītu savāc pasažierus, kuriem jānokļūst centrā. Ceturtais, par kuru iz­devies ievākt ziņas, ir pavisam mīklains. Māju mantojis no kādas krustmātes, uzdodas par brīv­mākslinieku, nekur nestrādā, tikai caurām dienām klimst apkārt ar krāsu kasti un tādu saliekamu krēslu — ne ta spieķi, ne ta rungu. Nav dzirdēts, ka viņš būtu izstādījis vai pārdevis kaut vienu gleznu, laikam pārtiek no vasarniekiem, ar kuriem sezonas laikā piebāž visas istabas un piebūves … Es jums ļoti ieteiktu aizbraukt. Pavērot, aprunā­ties. Un nevis ar jahtu vai motorlaivu, kā esat pieradis to darīt, bet pa zemes ceļu — kā parasts cilvēks.

— Paldies, Evald Petrovič, noteikti šovakar aiz­laidīšu, — Putriņš sirsnīgi sacīja. Vēl nebija sa­sniegta tā draudzības pakāpe, kad varēja uzrunāt priekšnieku vārdā, tomēr dēvēt viņu par biedru pulkvedi neatbilstu vairs attiecību gaisotnei. — Patlaban gaidu Aigaru Gonkuli.

— Nav vērts laiku tērēt, gan Gorohovs pats tiks galā. Nemaz nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņš pavadījis nakti pie kādas meičas… Pārģēr­bieties, paņemiet manu mašīnu, tai vismaz nav dienesta numura.

Putriņš īsti nesaprata, kāpēc bija paklausījis Li­numa padomam un pārģērbies. Laikam tāpēc, ka viņam patika jaunais pulkvedis. Putriņa dienesta laikā bija nomainījušies gandrīz visi priekšnieki, un tagad pie vadības atradās cilvēki ar augstāko izglītību un, kas vēl svarīgāk, darbinieki ar augstu kultūras līmeni — .erudīti, ar daudzšķautņainām interesēm par visu jauno, ar psiholoģijas zināša­nām un godīgumu pret sevi un citiem. Televīzijā viņš bija noskatījies filmu par Maskavas milicijas darbību pirmajos pēckara gados un aiz bandītu ķerstīšanas sižeta ieraudzījis kaut ko daudz būtis­kāku — paaudžu un uzskatu maiņas iesākumu, kura rezultātu tagad juta savā ikdienas darbā. Žēl, ka pirmizrāde notika pēc sarunas ar ģene­rāli, interesanti, ko viņš par to teiktu.

Putriņš neprātoja par brauciena mērķi. Viņš pie labākās gribas nespēja iedomāties, ko iesāks, no­kļuvis salā. Nu, iepazīsies ar apstākļiem, izpētīs, vai cilvēks var pazust bez pēdām īsajā ceļa posmā starp Dzintras vasarnīcu un autobusa gala pie­turu. Pilnīgas nejaušības iespēju viņš nepieļāva — dzērāji, laupītāji, huligāni parasti par saviem upuriem neliekas ne zinis. Iezveļ pa galvu, atņem, kas ņemams, un atstāj turpat uz ielas vai meža takas. Šoreiz bija darīšana ar noziedzniekiem, kuri parūpējušies paslēpt līķi. Un, kā par spīti, visiem Linuma pieminētajiem kaimiņiem bija tāda iespēja. Zvejniekiem — laiva, kurā izvest to selgā un no­gremdēt, piesienot pie kājām smagu priekšmetu. Mehāniķim un šoferim — automobiļi, kuru bagā­žas nodalījumā varēja aiztransportēt Ratnieka tā saucamās mirstīgās atliekas uz jebkuru attālu mežu un aprakt vientuļā vietā. Arī māksliniekam, ņemot vērā anatomijas zināšanas, bija pa spēkam sazāģēt vai citādi sagraizīt ķermeni un pa gaba­liem aizvākt uz kādu paslēptuvi. Kaut gan — to Putriņš zināja no savas bēdīgās pieredzes — līķu saciršana nez kādēļ raksturīgāka sievietēm nekā vīriešiem … Visciešāk vajadzēs izsekot zvejnieku gaitas — viņiem visvieglāk aizvilkt jūrā pārmek­lēto jahtu un tur pamest savam liktenim.

Māja izdangātā ce]a malā acīmredzot piederēja automobiļu speciālistam. Garāža likās lielāka par dzīvojamo ēku, pie tās stāvēja divas sarūsējušas volgas un viens tik ļoti sadauzīts žigulis, ka uz­mācās šaubas, vai šoferis maz dzīvs palicis. Sa­klausījusi Putriņa mašīnas rūkoņu, atvērtajā logā parādījās sirma māmuļa un, pat nesagaidījusi viņa sveicienu, ar tādu kā līdzjūtību noplātīja rokas.

— Neko nevarēsim jums līdzēt, mīļais cilvēk, Jānis ar sieviņu vēl divas nedēļas dzīvos pa sil­tām zemēm.

— Un sen kā aizbraucis?*— Putriņš paintere­sējās.

— Kā katru gadu, piecpadsmitajā septembrī sa­lādēja autiņā visu ģimeni un prom uz to Melno jūru. Tāpēc jau cauru gadu vergo melnās miesās, lai mēnesi nodzīvotu kā tāds riktīgs lielkungs. Vienreiz pat mani aizrāva līdzi, stūķēja tur visā­dās vannās, bet man no tā mugura tikai vēl stī­vāka palika. Un vispār — kur tu, cilvēk, esi pie­dzimis, tur arī vajag …

— Man tai vāģī tāds nieks vien ir, — Putriņš strikti apturēja vientuļās un tāpēc jo runīgākās vecītes valodas plūdus. — Varbūt kaimiņu šoferis tiks galā?