GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Labs ir, uzskatiet, ka šī saruna nav noti­kusi. Bet vakarā gan ziņojiet par rezultātiem.

— Var gadīties, ka tas būs tā pavēlāk, — Put­riņš brīdināja.

— Nekas. Pirms diviem es nekad ncaiztniegu, vecs robežsarga netikums.

… Saruna ar Gorohovu bija vēl īsāka. Saskaņā ar iepriekšēju rīkojumu tas ieradās tādos kā amat­nieka dungriņos. Ir armijas cilvēki, kuri arī uz­valkā, pat peldbiksēs izskatās kā virsnieki. Leit­nantam Gorohovam laimīgā kārtā tāda stāja ne­piemita, viņš varēja droši tēlot- gadījuma darbu strādnieku, kas brīvlaikā gatavs par dažām pu­delēm piepelnīties.

— Gaiss ir tīrs, es tikko pārbaudīju. Jūsu rī­cībā ir vismaz divas stundas. Ja paņemsiet manu mašīnu, pietiks ar atliektiem galiem. Un pēc tam taisnā cejā uz laboratoriju. Vai ir kādi jautājumi?

— Uzdevums skaidrs, biedri pulkvedi.

— Gaidīšu jūsu zvanu… Nu, ne zvīņu, ne asaku!

♦ * #

Tā kā Linumam apsolīts, Putriņš rīkojās uz savu personīgo atbildību. Viņš pat neizsauca dienesta motorlaivu, bet izlūdzās no Smita jahtkluba gliseru.

Dzintras vasarnīcas apakšstāvā dega gaisma — to viņš ieraudzīja jau pa gabalu, tomēr necentās piebraukt bez trokšņa. Tieši otrādi, lika motoram skaļi ierēkties, pirms to izslēdza.

Durvis bija pusviru. Viņš iegāja istabā. Televi­zors darbojās, uz ekrāna ņirbēja multiplikācijas filmas daudzkrāsainie ķēmiņi, skanēja jautra mū­zika, bet Dzintra sēdēja ar muguru pret to un no- dzisušām acīm lūkojās neiekurinātajā kamīnā.

— Es tevi gaidīju, "Edžu, — viņa sacīja. — Jau vakar, kad atradu tavu zīmīti. Ja tu nebūtu atnā­cis, rīt pati aizbrauktu pie tevis. Man vairs nav spēka cīnīties … Sāk mākties virsū melnie.

— Varbūt sauksim to par sirdsapziņu?

Viņa vienaldzīgi paraustīja plecus. Smagi pie­cēlās un vecīgi šļūcošiem soļiem devās uz virtuvi. Putriņš sekoja.

Vienas virtuves durvis vērās uz nelielu priek­šiņu, no kuras varēja nokļūt garāžā. Turpat bija arī kāpnes uz pagrabu. Dzintra pagrieza elektrī­bas slēdzi un aicināja viņu sev līdzi. Plašā paze­mes telpa bija sadalīta trijos sektoros. Pirmajā atradās centrālapkures katls, otrajā — ogles, tre­šajā — izslavētā šampinjonu audzētava. Tā aiz­ņēma pusi mājas platības. Pie pašas sienas zem aizrestotā vēdlodziņa nedabiskā krāšņumā ziedēja astoņas sarkanas dālijas. Turpat stāvēja arī salie­kams atpūtas krēsls. Trūka vienīgi pieminekļa, lai justos kā kapos.

— Tu tiešām cerēji, ka izdosies ilgi slēpt šo noziegumu? — skarbi jautāja Putriņš.

— Man tādas domas pat prātā nebija. Cerēju tikai, ka atradīšu te mierinājumu, ka tagad Brunis piederēs man un nevienai citai. Es taču negribēju nogalināt viņu. Vari ticēt vai neticēt, man vien­alga.

— Es ticu, jo tas saskan ar manu hipotēzi. — Putriņš apsēdināja Dzintru krēslā un atslēja mu­guru pret sienu. — Bet gribētos, lai tu izstāsti saviem yārdiem.

Kad jau šķita, ka Dzintra tā arī nepārvarēs sevi, viņa beidzot ierunājās:

— Vīrietim to laikam nesaprast. Jūs labprāt dzīvojat vieni, bet mūsu dzīves piepildījums ir rū­pes par citiem — vīru, bērniem, mazbērniem. Bieži nolādam savu likteni, tomēr citādi nespējam. Vis­drausmīgākais ir tukšums. Tukšums ne tikai gu­ļamistabā, bet arī šai lielajā mājā un dārzā. Būtu vismaz, ko gaidīt. Bet šoreiz es zināju, ka Brunis neatgriezīsies. Nekad! Un bērnu man nav, vispār neviena tuva cilvēka, ko paņemt pie sevis. Kam man visa šī bagātība — augļi un ogas, sēnes un dārzāji? Sev man neko nevajag. Centos tikai Bruņa dēļ — lai bāriņā vienmēr būtu lepnākie ār­zemju dzērieni, uz galda delikateses, lai viņš va­rētu šurp vest savus draugus no visām malām un dižoties ar savu māju, ar mani. Bez viņa mana dzīve zaudētu jebkādu jēgu. Tad jau vispareizāk padarīt sev galu. Bet es jutu, ka tam pietrūks spēka, arī tagad es nespēju izdarīt pašnāvību.

Jahtkluba ballē es pēkšņi sapratu, ka man vēl ir nelielas izredzes. Ievēroju, ka šī Līvija metusi acis uz tavu dēlu. Viņa laikam to pati neapzinājās, bet pieredzējušu sievieti neapmānīsi. Man vajadzēja tikai iegūt laiku, un varbūt viss atkal iegrozītos pa vecam … Zināju, ka viņa gaida Brūni atpakaļ, tāpēc uzaicināju Brūni uz atvadu konjaciņu un iebēru viņam glāzē miegazāles. Lai šī nervozē, dusmojas, triec viņu ratā — vismaz es pirms div­desmit pieciem gadiem būtu sūtījusi tādu kavalieri pie visiem velniem… Lai pilnīgi nodrošinātos, izskrēju laukā un kā tāda traka sāku ārdīties uz «Salacas», sadūru pat matraci, uz kura viņi kopā gulējuši, izmētāju skapīšu saturu.

Kad atnācu atpakaļ, Brunis joprojām gulēja uz šēzlonga, bet bija zils un vairs neelpoja. Ārstu mūsu salā nav, un arī tas nebūtu neko palīdzējis. Visu tālāko man grūti izskaidrot, rīkojos kā mē­nessērdzīga. Ar vienu vienīgu mērķi: man ne­drīkst atņemt Bruni. Neviens un nekādi Uzvilku buras un aizlaidu nelaimīgo «Salacu» pa vējam, lai visi domā, ka viņš dzērumā noslīcis, vai es zinu. Tad sveču gaismā apraku viņu šai pagrabā. Vēl iedomājos, ka lepnākas kapličas par šo māju nav nevienam cilvēkam pasaulē. Un pati iedzēru miega tabletes… Jā, pirms tam vēl iznesu dārzā pārpalikušo augsni un sajaucu ar melnzemi, kas bija atvesta krūmu stādīšanai.

— Tas tevi pazudināja, — teica Putriņš, pār­liecinājies, ka Dzintra netaisās turpināt stāstu. — Mūsu eksperti neapstrīdami konstatējuši, ka ta­vai melnzemei piejaukta šampinjonu augsne. Līdz ar to bija noslēdzies manu teorētisko atziņu loks. Un tagad klausies, kā es iedomājos visu patiesību, pēc tam nolemsi, ko teikt izmeklētājam, kuram nodošu lietu, ko liecināt tiesā … Jā, tu patiešām negribēji nogalināt Bruni, tik zemu vēl neesi kri­tusi. Tu viņu mīlēji, bet tu mīli arī zeltu, un zau­dēt gan vienu, gan otru bija pāri taviem spēkiem. Brunis savā ziņā bija godavīrs, viņš negrasījās dalīt mantu, tomēr savas zelta monētas paņēma līdzi. To tu atklāji pirms desmit dienām, kad Grantsons lūdza pārdot viņam par tirgus cenu vienu Nikolaja piecnieku kaut kādam biznesam. Izrādījās, ka slepenā glabātava ir tukša. Tai mir­klī jūs abi sapratāt, ka monētas atrodas uz jah­tas, un katrs nolēmāt darboties uz savu roku … Jā, tu ievilināji Bruni uz pēdējo konjaciņu un iz­šķīdināji tajā miegazāles. Ne jau nāvējošu devu, bet Brunim ar to pietika, jo viņam bija alerģija un iekšās jau krietna porcija alkohola. To tu at­klāji jau pēc tam, kad veltīgi biji pārmeklējusi jahtas kajīti. Un tad tu saprati, ka vari dzīvot arī bez Bruņa zelta monētām. Gribējās dzīvot, palikt dzīvai par katru cenu! Neņemos spriest, kādi sen­timenti pamudināja tevi iestādīt uz Bruņa kapa šīs dālijas, bet citādi tu rīkojies ļoti aukstasinīgi. Uz­kāpi uz «Salacas» un aizburāji līdz labā krasta ragam, no kurienes vējš varēja aizdzīt jahtu selgā, tad izgudroji pasaciņu, ka viņš pēc vienas kopējas glāzītes pats aizbraucis. Naktī pie pagraba dur­vīm diezgan nemākulīgi vēl pierīkoji otru atslēgu un, neskatoties uz riebīgo laiku, nepārvācies uz Rīgu. Kuram tad ienāktu prātā, ka kaut kādas ziemas ābolu, ražas dēļ normāla sieviete var sevi piespiest dzīvot zem viena jumta ar mironi?

— Edžu, es tevi lūdzu! …

— Es tevi arī lūdzu — nesaki man nekā. Darba laiks jau beidzies, un ar pirmdienu es būšu bez­algas atvaļinājumā. Vienīgais, ko vēl varu darīt tavā labā, — pagaidīt, kamēr tu savāc savas mantiņas, un aizvest uz milicijas nodaļu.