GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Borti kā lieldienu ola, — lielījās Smits, it kā pats būtu tos krāsojis.

— No iekšpuses ari nekur nav urbts, — pazi­ņoja Varis un nolēca zemē. — Acīmredzot visprā­tīgākais taisnā ceļā šķūrēt uz eliņu. Tāds iespaids, ka šī ir pēdējā siltā diena.

— īsts baraviku laiks, — piekrita Smits. — Rīt puse Rīgas šaudīsies pa Kurzemes mežiem. Vid­zemē šogad bekas nemaz neaugot.

— Manējie arī trin nažus, — stāstīja Varis. — Bet ātrāk par svētdienu neizrausies. Skolotā­jiem, ārstiem un studentiem taču joprojām tikai viena brīvdiena nedēļā.

— Un vecais?

— Viņš nez kādēļ ir pārliecināts, ka jau šova­kar tiks galā. ar jezgu ap Brūni un «Salacu».

* * *

Ilmārs Grantsons jau atradās izmeklēšanas izo­latorā, un, lai nezaudētu laiku, Putriņš brauca uz turieni. Telpas iekārtojums nebūt neveicināja attie­cību siltumu, un viņš gandrīz nožēloja, ka nelicis atvest zelta zagli savā kabinetā, bet pēc brīža ap- ķēras: par kādu gan sirsnīgumu varēja būt runa darīšanās ar noziedznieku, kurš iejaukts slepkavī­bas lietā? Pilnīgi pietiek ar galdu un diviem krēs­liem, rozeti, kur pieslēgt magnetofonu, un pelnu- trauku gadījumam, ja izmeklētājs smēķē vai grib pacienāt nopratināmo ar cigareti.

Ilmārs izskatījās možāks nekā iepriekšējā rītā, it kā līdz ar atzīšanos būtu novēlis no pleciem lielu smagumu un samierinājies ar neizbēgamo soda mēru. Ja cilvēks gaida visļaunāko, tad katrs spriedumu mīkstinošs apstāklis jāuzskata par lik­teņa dāvanu.

Putriņš nedeva tradicionālos solījumus, ka, raugi, ar vaļsirdību iegūsi tiesnešu labvēlību. Il­mārs pietiekami gudrs, lai pats to saprastu. Tāpēc tūlīt ķērās ļaunumam pie saknes.

— Ja gribat, lai noticu, ka neesat iejaukts Rat­nieka noslepkavošanā, jums jāpalīdz atklāt dažus blakus apstākļus.

— Visu, kas mānos speķos!

— Sāksim ar vēsturi. Kas atveda jūs uz jaht­klubu?

— Dzintra. Mēs esam tadi ka attali radinieki, bet caur precētiem onkuļiem un tantēm. Pirms tam varēju būt noderīgs viņai citā lietā.

— Ar būvmateriāliem?

— Uzminējāt. Un arī vēlāk, kad viņi saslima ar antīku mēbeļu kolekcionēšanu. «Jūgendstila» bufeti un «čipendeila» manierē griezto kafijas gal­diņu viņai pagādāju es. No paziņām, kuri taisījās uz ārzemēm.

Beidzot taustāms fakts līdzšinējo minējumu miglā! Tāds kā pretī braucoša kuģa sirēnas kau­ciens, kā bākas stara uzzibsnījums. Ceļa mērķis vēl tālu, bet vismaz zināms, kādu kursu izvēlēties.

— Un šiem pārdevējiem naudu nevajadzēja, vai ne?

— Protams, ko viņi tur iesāks ar mūsu rub­ļiem? — Grantsons ar pretjautājumu apstiprināja Putriņa aizdomas.

— Bet ja nu rubļi ir no zelta?

— Kā viņi to dabūtu pāri robežai? Nē, tik vien­kāršu kombināciju dabūtu gatavu kurš katrs. To­ties mana iecere bija pa spēkam vienīgi Brunirn. Sākumā negribēja ielaisties, tad Dzintra pielauza viņu pārkausēt vienu piecnieku laulību gredzenos un no otra iztaisīt zobu tiltiņu. Sī gan bija vienīgā reize, kad piedalījos tādā darījumā.

— Pamēģiniet atcerēties, Grantson: vai Brunis toreiz jau brauca uz «Salacas»?

— Kur nu! — ne mirkli nešauboties, atbildēja Ilmārs. — «Salaca» vēl nebija nopirkta. Atceraties piejcarpusnieku «Omega»? Nu, lūk, sacīkstēs Bru- nis piedalījās uz tās, bet brīvdienās vizinājās uz vecās, labās «Medūzas».

— Paldies. Sakiet, Grantson, — vai jums ir tu­vinieki, kas būtu ar mieru atnest kādu paciņu ar veļu maiņai un kaut ko ēdamu?

— Kas nāktu uz šejieni? — Grantsons rūgti pasmīnēja. — Neviena.

— Skaidrs. Tādā gadījumā aizbraukšu pie Dzintras un pateikšu. Galu galā — viņa jums ir parādā zināmu pateicību.

…No laika gala Putriņš visražīgāk domāja mājās. Tur varēja nekautrēties — izmesties kreklā, staigāt pa visu dzīvokli vai apgulties, ieslēgt ra­diouztvērēju vai paņemt rokā grāmatu, lai izklai­dētos, vai iedzert tasi stipras kafijas, lai koncen­trētos, uzvesties pēc acumirkļa noskaņas, darīt šķietamas aplamības, kādas darbavietā neklājas atļauties. Tāpēc lika šoferim aizvest viņu uz Jūr­malu, kur pie viena paēdīs pusdienas. Bet jau dārzā saprata, ka šoreiz kļūdījies, — nekur nema­nīja Combi, tātad pārradies kāds no mājiniekiem un ielaidis suni istabā.

Ar to vēl varētu samierināties, bet izrādījās, ka pusdienās sanākuši visi, turklāt vēl ciemiņš, ko uzlūdzis Varis, — Līvija Traumane.

— Mēs necerējām, ka tu atcerēsies, — priecīgi smaidīja Regīna un izņēma no bufetes vēl vienu šķīvju komplektu, — no rīta tu taču aizmirsi ap­sveikt meitu dzimšanas dienā …

— Paldies, tēti! — Un Rasma vēlīgi ļāva sevi noskūpstīt uz vaiga. — Vakarā par tavu naudu ielūdzu visus uz restorānu. Pietiek, ka māte mocī­jusies, mani pasaulē laižot, kāpēc viņai vēl likt mocīties ar svētku mielastu?

— Tad jau tev ir tiesības uz dāvanu, — teica Putriņš, iegremdēja roku kabatā un izvilka ne­lielu filmas kaseti. — Kaut gan nekad neesmu sa­pratis, kāpēc apdāvina jubilārus. It kā tas būtu viņu nopelns, ka viņi nākuši pasaulē.

— Parādi! — Varis pastiepa roku.

— Nedrīkst! — Rasma uzsita viņam pa pirk­stiem. — Tas ir mūsu pulkveža pirmais un pēdē­jais darba disciplīnas pārkāpums.

Tikai tagad Putriņš pievērsās Līvijai, kura visu šo laiku nebija uzdrošinājusies pacelt skatienu no šķīvja. *

— Priecājos jūs redzēt, — viņš teica. — Varu iedomāties, kā jums ap sirdi, bet, ticiet man, lai cik slikti šodien būtu, kādreiz vēl būsiet laimīga, ka viss tā beidzies.

— Saprotu, biedri pulkvedi, — meitene atsau­cās un centās ievirzīt sarunu humoristiskā plāk­snē. — Redzu, ka jūs arī esat zobu raušanas teo­rijas piekritējs. Un vēl mums kopīgs, ka abi atnā­cām bez ziediem.

— Tas vēl labojams, — līksmi bilda Regīna Putriņa un sniedzās pēc dārza šķērēm. — Par godu tādam gadījumam esmu gatava ziedot savas skaistākās asteres.

* * *

Tā, lūk, sanāca, ka Putriņš bija spiests risināt savas pārdomas skaļā balsī pulkveža Linuma klāt­būtnē. Tas prata klausīties, ne ar vienu vaibstu neizpaužot attieksmi — nedz piekrišanu, nedz no­raidījumu.

— Jūs mani nostādāt neveiklā situācijā, — viņš sacīja, kad Putriņš biļa apklusis. — Paslavēt, uz­klapēt uz pleca taču nozīmētu, ka uzskatu sevi par gudrāku, pieredzējušāku. Bet man vēl daudz jā­mācās, sevišķi no jums… Vienīgais, kas mani satrauc, — jūsu versija atbilst klasiskajiem kri­minālmeklēšanas principiem, ja tā izrādīsies pa­reiza, profesori šo gadījumu citēs savās lekcijās, jo tajā ņemti vērā itin visi faktori — gan «meklē­jiet sievieti» un greizsirdība, gan materiālais sti­muls un atriebība. Un tieši tas mani biedē — pā­rāk gludi. Piedodiet, ka atkārtojos, tomēr es Joti ieteiktu nepārsteigties. Katra darba beigu posmā steiga ir vislielākās briesmas, bet, kad ir runa par cilvēka dzīvību, tad jāapdomā desmitreiz, iekāms ko dara.

— Vai tad citādi būtu uzmācies jums ar šo vienreizvienu un šaubām, — Putriņš runāja neie­rasti izaicinošā balsī. — Man tāpat nepatīk ietu­pināt cilvēku un pēc tam atvainoties: «Neņemiet jaunā, tas bija pārpratums.» Laikam vispār vaja­dzēja atteikties no šīs lietas, aizbildinoties ar to, ka tajā iejaukti mani draugi un paziņas, galu galā man bija pilnīgas tiesības noraidīt jūsu priekšli­kumu. Bet tagad ir par vēlu, atceļa vairs nav. Vienīgais lūgums: atļaujiet man vēl šodien rīko­ties neoficiāli, bez prokurora sankcijas, bez proto­kola, bez pieaicinātiem lieciniekiem un izdarīt pē­dējo kontroles izmēģinājumu, kurā iesaistīšu tikai Gorohovu — ari kā privātpersonu.