GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Atvaino, ja uzmodināju… Gribēju brīdināt, lai tu ar mani tuvākajās dienās nerēķinies. Ļoti baidos, ka ar mar%n mammcli iet uz beigām. Šo­nakt viņu ķēra smaga trieka.

— Kas tad vainas? — Putriņš jautāja pavisam nevietā, jotrija pieradis, ka Boriss izsakās zināt­niskiem terminiem.

— Pirmām kārtām — vecums un kara laikā pārdzīvotais. Viņa gandrīz pilnīgi paralizēta, vairs parunāt nespēj. Bet visus pazīst un saprot.

— Vai varu būt noderīgs?

— Paldiesl Pie viņas dežurē Anita, un, zini, mammele tur viņu aiz rokas un nemaz nelaiž prom. Grib kaut ko pateikt, bet nedabū nevienu sakarīgu vārdu pār lūpām… Varbūt man vaja­dzēja sapazīstināt viņas daudz ātrāk? … Neņem ļaunā, Edžu, bet kam citam lai izkratu sirdi, ja ne tev… Jā, pasaki Varim, ka šonakt viņam pirmā dežūra. Lai septiņos piesakās pie daktera Krūma un atsaucas uz mani.

Pīkstieni klausulē liecināja, ka Vencels atvieno­jies, un tikai tagad Putriņš aptvēra, ka nav pa­teicis nevienu līdzjūtības vārdu. Pie velna visus šos modernos komunikācijas līdzekļus, kas neļauj ne paspiest cilvēkam roku, ne viņam uzmundri­noši uzsmaidīt! Savā nelaimē un sāpēs mēs vien­mēr esam vientuļi, lai arī ko apgalvotu teiciens par dalītām bēdām.

Pēc stundas viņš zvanīja pie Emīlijas Ratnieces durvīm.

— Vai tad tā rīkojas pieklājīgi ļaudis? Vaja­dzēja brīdināt pa telefonu, un es būtu uzbrūvējusi kafiju, pati uzcirtusies … Kāpēc vīrieši aizmirst, ka man vairs nav trīsdesmit gadu?

Putriņš nemaz nebija noskaņots uz komplimen­tiem un vieglu flirtu, tomēr n|cās atzīt, ka Emī­lija Ratniece tiešām neizskatījās kā Bruņa māte, kura, pēc viņa aprēķiniem, jau nosvinējusi savu sešdesmito jubileju. Bet ar šiem bunumiem, ko mūsdienās veic kosmētiskas operācijas, masāžas un skaistuma kopšanas līdzekļi, vairs nav iespē­jams noteikt sievietes vecumu. Ne velti mēdz teikt, ka vīrieša gadskārtu nosaka viņa pašsajūta, sie­vietes — viņas āriene.

Un tā bija spīdoša — neskatoties uz agro rīta stundu un acīm redzamo nemieru par negaidīto apmeklējumu. Nevienas rievas pierē, ne krunci­ņas zem acīm, kurām zaļganā krāsa uz plaksti­ņiem piešķīra tādu kā noslēpumainību. Skaidrs, ka ne jau ar materiāliem labumiem vien viņai iz­devies savaņģot piecpadsmit gadus jaunāku vīru.

Arī tas nebija stājies laulībā ar tukšām rokām, atnesis pat īstu aizpagājušā gadsimta pūra lādi, kas nolakota, metāla apkalumiem zaigojot, grez­nojās halles goda vietā. Ievērību pelnīja viesista­bas iekārtojums, kas nebija tik pārslogots kā pie Dzintras, — katrs priekšmets stāvēja savā vietā, saskanēja gan ar tapetēm, gan ar aizkariem un liecināja par iemītnieku gaumi un naudas līdzek­ļiem.

— Iztiksim bez cienasta, — Putriņš apstādināja Ratnieci, kas taisījās atvērt bāriņu. — Man nav tik daudz laika.

— Tātad tomēr dienesta uzdevumā, — smagi nopūtās Ratniece.

— Tieši otrādi — pēc palīdzības, kuru uzdro­šinos lūgt tikai manas un Bruņa vecās draudzī­bas vārdā. Apsolu jums, ka mūsu saruna nefi­gurēs nevienā protokolā un nekādā ziņā netiks izmantota pret jums. Emīlijas kundze, — ar šo uz­runu Putriņš gribēja lieku reizi pasvītrot apcie­mojuma privāto raksturu, — diemžēl es vairs ne­šaubos, ka jūsu dēls nogalināts. Un no jums lielā mērā atkarīgs, vai slepkava saņems pelnīto sodu.

Viņa raudāja. Klusi un izmisīgi. Atstājot uz vai­giem melnas pēdas, lielas asaras pludoja pār spēji novecojušo seju, un viņa pat necentās tās no­slaucīt.

— Es visu laiku zināju, ka šis sievišķis viņu piebeigs, — Ratniece izelsa. — Ko jūs vēl gaidāt? Apcietiniet viņu!

— Uzlieciet citu plati! — Putriņš igni atgaiņā­jās. — Mātes greizsirdība ir tikpat akla, cik vi­ņas mīlestība … Mani patlaban satrauc daudz būtiskāks jautājums.

— Kas var būt svarīgāks par mana Bruņa dzī­vību?! Glābiet viņu, Putriņ, es jūs lūdzu, uz ce­ļiem nometusies! Atdošu jums visus savus vecum­dienu ietaupījumus. Ja baidāties pats ņemt, zie­došu miera fondam vai nošauto miliču bārmeņiem, tikai atdodiet manu vienīgo bērnu!

Viņā vairs nebija nekas no elegantās veikalnie­ces — ādas klubkrēslā sēdēja veca un nelaimīga sieviete, gatava ķerties pie trauslākā glābšanas salmiņa. Viņa alka žēlsirdīgu melu. Bet pat tos Putriņš nespēja viņai sniegt.

— Man nepieciešams zināt patiesību, Emīlijas kundze. Brunis vienmēr dzīvoja lepnu dzīvi. Kur viņš ņēma līdzekļus? Jautāšu vēl īsāk. Vai jūs viņu apgādājāt ar cara laiku zelta monē­tām?

Pārsteigums Ratnieces sejā nebija liekuļots. Ne­vairīdamās Putriņa skatiena, viņa atbildēja:

— Es savas rokas ar zeltu nesmērēju. Ne ar monētām, ne ar valūtu. Man taču ir modes salons, nevis melnā birža. Palīdzu saviem draugiem neat­palikt no laikmeta prasībām un …

— Labi jau, labi, tikai bez lieka uztraukuma! Es jau teicu, ka esmu atnācis neoficiāli, — Putriņš atgādināja. — Vai jūs nevarat iedomāties, kā Bru­nis ticis pie ievērojamiem zelta krājumiem? Kur viņš to glabāja?

— Nav ne jausmas. Droši vien pie tās vecās pa­dauzas. Cik reižu neesmu teikusi. ..

— Atkal. — Putriņš slējās kājās. — Palūgšu jūs aizmirst šo sarunu. Tā būs izdevīgāk mums abiem.

# * ♦

Šoreiz Līvija pati bija lūgusi, lai Varis gaida pie institūta — pēc pirmās lekcijas esot ra­dies «logs», jo docents ar otrā kursa studentiem aizbraucis uz kolhozu rakt kartupeļus. Viņa tūdaļ ievēroja, ka puisis izskatās tāds kā apjucis.

— Kaut kas sagājis šķērsām?

— Nezināju taču, ka būsi brīva, un apsolīju tēvam līdz pusdienām izvilkt «Salacu» krastā, pie viena pārbaudīt zemūdens daļu.

— Un es tur būšu lieka?

— Tu? Nemūžam! — Varis apmulsa vēl vairāk. — Es tikai baidījos… nu, domāju, ka tu negri­bēsi braukt uz jahtklubu, tā sakot, atkal uzplēst vēl nesadzijušu brūci… Laikam runāju muļķī­bas, lūdzu, neņem galvā …

— Saprotu, Vari, un paldies tev par to. Bet varbūt šis brauciens ir tieši tas, kas man vaja­dzīgs. Cik ilgi var mērdēt sāpošu nervu, reiz zobs tā kā tā jāizrauj. — Viņa ieāķēja savu roku Vara elkonī. — Laikam jau pirmajā vakarā teicu tev, ka esi jauks. Mīļais, tā bija kļūda. Tu esi vienkārši brīnišķīgsl

Un tomēr tā bija dīvaina sajūta — uzkāpt uz «Salacas», kas bez Bruņa un Ilmāra, bez Māra un Aigara šķita sveša un pamesta kā lauku mājas, kuras iedzīvotāji pārcēlušies uz kolhoza centru.

Kajītē viņa nemaz neielūkojās — to bija ieteicis Varis, kurš ik pēc brīža lika Līvijai pasniegt kādu skrūvgriezi vai bīdatslēgu.

— Varbūt tu nākamajā sezonā pārkvalificētos uz jahtām, — savā ierastajā lietišķumā ierosināja Smits. — Cik tad ilgi kā gailis uz laktas tupēsi uz «Skrejošā holandieša»? Un «Salaca» tagad pa­likusi bez saimnieka.

— Nejūdz ratus zirgam priekšā! — Varis izvai­rījās no tiešas atbildes. — Labāk paKdzi aizirties līdz slipam!

Kad jahta bija piesieta pie zemūdens kamanu ragiem, iedarbojās motors. Metru pa metram tā virzījās pa sliežu ceju, pacēlās seklumā un uz­brauca krastā. «Tikpat kā nemaz nav apaugusi ar ūdenszālēm,» nopriecājās Līvija, atceroties, kādas pūles Brunis pavasarī bija ieguldījis indīga se­guma izvēlē. Kur viņš tagad? Ja nu pats guļ aukstā dzelmē un pamazām apaug ar dūņām un aļģēm? Līvijas augums notrīsēja, acīs saskrēja asaras. Nē, tā nedrīkst! Nedrīkst domāt par Brūni kā par mironi, viņas atmiņā Brunis vienmēr būs un paliks dzīvespriecīgais un pašapzinīgais «Sa­lacas» kapteinis, vīrietis, kurš zina, ko grib un kā to panākt.