GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Tad tev tāpat vajadzēja daudz agrāk piecel­ties. — Vecīte pašūpoja galvu. — Skatos, nemaz tik jauns vairs neesi, bet visu atliec līdz pēdējai stundiņai… Tas resnais Gusts šeitan jau tikai pa vasaru dzīvo, ved Martai produktus no tās savas noliktavas, šī viņam istabu par pusvelti izdod. Bet, ja nu akurāt netiksi atpakaļ uz Rīgu, piebrauc pie vecā Viļā, viņa puikas mūždien ar to motoru krā­mējas, varbūt kaut ko sajēdz ar …

— Un kas šai lepnajā mājā dzīvo? — Putriņš norādīja uz Dzintras vasarnīcas smailo jumta kori.

— Tur nemaz nav ko provēt. Brunis — tas vēl kādreiz izmeta ar nāburgiem kādu špukteri, bet, kopš paņēma vagu, tā frizierene vispār vairs ne­vienu nelaiž iekšā. Pat ar mani caur aizbultētām durvīm sarunājas. Kad vakar aizgāju apvaicāties, kur tā Picunda tāda ir, un palielīties ar znota at­klātni, nemaz nevīžoja paskatīties. Laikam negrib, ka redz viņas sarkani saraudātās acis…

«Veci |audis gan ir smalki cilvēku pazinēji,» no­domāja Putriņš, apstādinājis mašīnu pašā kanāla malā, no kurienes līdz zvejnieka mājai bija ne vai­rāk' par simt so|iem. Tagad vajadzēja izgudrot sīku defektu, kurš attaisnotu gājienu pēc palīdzī­bas, bet ar kuru viņš spētu pats tikt galā, ja izrā­dītos, ka jaunieši tomēr nav nekādi lietpratēji.

Nu tikai Putriņš ievēroja, kāds vējš sacēlies. Ka­nāls nemaz neizskatījās pievilcīgs. Tik drausmīgi pelēku viņš to bija redzējis retumis. Baltas putu svītras rādīja vētras virzienu un liecināja par brā­zienu spēku. Nekur nemanīja ne jahtas, ne laivas. Koki viņā krastā locījās un klanījās, it kā brīdinot neuzsākt cīņu pret trakojošo stihiju.

Viņš pacēla motora vaku, iebāza skrūvgriezi zem karburatora pamatnes. Skrūve neizrādīja ne . mazāko pretestību. Pēc brīža dzinējs nošķaudījās, tad apklusa pavisam. Putriņš atvēra durvis un ieslēdza aizdedzi. Motors ierūcās, bet nākamajā mirklī atkal noslāpa. «Labi vien būs,» viņš no­sprieda un devās uz māju pusi.

Te viss liecināja par pārticību un mūsdienīgu vērienu — gan divstāvu ķieģeļu māja ar verandu

dienvidu pusē, gan sauļošanās terase virs tās un televizora antena uz jumta, gan arī puspagrabā iebūvētā garāža. No veciem laikiem bija saglabā­jusies vienīgi kūts, tāpat arī zivju kūpināšanas namiņš, kas slēpās aiz kaudzē sagāztām bērzu šķilām.

Putriņš pieklauvēja pie durvīm un, nesagaidījis atbildi, atvēra tās. Virtuvē pie galda sēdēja trīs vīrieši — vecais zvejnieks un viņa dēli, kurus gan jau sen vairs nevarēja saukt par jauniem. Abiem bija tā ap četrdesmit, un viens Putriņām likās dī­vaini pazīstams, tā kā kaut kur redzēts. Bet kur gan?

— Labdien jūsmājās! — viņš sveicināja.

Vecākais dēls piecēlās un nāca pretī. Pelēkās

vilnas zeķēs autās kājas spēra platus soļus.

— Kas nu tā par labu dienu? — viņš atteica.

— Pat malku zāģēt nevar, skaidas nes tieši acīs. Un, ja kādas asakas sagribējušies, tad velti at­braucāt. Tādā pūtienā pat pašnāvnieks savu de­gunu jūrā neizbāzīs. — Nemaz nevajadzēja uz­mest skatienu galdam, lai secinātu, ka viņi savus kreņķus slīcina degvīnā.

— Man tāda neliela ķibele. Varbūt jūs paskatī­tos?

— Kur tad skrienat tādā laikā, apakšpulkvedi, jebšu jau ģenerālis? — jautāja jaunākais brālis.

— Pie Bruņa, vai?

— Pie jums.

Vairs nebija nekādas nozīmes izlikties — viņš pēkšņi atcerējās, ka Imantu Zandovski pazina no kopējām burātāju gaitām. Tas gan bija cita jaht­kluba biedrs, bet republikas sarīkojumos gadījies sastapties ne vienu reizi vien.

— Un kas aiz ādas? — agresīvi vaicāja vecais zvejnieks, kuram laikam nepatika Putriņa militā­rais amats.

— Ejam apraudzīt dampi! — Un Imants vilka kājās stulmaiņus. — Vecais jau pēc pirmās pu­deles kļūst nebaudāms, nemaz vairs netur druku, — viņš ārā atvainojās.

Kamēr Zandovskis rakņājās motorā, Putriņš centās sagremot jaunumus. Vai tiešām beidzot uz­taustīts pareizais pavediens? Kā vecs zēģelētājs un Bruņa paziņa šis Imants it kā atbilda teorētis­kajam noziedznieka robotam: tuvs kaimiņš bū­dams, varēja zināt par Ratnieka monētām, nosist viņu, nolaupīt jahtu, izdomāt paņēmienu ar vaļīgi piesieto stūres unguru un kājām atgriezties mājās.

— Kas jums ir — benzīna taupīšanas mā­nija? — iztaisnojis muguru, pārmeta Zandov­skis. — Nav nekāds brīnums, ka motors ar tik ma­ziem apgriezieniem niķojas un nevelk. Padodiet skrūvgriezi!

Viņš ātri noregulēja degvielas padevi, tad atkal pagriezās pret Putriņu.

— Es visu šo nedēļu gaidīju, kad atkulsies kāds no jūsējiem, cilvēki taču nez ko runā … Tad lie­ciet aiz auss: naktī uz svētdienu biju darbā, varat pārbaudīt pēc ieraksta dežūru žurnālā. Bet bračka atgriezās jau ap pusnakti no … teiksim, no upes otrā krasta. Tēvs un māte devās palīgā izkraut at­vesto. Un visi trīs redzēja, ka pie Dzintras vasar­nīcas steķa piesieta «Salaca», un gatavi to apzvē­rēt. Pēc tam iegāja gulēt un no mājām vairs ārā nekustējās. Visi trīs!

— Paldies par palīdzību! — Un Putriņš pa­spieda viņam roku. Viņš, protams, pārbaudīs šo informāciju, tomēr šaubījas, vai to tik viegli ap­gāzt.

Motors darbojās kā pulkstenis. Bet jau pēc da­žiem simtiem metru viņš to atkal izslēdza. Būtu nepiedodami neapciemot Dzintru. Ja uzzinās, ka viņš te bijis, tad noteikti apvainosies.

Vārtiņi bija ciet. Putriņš mēģināja sataustīt slē­dzeni, bet parastajā vietā neatrada. Varbūt var iekļūt no kanāla puses?

Soļojot gar zemo latiņu sētu, pulkvedis apbrī­noja priekšzīmīgi kopto dārzu: augļu koki un ogu krūmi, sakņu dobes, pat neliels kartupeļu lauciņš. Vai diviem cilvēkiem tik daudz vajag? Un vēl rok bedres visa žoga garumā, lai iestādītu upeņu un jāņogu krūmus, kuri redzami vannā zem ūdens notekas. Dažviet izlāpstotās zemes uzkalniņi vēl svaigi, un nevarēja būt divu domu, ka Dzintra turpina nodarboties ar dārzkopību. Putriņš neiz­pratnē paraustīja plecus, tad pēkšņi saprata: tas bija nevis vaļasprieks vai palīgsaimniecības pa­veids, bet peļņas avots. Vai nu pati ved ražu uz tirgu, vai pārdod uzpircējiem, vienalga, zeme prasa pastāvīgu darbu, un pat lielākajos sird­ēstos nedrīkst pamest to novārtā, jo tajā sakņojas viņas labklājība.

Putriņš atminējās dzirdējis Brūni lielāmies, ka viņi cauru gadu ēdot tikko grieztus šampinjonus, kurus audzējot savā pagrabā, pēc tam atcerē­jās meitas stāstu par tulpju sīpoliem. Bet, lai kā grozīja galvu, nekur neredzēja uzrušinātu dobi.

Arī upes puses vārtiņi bija aizslēgti. Iemetis pastkastītē zīmīti ar sveicienu, Putriņš iekāpa ma­šīnā un brauca uz darbu.

Tur viņu gaidīja Andrejs Gorohovs.

— Domāju, ka Aigars Gonkulis atkrīt, — ziņoja leitnants. — Mums bija gara un ļoti sirsnīga saruna.

— To jūt, — neapmierināti teica Putriņš, kura nāsīs iesitās nostāvējušies cigarešu dūmi. — Būtu vismaz izmazgājuši pelnutrauku.

— Piedodiet, nepaguvu!… Vai tūlīt atnest jums nopratināšanas protokolu?

— Vienīgi ja tajā ir kas jauns.

— Kā to ņem … Aigaram Gonkuliin ir simtpro­centīgs alibi, bet viņš atzinās, ka bezcerīgi iemī­lējies jūsu meitā Rasmā, piedodiet par iztei­cienu …

No rīta piezvanīja Vencels, bet runāja tik aiz­kritušā balsī, ka Putriņš pazina draugu tikai pēc valodas melodijas.