GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Ar vienu noteikumu, — Putriņš teica pēc īsas pauzes, ko piepildīja viņa pildspalvas dru­džainā skrapstoņa. — Vispirms jūs man pierā­dīsiet, ka neuzglūnējāt Brunim kaut kur laipu tu­vumā, nenositāt viņu un nenogreindējāt līķi kādā dziļākā vietā.

— Kāda velna pēc? — prātīgi iebilda Grant­sons. — Tad jau monētas būtu paņēmis tai pašā naktī un tagad sēdētu nevis jūsu kabinetā, bet pavisam citā vietā un dzertu vislepnāko konjaku.

— Par naudu, ko saņemtu melnajā biržā, uz­sitot gaisā pirmo monētu?

— Par atlīdzību, kas pienākas katram godīgam padomju cilvēkam, uzrādot paslēptu zeltu, — teica Grantsons un tūdaļ uzstāja: — Ļoti palūgšu fiksēt to protokolā, citādi neparakstīšu.

Palicis viens, Putriņš pa telefonu pasūtīja die­nesta mašīnu un tās gaidās pārlapoja pierakstītās lapas. Ko devusi Grantsona nopratināšana? Pār­liecību, ka viņš ir nelietis, apstiprinājumu' Dzin­tras stāstam par vakara norisi un vienu grūti at­risināmu jautājumu. Ja pieņem, ka šīs monētas bijušas Ratnieka īpašumā jau kopš- Jēkabsona laikiem, tad kur viņš tās glabājis, pirms k|uva par «Salacas» kapteini? Iespējams, protams, ka tās bija ieraktas zemē un pārvietotas īpaši uz šo regati, bet kāpēc uzreiz visas? Pirkumiem pietiktu ar. vienu vai divām, pārējās varēja mierīgi atstāt iepriekšējā slēptuvē. Tā vien šķita, ka atbilde pa­līdzēs spert prāvu soli pretī galīgajam atrisinā­jumam. Bet vispirms vēl jānodarbojas ar Borisu un Aigaru.

* * ♦

Putriņām bija mazliet bail no slimnīcām. No ārstu un māsu visuvarenības. Un galvenais, no sterilās noslēpumainības, kādā tītas pat tādas prozaiskas procedūras kā klizma pirms zarnu rentgenogrammas. Visi varēja kaut ko aizliegt vai atkal atļaut, pat nenopamatojot savu lēmumu, ņemt asinis dažādām analīzēm un nepaziņot re­zultātus labus jaunumus alkstošajam slimniekam, pēkšņi mainīt viņa diētas numuru, likt saujām rīt tabletes, kuru nosaukumu neizpauda, kur nu vēl lietošanas pamācību. Visu to Putriņš bija izbau­dījis uz savas ādas, kad pirmo un, cerams, vie­nīgo reizi mūžā tika ievietots slimnīcā ar šaus­mīgu kriku, kas tur tūdaļ pārtapa daudz intelek- tuāiāk skanošā diagnozē — «lumbago». Viņš to bija iemantojis, kurbulējot savu mašīnu, kuras akumulators bija bezcerīgi - nosēdies. Ja būtu spēks iztaisnot muguru, viņš ne par ko nebūtu atļāvis izsaukt ātro palīdzību, kas aizveda viņu tiešā ceļā uz slimnīcu. Bet tā bija vēlējusies sie­vasmāte, kas toreiz īpaši viņam par godu atlidoja no Ventspils. Jau pēc trim adatu terapijas proce­dūrām pulkvedis atkal jutās kā cilvēks, kas spē­jīgs atgriezties «uz vaļas». Diemžēl ārsts bija citās domās, meklēja un varbūt arī atrada vāji­niekam citas kaites, sūtīja uz konsultācijām pie visdažādāko nozaru speciālistiem. Redzēdams, kā piebriest viņa slimības vēsture, Putriņš saprata, ka tik drīz laukā netiks. Vajadzēja kaut ko pasākt, lai viņu izmestu. Domāja, domāja un izgudroja arī. Brokastu laikā viņš skaļā balsī pavēstīja, ka aizstaigājis līdz morgam, lai apskatītu, kur galu galā visi nokļūšot. Ziņkāri pamudinājušas ar skārdu apsistas durvis. Caur spraugu viņš ierau­dzījis divas sanitāres baltos uzsvārčos, kas vilku­šas no liela maisa vienveida tablete un ar smal­kām otām krāsojušas dažādās krāsās: citu dzel­tenu vai zilu, citu melnu vai sarkanu … Tūlīt, protams, atskanēja balsis, ka tie esot bezgaumīgi joki. Bet Putriņš zvērīgā nopietnībā izskaidroja šīs izdarības ar importzāļu deficītu un arī ar to, ka slimnieki taču pieraduši pie noteiktas krāsas tabletēm. Sis arguments atrada dzirdīgas ausis. Kāda pulkveža atraitne pat apgalvoja, ka agrāk

pēc dzeltenām tabletēm esot gulējusi kā nosista, bet pēdējās naktīs mocījusies ar bezmiegu, un piedraudēja, ka sūdzēšoties galvenajam ārstam. Nākamajā dienā Putriņu izrakstīja no slimnīcas kā izārstētu. «Atradis, kur velnu dzīt — neirolo- ģiskajā nodaļā!» — tāds bija Borisa Vencela vie­nīgais komentārs.

Tikko Putriņš pārkāpa pāri slimnīcas slieksnim, tā atkal iesūrstējās mugura. Likās pat, ka sāpes atstarojas kreisajā kājā. «Pavlova reflekss,» viņš sevi mierināja un, viegli pieklibodams, devās meklēt savu draugu, garderobē saņemto balto ķi­teli tā uzmetis uz pleciem, lai neaizsegtu pulk­veža zvaigznītes, it kā dienesta pakāpe garantētu ne vien ieiešanu šai valstībā, bet arī nodrošinātu brīvu iziešanu.

Borisu viņš sastapa mājīgi iekārtotajā ķirurģis­kās nodaļas vadītāja kabinetā. Vencels dzēra termospudeles vāciņā ielietu kafiju un smēķēja.

— Vai zini ārzemju ķīmiķu pēdējo atklājumu? Kofeīns un nikotīns savstarpēji neitralizējas, — viņš sacīja un ar izteiksmīgu mājienu aicināja draugu apsēsties uz kušetes. — Kas jauns 'pa­saulē?

— Ir pamats pieņēmumam, ka Brunis vairs nav starp dzīvajiem, — Putriņš teica. — Tāpēc mums ļoti svarīgi konstatēt, kad un kur viņš pēdējoreiz redzēts.

— Ballē viņš man sabojāja visu svētku noska­ņu, tad kopā ar Dzintru aizbrauca, laikam vēl pirms tevis. Pēdējā laikā daudz labprātāk redzu viņu ejam nekā nākam.

— Saproti, Bori, man jāzin, vai viņš tai naktī bija jūrā. — Putriņš nolēma, ka būtu negodīgi

izlikt draugam slazdus. — Tu taču jūrā pamanīji «Salācu». Kāpēc ieslēdzi motoru?

— Tieši tāpēc. Lai viņu neredzētu, lai nevaja­dzētu apmainīties nekā neizsakošiem saucieniem un novēlējumiem, kā tas izsenis pieņemts, kad kuģi satiekas jūrā. Tu taču esi vdcs burātājs un zini, kas ir sestā maņa. Cilvēks guļ visciešākajā miegā, bet zemapziņa allaž paliek nomodā — kā tāds modrs naktssargs, kas briesmu brīdī liek uz- trūkties un steigties vajadzīgajā virzienā. Tā arī notika tonakt. Pēkšņi pamodos, galvā ne mazākā skurbuļa. Izbāzu degunu laukā. Tā kā būtu sacē­lusies brīzīte, tā kā nebūtu, tomēr jahta vairs negulēja dreifē. Buras piepūstas, un mēs slīdam uz priekšu. Paskatījos apkārt — mums tuvojas cita jahta, neapšaubāmi «Salaca», nepaies ne des­mit minūtes, un mūsu kursi krustosies. Tas ir kā āmen baznīcā, vienam būs caurums ribās. Bet šausmīgi negribējās brīdināt Brūni, kurš laikam gulēja, atkal redzēt viņa pašapmierināto mūli, at­bildēt uz muļķīgiem jautājumiem un atvadīties ar obligāto «Labu ceļa vēju!». Kamēr to visu pārliku savā galvā, pagāja labs brīdis, un tad šajā vējiņā bija par vēlu nepamanītam aizlaisties. Ja jau, tad jau — iedarbināju motoru un ar pilnu gaitu aiz- drāzos «Salacai» garām. Dragāju līdz pēdējam degvielas pilienam un ne reizi nepagriezu galvu atpakaļ. Tā ka nevaru tev pateikt, vai Brunis par mani smējās jebšu vicināja dūres.

— Tu esi pārliecināts, ka viņš bija uz jahtas?

— Kurš tad cits? Tādiem kā tu un es viņš savu «Salacu» uztic tikai lielos svētkos. Viņa komandā neturas neviens pieklājīgs cilvēks, jo nevar kād­reiz plezīra pēc pavizināties …

— Paga, paga, Bori, iztiksim tagad bez vispā­rinājumiem vai prātvēderainiem secinājumiem. Es tev prasu kā pie bikts: tu esi redzējis Brūni uz «Salacas» vai neesi? Man vajadzīga diagnoze, nevis hipotēze.

Vencels apmulsa. Aizvēra acis un pūlējās iztēlē atkal saskatīt tās nakts notikumus.

— Ja tu tā runā, tad es vispār neesmu redzējis nevienu, — viņš beidzot pateica. — Uz klāja nebija ne dzīvas dvēseles. Jahta atsauca man atmiņā visu, ko esmu lasījis par slaveno «Skre­jošo . ..».

— Nesāc tu arī ar to holandieti, — negaidīti asi iesaūļcās Putriņš. — Kā zināms, šī spoku kuģa noslēpums netika atrisināts vairākus gadu simte­ņus, bet par «Salacu» es ļoti drīz uzzināšu visu patiesību. To es tev zvēru!