GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Jā, Grantsons bija viegli ietekmējams vājas gri­bas cilvēks. Putriņš pareizi nospriedis, ka viņš darīs visu, lai glābtu savu ādu. Sākumā varbūt mēģinās izlocīties ar meliem, bet pēc tam iegāzīs citus, atzīsies esošos un neesošos grēkos cerībā iz­pelnīties kaut mazāko labvēlība^ kripatiņu.

— Es neesmu vainīgs. — Ar šiem vārdiem savu stāstu iesāk gandrīz visi apcietinātie. — Es Bru­nirn neesmu pieskāries pat ar mazo pirkstiņu.

— Bet redzējis viņu tai naktī jūs gan esat? — Putriņš tūda] reaģēja uz Grantsona noslēguma vārdu zemtekstu.

— Tikai dzirdējis viņa balsi, goda vārds. Es taču tupēju forpīķī, baidījos pat dziļi ievilkt elpu, kur nu vēl izbāzt laukā galvu. Tagad es to nožē­loju, ja viņi būtu mani pamanījuši, vismaz Dzin­tra varētu liecināt manā labā.

— Kāpēc bijāt ielīdis «Salacas» priekšējā noda­lījumā? — Grantsona stāsts izklausījās tik fan­tastisks, tik līdzīgs atgadījumam no bērnu piedzī­vojumu romāna, ka Putriņš tam noticēja — kaut vai pēc principa, ka nekur neiet tik raibi kā dzīvē. Un jau nākamajā mirklī sāka darboties arī viņa analītiskā iztēle, pie tam ar tādu gaišredzību, it kā notikumi risinātos uz pretējās sienas ekrāna.

Redzēdams, ka Bruno jau iedzēris vairākas glā­zītes un ir labā omā, pazīdams viņa raksturu, Ilmārs nolēmis, ka pienācis visizdevīgākais brīdis uzlavīties uz jahtas un piesavināties monētas.

Taču Dzintra izrāvusi Brūni no sabiedrības, un viņi pārsteiguši Grantsonu uz «Salacas». Atkāp­šanās ceļš bijis nogriezts, neatlicis nekas cits kā paslēpties vai arī paskaidrot, kāpēc viņš te atrodas. Vai tad maz iemeslu, kas attaisnotu otrā kapteiņa uzturēšanos uz jahtas? Galu galā — neviens viņain neliedza tāpat vien pasēdēt, elpot naksnīgo gaisu un nodoties gaišiem sapņiem. Bet Ilmārs nespējis rīkoties pretēji savam g|ēvajam rakstu­ram, kas allaž licis izvairīties no vīrišķīgas, atklā­tas sarunas. Kalni jāapiet ar līkumu, sadursmes jāaizstāj ar glumām vārdu apmaiņām. Kāpēc iz­aicināt likteni, ja ir iespēja aizmukt no tā?

— Pie tā nokļūsim vēlāk, — Putriņš sacīja.

— Iesāksim no Ādama un Ievas … Pastāstiet, kādas jums bija domstarpības starptautiskās re­gates laikā.

Grantsons nobālēja, tomēr vēl mēģināja laipot:

— Nesaprotu, par ko jūs runājat, mums nebija nekādu konfliktu …

— Izbeidz šo teātri! — Putriņš uzkliedza, taču tūdaļ aprāvās un mainīja toni. Viņš nepiederēja pie tiem izmeklētājiem, kuri uzrunā aizturētos uz «tu», ar recidīvistiem pļāpā noziedznieku žargonā un iedomājas, ka tā ātrāk atradīs kopēju valodu. Jahtklubā gan drīkstēja atļauties tādu familiari- tāti ar Ilmāru, šeit turpretī jābūt ļoti korektam.

— Tāpēc jau noklusējāt, ka esat anonīmās sū­dzības autors, — viņa balss atkal skanēja vēsi.

— Nesaprotu vienīgi, kādu labumu cerējāt izsist. Bez Ratnieka jūs taču netiktu ne uz kādām atbil­dīgām regatēm.

— Tāpat ari ne, — pret paša gribu atzinās Grantsons. — Viņš taču bija izsvītrojis mani no komandas.

— Un jūs nolēmāt atriebties? — Putriņš pa­teica priekšā.

— Kur nul Tikai cīnījos pret netaisnību. Ar ko Brunis ir labāks par mani? Kāpēc man jātup mājās, bet viņš braukās pa pasauli spekulēdams, uzkrādams bagātību? Ar mani šie ārzemnieki ne­ielaidās, kaut gan piedāvāju pieklājīgu cenu. Tad aizgāja Brunis un pārnesa tādas mantiņas, ko Rīgā rautin izraus no rokām. Noprasīju, cik viņš bleķojis. Sim par tirgus konjunktūru nav ne ma­zākā priekšstata. Iznāca, ka viņš samaksājis uz pusi mazāk, nekā es biju piedāvājis. Un es sa­pratu, ka apgrozībā laista pavisam cita valūta. Beidzot izštukoju, ka Brunis andelē ar zeltu, uz ko šie ārzemnieki sevišķi kāri. Kad mums pirms starta pa trešam lāgam nācās trimēt mastu, man k|uva skaidrs, no kurienes viņš izvelk savu ska­nošo.

— Ar jūsu dedukcijas spējām… — Putriņš nepabeidza teikumu, tomēr iekšēji nosodīja sevi un pārējos milicijas darbiniekus, kuri tā arī nebija atklājuši, kas uz «Salacas» tik neatlaidīgi mek­lēts.

— Ticat vai neticat, bet mājās man nebija ne­kādas iespējas kaut stundu pabūt uz «Salacas» vienam. — Grantsonam bija uznācis runājamais, un Putriņš tik tikko paguva pierakstīt galvenos pieturas punktus. — Brunis ar Līviju te ņēmās kā pa vasarnīcu, viņš taču nevarēja vest šo kadru pie Dzintras, paši saprotat… Tad padzirdēju, ka šoreiz tā mīlestība nopietna, arī Dzintra pie gadī­juma nobirdināja asaru, un es sāku baidīties, ka varu nokavēt. Labāku izdevību par balli pat domāt neizdomāsi. Visu dienu uz jahtas grozījās sveši cilvēki, piedodiet, priekšniek, vai kāds brīnums, ka masts izkustināts no vietas, to vien gribēju pateikt… Paņemšu monētas un pavisam pazudīšu no Rīgas, bet Brunis būs spiests turēt muti, neies taču milicijā plātīties ar saviem zelta uzkrāju­miem.

— Tā arī pazudāt, ne no viena neatvadījies? — Putriņš bija spiests uzdot pirmo jautājumu, kas ienāca prātā, jo Grantsons pēkšņi bija apklusis.

— Kurš tad ballē saka ardievas? . . . Bet izrā­dījās, ka esmu nokavējis īsto mirkli. Pat nepaguvu pieķerties pirmajai taljai, kad padzirdēju Dzintras un Bruņa balsis. Nodomāju, ka viņi tāpat vien iznākuši atvēsināties, tāpēc nemuku prom, bet paslēpos forpīķī. Pēc tam jau bija par vēlu lais­ties lapās. Nekas, pateikšu, ka nopampos uz burām, lai izgulētu žvinguli. Bet viņš neatnāca pēc lupatām, jūsu Varis laikam atstājis tās eliņā. Un pēc piecpadsmit minūtēm mēs jau atradāmies upes vidū .. . Zināt, kas šai braucienā bija visgrū­tākais? Viņi nemaz nesarunājās. Pat taksītī pasa­žieris ar šoferi apmainās dažiem vārdiem. Seit turpretī valdīja nāves klusums — kā mēmajā ķinitī, kad pianiste dekrēta atvaļinājumā. • Nu tipisks precēts pāris, kam pēc sudraba kāzām vairs nav ko pārrunāt. Man tas bija divkārt grūti, jo neuzdrošinājos pagrozīties. Miegs mācās virsū joņiem, bet aizmigt baidījos — visas manas mei­tenes apgalvo, ka es drausmīgi krācot. Paldies dievam, tobrīd vēl pūta tāds mērens vējiņš, un mēs tīri raiti tikām līdz salai. Un tur Dzintra pirmoreiz ierunājās. Lai ienākot uz vienu atvadu konjaciņu un kopēju cigareti — vecās mīlestības vārdā viņa esot pelnījusi šo pēdējo draudzīgo žestu. Brunis neko lielu neiebilda, vai tad viņš spēj atteikties no malka? Saprotiet mani pareizi, viņš nebija nekāds dzērājs. Nav un arī nebūs, bet, kad jau iesāk dropēt, tad bremzes netur. Nolaida buras, satina grotu ap bomi un sekoja Dzintrai… Es biju tik stīvs, ka knapi jaudāju izrāpties. Pir­mos soļus spēru sakostiem zobiem, tomēr zināju, ka daudz laika man nav. Dieva laime, ka paguvu uz priekšpēdējo autobusu. Aizkūlos līdz Rīgai un aizvilkos uz savu dzīvokli. Man riebās atkal parā­dīties jahtklubā, kur visi vēl tustējās, arī svētdien uz paģiru brokastīm neaizbraucu un par visu jezgu ar Brūni un «Salacu» uzzināju tikai pirm­dien no Dzintras, viņa vienmēr uzskatījusi mani par draugu. Man tā lieta tūdaļ likās aizdomīga — vai nu Brtinis nospēlējis teātri, inscenējis aplau­pīšanu un ar savām monētām aizšmaucis nezi­nāmā virzienā, vai arī kāds cits viņu tā zelta dēļ nomušījis. Nolēmu pārbaudīt un pēc tam stāties sakaros ar miliciju. Vai tad citādi par palīgiem būtu izvēlējies akurāt jūsu bērnus? Iznāca gan mazliet citādi, nekā biju plānojis, jūs mani pārtvē­rāt jau pusceļā. Bet galvenais padarīts — zelts atrodas drošās rokās, es esmu sniedzis ziņas, kas sekmē izmeklēšanu. Tagad parakstīšu protokolu, un mēs šķirsimies kā draugi.