GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Tobrīd mani nenodarbināja viņu liktenis. Gal­venais, ka viņi prom. Galvenais, ka mēs ar Brūni esam divatā.

Es būtu sekojusi Brunim uz pasaules malu. Un viņš? Vai maz gribēja mani par pastāvīgu pava­doni? Tai naktī un vēl nākamajā dienā viņš gan bez mitas runāja par mūsu mīlestību. Tomēr re­dzēju, cik atviegloti viņš nopūtās, kad pirmdien beidzot sacēlās ziemeļvējš un varējām doties at­ceļā. Rīgā, pats par sevi saprotams, aizveda mani mājās un solījās piezvanīt. Un aizbrauca pie Dzintras. Ticēju, ka viņš tur mīt vairs tikai kā v kaimiņš. Un tomēr — kāpēc nenakšņot pie mātes? Kad bijām divatā, mums viss saskanēja. Bet ļaudīs nebija tāds, kādu biju cerējusi redzēt savu vienīgo. Vai tad konspirācija ietilpst vienaldzība? Jutos pat priecīga, kad viņš aizlidoja uz starptau­tisko regati. No turienes viņš atgriezās ar veselu dāvanu maisu. Labāk būtu atvedis manas mīļotās neļķes. Tomēr solījumi tagad skanēja ticamāk. Drīz viņš saraušot pēdējās saites ar Dzintru. Esot cerības dabūt kooperatīvo dzīvokli. Viņš atkal strādāšot vienlaikus par zobu tehniķi un ārstu un pelnīšot baltu naudu. Tā tas vilkās veselu nedēļu. Biju nokausēta līdz tādai pakāpei, ka pati vairs īsti nezināju, ko gribu. Prasīju tikai, lai viņš beidzot izlemj. Lai rīkojas kā vīrietis. Tad viņš paziņoja, ka ar Dzintru esot ticis pie skaidrības. Sezonas slēgšanas ballē mēs svinēšot saderināša­nos. Bet atnāca kopā ar Dzintru un tikai vienreiz uzlūdza mani dejot. Dejas laikā pačukstēja, lai nezaudējot pacietību. Drīz aizvedīšot Dzintru uz mājām un pēc tam… Kas bija pēc tam, to tu zini. Viņš neatgriezās. Un esmu pārliecināta, ka

ar Bruni notikusi nelaime.

* * *

Kad Līvija beidza savu stāstu, pulkstenis rā­dīja četrdesmit minūtes pāri pusnaktij. Pie labas gribas varētu vēl pagūt uz pēdējo vilcienu.

— Varbūt tu paliktu? — teica Līvija. — Mani vecāki atpūšas Bulgārijā … Par mani tu zini visu, tagad tava kārta pastāstīt par sevi.

Viņa neuzklāja gultu. Tikai apgūlās līdzās un uzlika galvu uz Vara pleca. Puiša piesardzīgos centienus pēc intīmās tuvības atvairīja ar maigu, bet nepārprotamu kustību, kurā tomēr nebija nekā aizvainojoša. Tajā jautās gan lūgums saglabāt draudzīgo saskaņu, gan tāds kā solījums …

Jūrmalā Varis atgriezās ar pirmo vilcienu un, neviena nepamanīts, iezagās savā istabā. Tomēr izgulēties neizdevās — Rasma viņu modināja jau pirms astoņiem, tikko durvis bija aizvērušās aiz mātes.

— Celies! Deviņos mums jānolaupa «Salaca». Pirms vēl klubā sāk kūsāt dzīvība. — Un viņa izstāstīja brālim par Ilmāra šantāžu.

— Un ko par to domā seniors? — ģērbjoties vaicāja Varis.

— Viņš ir stāvā sajūsmā. Sēdēs krūmos un lūrēs, ko tas Ilmārs izmakšķerēs no «Salacas». Pasaciņai par fotogrāfijām viņš netic.

— Tu viņam pateici patiesību?

— Tikai puspatiesību, tā vienmēr ir visticamā­kā. Ka Grantsons fotografējis ar teleobjektīvu, man nezinot.

— Un īstenībā?

— Es taču nejautāju tev, kur tu pavadīji nakti … Turklāt uz Ilmāru krīt nopietnas aizdo­mas. Nopratinot Māri un Aigaru, Gorohovam iz­devies noskaidrot, ka ballē viņš noziedējis īsi pirms Bruņa un Dzintras. Lai padarītu viņu pavi­sam nervozu un pamudinātu uz pārsteidzīgu rīcī­bu, tēvs vēl vakarā runājās ar Ilmāru. Izrādās, viņam nav liecinieku apstiprināta alibi. Jūti, kā esmu iemācījusies izteikties miliču leksikā? … Vi­ņam esot apnicis un arī galva sāpējusi, tāpēc aiz­braucis uz māju un licies uz auss. Ne Ilmārs var to pierādīt, ne viņam var pierādīt pretējo. Tāpēc vecais Putriņš tik nadzīgs uz šodienas eksperi­mentu.

— Man domāt, ka viņam azotē vēl citi trumpji. Vakar pa ausu galam dzirdēju, ka Brūni taisoties diskvalificēt par kaut kādām tumšām šeptēm. Un tad jau Ilmārs noteikti ari iejaukts. Es šo tipu no laika gala ciest nevaru.

— Tu neesi vienīgais. Kāpēc Brunis visur va­zāja viņu līdzi?

— Kādam taču tas melnais darbs jādara. Domā — tik viegli dabūt instrumentus un rezerves da|as? Pat Brunis nevarēja neko daudz izplēst no noliktavām. Bet Ilmāram vienmēr atradās, ko iedot pretī, viņš zināja, kur jāsmērē, kam jāglaimo vai jādraud. Un, kad vajadzēja, prata arī strādāt. Ja nemaldos, viņš ir mācīts namdaris un pulie- ris… Gan mēs drīz uzzināsim, kas viņš vēl.

Diena bija riebīga. Pelēki mākoņu palagi likās ietinam visu pasauli, gaisā gandrīz taustāmi juta spiedīgu mitrumu. Vējš uzvēdīja jūras elpu, kas, vēsai kompresei līdzīgi, klājās uz acīm, deguna, mutes. Tādā laikā pat fanātiskie burātāji sēž mājās, kurina krāsni un pārspriež visdažādākās groka receptes.

Jahtklubā viņus sagaidīja nomiīcošs klusums. Tikai airētāji, cerēdami, ka regulāri treniņi pa­līdzēs sasniegt ieplānotos augstumus, vienmērī­giem vēzieniem dzenāja pa upi smailos divniekus un četriniekus. Astoņnieku komandu šodien nebija izdevies sakomplektēt.

Dežuranta 'būdiņas slēģi bija aizbultēti, duļ$'~ aizslēgtas, laikam viņš tupēja bocmaj 1 " Ilmāra un atcerējās pirmskara rudeņu^nu pusstundu vilka krasta līdz ar pirmo dzēiv un turp, bija Neviena nepamanīti, viņi uzlavījās r51 «VJ tKu Ģdo^ klāja, noplēsa no lūkām zīmogus un nokāpa ka- jltē. Varis pat nepalūkojās apkārt, bet tiešā ceļā ielīda priekšējā nodalījumā pēc burām. Rasmai bija pavisam citas rūpes. Lai brālis pats uzvelk lupatas, viņai jāizmanto šī pusstunda, lai tiktu klāt -fotogrāfijām. Dažas, protams, atstās nodo­šanai tēvam, citādi sabruks visi plāni, tomēr tās, kurās viņa pozē, rokas aiz galvas aizlikusi vai atdarinādama modeļus klasiskās aktu gleznās, iznīcinās tūlīt pat. Saplēsīs sīkos gabaliņos, iebāzīs īpaši šim nolūkam līdzpaņemtā dzelzs kār­bā un nogremdēs upē. Un tad varēs mierīgi nodzie­dāt franču valodā savu iemīļoto dziesmiņu: «Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze …»

Skats, kas viņai pavērās, tiešām atbilda dzies­mas tekstam. Kajītē gan nebija nosprāgusi mar­ķīzes pelēkā ķēve, bet citādi — «viss kārtībā, viss kārtībā». Rasma pat nespēja iedomāties, no kura gala sākt meklēšanu. Ja viņa būtu bijusi Ilmāra vietā un gribējusi paslēpt piedauzīgās bildītes uz jahtas, kur apgrozās vēl citi cilvēki, ko būtu uzsā- ? kusi? Vispirms atturējusies no slēptuvēm, kuras var atklāt nejauši. Līdz ar to atkrita trauku un produktu skapīši, lādītes, kurās glabājās dakšas un naži, atvilktnes ar navigācijas piederumiem. Nē, drīzāk kāda sprauga aiz grāmatu plauktiņa, kur putekļi krājās uz nevienam nevajadzīgām ( tālu jūru locijām. Tās laikam pasūtījusi Emīlijas kundze gadījumam, ja Bruno grasītos iegūt ne- V1 " a * ."'rstīgu slavu ar pasaules apceļošanu. Tukšā!

naTesofaonicfs*^ ^ irbas starp klāja sti P rinā "

b rau cisu z māju u n licf ar vētras burām tāpat

pierādīt, ne viņam ' ^ pārejas vietas «-

t v •.., - Bet kurs gan to darījis?

Sī doma uzradās pēkšņi un nedeva Rasmai mieru.

Katn varēja ienākt prātā šeit meklēt viņas foto­grāfijas? Un kādā sakarībā? Pats Ilmārs taču nebūtu visu apgriezis ar kājām gaisā, viņš zināja, kur tās noglabājis … Tātad kāds, kuru intere­sējis kaut kas pavisam cits. Un laikam arī Ilmāru, jo diez vai viņš būtu ielaidies tik riskantā pasā­kumā kā jahtas nolaupīšana skaidrā dienas laikā, lai glābtu pulkveža Putriņa meitas godu. Kas, ko, kāpēc? … Bet tēvs droši vien nojauta atbildi, citādi taču nebūtu devis sankciju šai apšaubā­majai afērai.