GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Bija tik brīnum jauki, ka negribējās sarunāties. Līdz upes grīvai to vēl tā īsti neizjutu. Parasta burāšana ar ierastajiem manevriem. Te jāmaina halze, te foks vai grots jāpievelk, te atkal jāpa­laiž vaļīgāk. Atkarībā no upes līkuma, no kuģo­šanas ceļa untumiem. Un tad mēs beidzot atra­dāmies atklātajā jūrā. Aizmugurē vēl melnoja krasta svītra. Toties pārējās debess pusēs vilināja selgas brīvie plašumi.

Brunis novietoja starp soliem dēli ar kardānā iekārtu kompasu. Blakām izklāja līča navigācijas karti un ar smalki noasinātu zīmuli novilka svītru starp mūsu atrašanās vietu pie galējās bojas un Roņu salu. Tad ar transportieri noteica leņķi un nosprauda kursu.

— Izmērīsim mūsu ātrumu, tad varat likties uz auss, — Brunis norīkoja puišus. — Pirmo sardzi nobrauksim mēs ar Līviju.

Man no prieka aizrāvās elpa. Biju baidījusies, ka viņš sapāros mani kopā ar Māri. Bet laikam visiem jau bija skaidrs, ka mūsu draudzība ir tikai draudzība. Un nekas vairāk.

Aigars iemeta lagu ūdenī un ļāva auklai ar tajā iesietajiem mezgliem brīvi slīdēt caur pirkstiem. Māris lūkojās hronometrā.

— Stopi —r viņš pēkšņi iesaucās, sēžot «Sala­cas» pašā pakaļgalā.

— Sešas jūdzes stundā, — Aigars paziņoja.

Tikai. Man šķita, ka mēs gandrīz vai lidojam.

Seit, selgā, viļņu galotnes neputoja un neplīsa pret jahtas bortu. Pacēla mūs un nodeva cita citai kā stafetes nūjiņu. Nosvērusies uz kreisā sāna, «Salaca» atstāja aiz sevis burbuļojošu ceļa joslu. Gluži kā ātrgaitas kuģis. Un tomēr mūsu ātrums knapi pārsniedza desmit kilometru stundā. To pašu spēj viduvējs garo distanču skrējējs. Tomēr Brunis likās apmierināts. Viņa pareģojums bija piepildījies — Roņu salā nokļūsim sestdienas rīta. Un kas tad vajadzīgs vīrietim, lai justos laimīgs? Lai visi redzētu, kāds viņš gudrs un viszinošs.

Arī manis dievinātais kapteinis Ratnieks šai ziņā nebija nekāds izņēmums.

— Nosauc kādu skaitli starp nulli un desmit, — Māris teica Aigaram. — Ziglil

— Septiņi, — tas atbildēja, kā vairākums cil­vēku uzskatīdams to par laimi nesošu.

— Deviņi, — smējās Māris. — Man ir vairāk, tāpēc drīkstu izvēlēties. Gulēšu lejas kojā.

Beidzot palikām vieni. Vēl kādu brīdi dzirdēju viņus kajītē iekārtojamies guļvietās. Tad nodzisa elektriskā spuldze. Gaismoja vairs tikai lukturis masta galā. Un sarkanā gaitas uguns labās puses vantīs. Zaļā pozīcijas lampiņa spokojās aiz vēja piepūstās lielburas. Tikpat nereāli blāvoja kom­pass, kura bultai Brunis neļāva izkustēties no vietas. Dīvainā kārtā viņš uz to nemaz neska­tījās.

— Turu kursu pēc zvaigznēm, — viņš paskaid­roja, pamanījis manu neizpratni. — Reizumis gan jāpārbauda, vai neesam noklīduši sānis. Bet līdz šim man nekad nav gadījies nomaldīties. Tad jau drīzāk kādā svešā pilsētā, kur nevar orientēties pēc vēja un viļņu virziena. Pamēģini pagriezt galvu, un tu tūlīt ievērosi, kā mainās vēja dziesma.

Grozīju galvu uz visām pusēm, bet nekā tamlī­dzīga nesaklausīju. Toties tā nosalu, ka neviļus nodrebinājos. Brunis uzlika man roku uz pleciem, pieskārās maniem kailajiem elkoņiem.

— Ko tu gribi ar to pierādīt? — Brunis nekad neizteica pārmetumus tieši. Netiku dzirdējusi, ka viņš būtu kaut reizi uzkliedzis matrožiem. — Pa­turi stūri, aizkāpšu pēc siltas jakas.

— Nē, man ir labi tāpat.

Mēs tikpat kā nesarunājāmies. Kad Brunis pir­moreiz sakustējās, biju pārliecināta, ka viņš tūlīt skūpstīs mani. Un jutos tāda kā vīlusies, kad iz­rādījās, ka jāpalaiž bura vaļīgāk. Bet vispār viņš centās pēc iespējas mazāk traucēt mani. Sī sau­dzīgā attieksme aizkustināja. Līdz šim vīrieši manā klātbūtnē galvenokārt bija domājuši par sevi, savu labumu un savu baudu. Sapratuši, ka nekā nepanāks, vairs par mani nelikās ne zinis. Brunis turpretim visu laiku domāja par mani. To varēja noprast pēc rokas pieskāriena un liegajiem glāstiem. Neko vairāk viņš neuzdrīkstējās. Biju lepna, ka izdevies pamodināt jūtas vecākā un pie­redzē bagātā vīrietī. Bet, kā jau teicu, nenotika nekas tāds, ko ierasts dēvēt par piedauzīgu.

Zvaigznes kļuva bālākas. Apkārtne pielija ar palso pusgaismu, kurai pa pēdām seko rītausma. No kajītes izlīda samiegojies Māris. Mūsu četras stundas bija apritējušas.

— Vējš sāk gurt, toties iegriezies trīs ceturt­daļā. — Brunis piecēlās un izstaipīja no ilgās sē­dēšanas notirpušos locekļus. — Ka tikai rīt pavi­sam nenolūst!

— To manīsim rīt… Lai Aigars vēl paguļ kādu stundiņu, tādā laiciņā augšā diviem nav ko darīt.

Kajītē bija silti un mājīgi. Gaiss gan mazliet sasmacis, bet citādi nekādas vainas. Uz labās ko­jas dziļi un vienmērīgi elpoja Aigars.

— Lien zem segas, — Brunis čukstēja.

Atri novilku kedas un treniņbikses un apgūlos. Spilvens vēl glabāja Māra vaiga siltumu. Tikai tagad apjēdzu, cik ļoti esmu nosalusi. Brunis iz­vilka no kojas apakšas tādu kā paplatinājumn.

Tas aizpildīja eju, un starp abām guļvietām iz­veidojās trešā. Kaut kur sadabūja piepūšamo mat­raci un apgūlās ar visām drēbēm. Stiepa man pretī roku un tai pašā mirklī aizmiga. Uzliku vaigu uz viņa cietās plaukstas un aizvēru acis. Un visai drīz arī laidos miegā.

Mani uzmodināja, kad Roņu sala jau atradās tik tuvu, ka vairs nevarēja spriest par tās apmē­riem. Patiesībā tā ir tikai nepilnus piecus kilo­metrus gara. Apmēram tāda kā Robinsona Kruzo . patvērums. Bet uz šīs dzīvo kādas četrdesmit ģi­menes — vienlaikus zemnieki un zvejnieki. Viena motorlaiva patlaban atgriezās no zvejas. Mūsējie par to ļoti priecājās. Nevajadzēšot meklēt ceļu uz ostu, taustīties ar dziļumu mērīšanas rīksti. Pētīt, vai šauro reni neaizsprosto zemūdens akmeņi.

Tā, protams, nebija nekāda īsta osta. Tāds līcītis ar garu dēļu steķi, kur izkraut lomus. Bet norunāsim tā: es necentīšos aprakstīt Roņu salu. Aiz diviem iemesliem. Pirmkārt — pats laikam esi tur vairākkārt bijis. Otrkārt — tas, ko uzska­tu par nepieciešamu pastāstīt, varēja notikt jeb­kurā vietā. Neatkarīgi no salas dabas apstākļiem. Tam nav nekā kopēja ar ģeogrāfiju. Vienīgi ar mīlestību. Tam bija jānotiek! Dienu agrāk vai ne­dēļu vēlāk, šeit vai citur. Vienalga, kur! Peldē­jāmies un pastaigājāmies mežā. Dedzinājām ugunskuru un cepām zušu šašliku. Bet mūsu zēni kļuva arvien domīgāki. Jau rīta pusē bija pārstā­jis pūst. Nu jau drīz vakars, un vēja nekāda. Ne­kustējās pat vieglākā apses lapiņa. Nekruzuļoja jūras virsma. Ugunskura dūmi stateniski kāpa debesīs, kur neredzēja ne sīkākā mākonīša. Ne­kādu izredžu atiet no krasta, kur nu vēl līdz pirm­dienas ritam nokļūt Rīgā. Bet Mārim un Aigaram trešais un pēdējais mēģinājums nolikt eksāmenu. Joku maz, ja tev tāpat jau draud izslēgšana no institūta. Brūni tas neuztrauca nemaz. Arī es va­rēju atļauties sevišķi nesteigties — gan kaut kā iztikšu bez konsultācijas. Bet nākamais eksītis tikai ceturtdien. Godīgi sakot, mani ļoti vilināja izdevība šeit uzkavēties vēl dažas dienas divatā ar Brūni. Jā, divatā, jo puiši visā nopietnībā sāka punktierēt, kā laisties lapās. Kā par spīti, lidma­šīna uz Pērnavu gāja vienīgi darbdienās. Izpalī­dzēja brigadieris, kuram bija darīšana Kihnu salā. Un tā jau esot kā lielpilsēta. Ar telefona centrāli un regulāru satiksmi uz cietzemi. Vēlāk uzzināju, ka viņiem trakoti paveicies. Jūrā laimē­jies pārkāpt uz Pērnavas zvejnieku arteļa tralera, kas devies uz mājām. Reisa autobuss gan noka­vēts, tomēr kāda Rīgas kravas mašīna paķērusi šos līdzi. Un viņi dabūja trijniekus, jo profesoru aizkustinājis stāsts par varonīgo atgriešanos.