GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Jā, Varis bija iemīlējies. Otro reizi mūžā, tāpēc viņš varēja analizēt savas jūtas. Ar Astru viss bija risinājies citādi. Gadu viņi sēdēja vienā solā, kur gribot negribot rokas un arī ceļgali bieži nejauši saskārās, tad vasaras brīvdienās kopā strādāja kolhozā, no kurienes pie katras izdevības divatā muka uz tuvējo jūrmalu peldēties. Klases biedri viņus sauca par pārīti, pirms vēl šī doma pašiem bija nākusi prātā. Kinoteātri, protams, sēdēja roku rokā, Astras dzīvokļa kāpņu telpās ilgi nespēja šķirties. Jāņu vakarā viņi aizklīda meklēt papar­des ziedu, kaili izpeldējās Gaujā. Un viss. Pat nakts pirms Vara aizbraukšanas uz Sevastopoli pagāja vienās liriskās sarunās.

Ar Līviju viss bija citādi. Pirmajā vakarā, tiesa, viņš vēl mēģināja sarunāties par mācībām

Medicīnas institūtā, bet jau nākamās tikšanās reizē vairs nesaprata, kā varējis tik stulbi uzvesties. Kāda nozīme, kur mācās Līvija, kādas lekcijas vi­sām fakultātēm kopējas, cik stundu dienā studenti nodarbināti praksē? Svarīgs bija tikai viņas smaids, balss modulācijas, vijīgās kustības. Viņš vēlējās iegūt meiteni sev, tikai sev un uz visiem laikiem. Viņu neuztrauca Līvijas pagātne, jo vi­sas domas bija pavērstas nākotnē, kuru Varis vairs nespēja iztēloties bez šīs saulainās meitenes. Un bija ar mieru darīt visu, lai aizgaiņātu drū­mas domas, kas patlaban nomāca viņas prātu.

Otrdienas rītā Varis bez tēva atļaujas — kāpēc gan atvaļinājuma laikā tik agri modināt cil­vēku? — paņēma mašīnu un aizveda Līviju uz institūtu, pusdienlaikā gaidīja viņu pie durvīm ar lielu lietussargu un bija laimīgs par meitenes pa­teicīgo smaidu. Vakarā atkal ieradās un tika at­algots ar uzaicinājumu uzkāpt uz pusstundu dzī­voklī, sasildīties ar krūzīti zaļās tējas.

— Man derdzas šī mūžīgā kafijas pumpē­šana, — Līvija teica. — Pa īstam tā iegāja modē, kad nekur nevarēja dabūt pupiņas. Cilvēki nevis dzēra, bet demonstrēja savus labos sakarus un iz­veicību — no rīta un vakarā, ar kūkām un skābē­tiem kāpostiem, noskaloja ar to šņabja smaku un konjaka aromātu un beidzot pierada kā pie krāna ūdens.

Līvijas istaba izskatījās pavisam citāda, nekā to bija iztēlojies Varis. Apdzīvojams praktiski bija tikai .plašās telpas neliels stūris, kur stāvēja pa­šaurs dīvāns, rakstāmgalds un grāmatu plaukti. Visu pārējo platību aizpildīja lielas stelles, visā­das spoles, daudzkrāsaini dzijas kamoli, zīmēti paraugi. Līvija norausa no zemā galdiņa veselu kaudzi žurnālu un dažādu pinekļu, iespieda viņam rokā spožu ilustrētu izdevumu.

— Es tūlīt… Jūties kā mājās.

Šī banālā frāze vēl ilgi atbalsojās Vara ausīs. Viņš labi saprata, ka tā neko nenozīmē, un tomēr mēģināja iedomāties, kā pēc darba — jā, ka tikai neaizmirstas rīt pazvanīt Vencelam! — pārnāk šai istabā, kur pie stellēm darbojas Līvija, kā viņi kopā ēd vakariņas, atlaižas uz dīvāna un vēl ilgi runa par saviem vērojumiem un emocijām.

Tā vien šķita, ka šis saharīnsaldais redzējums piepildītos. Atgriezās Līvija, pārģērbusies īsā mā­jas tērpā, kas gandrīz pilnīgi atklāja slaidās kā­jas, atnesa tējkannu un divas grezni izrakstītas pialas, ievārījuma trauku un neizprotami ātri uz­smērētas sviestmaizes. Apsēdās uz dīvāna un uz­runāja Vari, kas izlikās pētām nepabeigto gobelēnu.

— Iedzert gribi? Tad iešu pārlūkot tēva krāju­mus.

— Paldies.

— Paldies, jā, vai paldies, nē? Ko tu tāds kā ūdeni mutē ieņēmis? Nāc atlaidies blakus! Šova­kar tiksi apkalpots kā austrumu valdnieks un tev nāksies noklausīties savas Šeherezādes pirmo un pēdējo stāstu.

♦ * *

Smēķēt esmu atmetusi astoņu gadu vecumā. Atceros vēl — tas notika Bastejkalnā. Zēni vilka jau otro ļuļķi, bet es savējo ar papēdi iemīdīju zemē un pateicu: «Nekad vairs!» Līdz šai vasarai vēl biju nevainīga meitene. Daudzas mūsu klases meitenes, kas jau auklē bērnus, sauca mani par muļķa zosi, vecmodīgu klīri, bet man vienmēr gri­bējās atšķirties no citām. Un viņas pamazām pie­rada, ka staigāju savrupceļus. Ka neklačoju par savām mīlas dēkām. Ka draudzējos ar visiem zē­niem, nevis ar vienu noteiktu. Puikas uzskatīja mani par savējo. Kādreiz iekaustīja, tomēr citādi rokām vaļu nedeva. Aicināja savā barā, kad tai­sījās pārgājienos. Kad ar plostu laidās lejā pa Salacu. Kad pietrūka sestā spēlētāja volejbola ko­mandā. Vai nolika sardzē, kad ķemmēja apkaimes ābeļu dārzus. Man nekad neatlika laika prātot par seksa problēmām. Biju aizņemta no rīta līdz vē­lam vakaram. Un tad kā nopļauta iekritu gultā. Mācības sevišķu piepūli neprasīja. Toties sports un pašdarbība. Vēl nepratu īsti staigāt, kad ve­cāki stiepa mani uz peldbaseinu. Mainījās mode, un es kļuvu par daiļslidotāju. Pēc tam par tenisa skolas audzēkni. Paldies dievam, man nav muzi­kālās dzirdes, un neviens netrenkāja mani uz klavierstundām. Tomēr piespieda iestāties deju ko­lektīvā. Tur jau galvenokārt sākas tie agrīnie ro­māni. Danco, danco, kamēr krīt cits cita apkam­pienos. Man gadījās partneris, kas šausmīgi svīda. Un elsa kā preču vilciena lokomotīve. Cita dēļ varbūt neaizietu uz šūšanas pulciņa nodarbī­bām — to, ko tur mācīja, jau sen biju apguvusi vecmāmuļas vadībā. Bet biju laimīga tikt no viņa vaļā. Tad skola atnāca jauna zīmēšanas sko­lotāja. Tieši no Mākslas akadēmijas. Nekāda izcila gobelēniste viņa nebija, starptautiskus laurus ne­plūca. Taču savu darbu mīlēja un arī skolniekus.

Nemaz neuzskatīja zem sava goda noņemties ar mums ārpus mācību laika. Kļuvu par viņas mīļāko skolnieci.' Un pati aizrāvos ar paklāju veidošanu. Pat pierunāju vecākus nopirkt stelles. Tagad varēju izvērsties pa īstam. Iesāku ar to, ka centos kopēt pazīstamu māksli­nieku gleznas. Pārnest, tā sakot, citā faktūrā. Tad zīmēju arī pati. Kad nākamreiz atnāksi, parādīšu, tie visi karājas vecāku galā. Savā istabā neciešu neko pabeigtu — tā vien liekas, ka vajadzētu pār­taisīt, labot. Par vienu pat dabūju prēmiju, to eksponēja izstādē Brīvdabas muzejā. Tomēr Māk­slas akadēmijas konkursā izgāzos. Dabūju trij­nieku par sacerējumu, kuru biju uzrakstījusi bez neviena citāta, bez piemēriem no mūsu literatū­ras. Tikai savas domas — kā jau domrakstā pie- dienas. Izrādījās, ka tās labākajā gadījumā ir ap­mierinošas, nu, viduvējas. Bet topošam mākslinie­kam jābūt apveltītam ar izcilām spriešanas spē­jām. Vienalga, kur viņš smēlis savas atziņas — paša smadzenēs vai svešu spriedumu krātuvēs. Līdz pat šodienai nezinu, kā iestājos Medicīnas institūtā. Tāds iespaids, ka izšķiroša nozīme bija vecāku sakariem un manam mākslinieces dotībām. Katra augstskola grib lepoties ar labiem sportis­tiem, dejotājiem, dziedātājiem. Gūt diplomus da­žādās skatēs. Paspīdēt sarīkojumos.

Vienu tādu pasākumu rīkojām kopā ar Fizkul­tūras institūtu. Viņi ieradās pie mums ciemos. De­monstrēja piramīdas un akrobātiskus vingrojumus. Sacentās savā starpā basketbola paraugspēlē. Diezgan bēdīgs paskats. It kā uzstātos namu pār­valdes spaidu kārtā sasauktie īrnieki. Tā arī nekad līdz galam neesmu sapratusi, kas mācās šajā institūtā — topošas sporta zvaigznes vai izbijuši rekordisti; kas pārkvalificējas par lauku rajonu mēroga metodistiem. Visciešamāk spēlēja tāds pa­garš sprogmatis, vārdā Māris. Ar dažiem caur- gājieniem guva gauži iespaidīgus grozus. Pirmās dejas laikā izrādījās, ka viņš nav nekāds basket­bolists. Viņš, lūk, esot sporta meistars pa burā­šanas līniju. Slavenā Bruno Ratnieka komandas loceklis. Sacīkšu laikā tomēr nekad vēl nebija tu­rējis stūri rokā. Tikai raustījis dažādus striķīšus un pēc kapteiņa pavēles pārvietojis savu pasmago dibenu no viena borta uz otru. Bet skaitījās vai­rākkārtējs valsts čempions. Citādi puisis bija ]oti jauks, nu, tu taču pazīsti Māri Sukātu … Prata saistoši stāstīt un bufetē nevilka ārā no kabatas pusstopu. Tāds, ar kuru var mierīgi draudzēties. Dejojām visu vakaru, un kursa biedrenes jau sāka sačukstēties. Ļāvu sevi pierunāt nākamajā sest­dienā aizbraukt uz jahtklubu. Tur iepazinos ar visu kompāniju — Brūni un Dzintru, Aigaru un Ilmāru. Viņi mani uzņēma draudzīgi. Nesmīnēja par muļķīgiem jautājumiem. Neuzbāzās ar tradi­cionālajiem jokiem par kompasa rozes laistīšanu un barības trakta eļļošanu pret jūras slimību … Visi palika pie baltās kāpas sauļoties, jo iepriek­šējā dienā bija nomocījušies vētrainā regatē. Ma­nās jūras kristībās par krusttēvu bija nožīmēts Māris. Par laimi, todien pūta krasta vējš. Spirgts, bet vienmērīgs. Esmu iemīlējusi burāšanu līdz kapa malai, tomēr tādu baudu kā tai pirmajā reizē ne­kad vairs neesmu izjutusi. Un laikam arī neizju- tīšu. Nav nekādas nozīmes stāstīt par to cilvēkam, kurš no mazotnes iet jūrā, kurš faktiski izaudzis uz jahtas…