GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Viņš uzlūkoja savu priekšnieku. Vai tādu bija iedomājies detektīvu, kad pirmoreiz pārkāpa Iekš- . lietu ministrijas slieksni? Par ko fizionomists no­turētu Putriņu, nejauši sastapis viņu uz ielas? Ne jau par padomju Serloku Holmsu, pāteru Braunu vai komisāru Megrē. Un nekādā ziņā par izlūku Maksimu Isajevu, kurš ar savu izsmalcināto ārie­ni iederējās jebkuras ārzemju armijas ģenerālštā­bā, vai par vienu no tiem sportiskajiem krimināl­meklēšanas inspektoriem,, kuri uz ekrāna izkļuva pat no bezizejas situācijām un filmas astoņdesmit minūtēs spēja tikt galā ar visviltīgāko noziedznie­ku. Ar saviem platajiem laucinieka kauliem, vēde­riņu un dubultzodu, virs kura greznojās diezgan neizteiksmīga, gaļīga seja, puspiemiegtas acis un pārsteidzoši kupli, brūni mati, kuru dabisko viļņo­jumu izjauca tikai plikuma ķīļi augstās pieres abās pusēs, — ar visu savu izskatu Putriņš atgā­dināja vidēja līmeņa priekšnieku kurā katrā iestā­dē, organizācijā vai uzņēmumā, kur nav nepiecie­šamas īpašas prāta dotības. Iespējams, protams, ka tieši šī ikdienišķā āriene un tai pieskaņotais domāšanas veids bija visu līdzšinējo Putriņa sa­sniegumu pamatā — viņš juta un rīkojās tāpat kā ierindas pilsoņi, tāpēc pareizi analizēja katras iz­darības motīvus, pareģoja nākam )s soļus. Inte­resanti, vai arī šoreiz viņam jau ir savs viedok­lis šajā samudžinātajā lietā?

— Ko jūs par visu to domājat, biedri pulkvedi?

— Gadu gaitā esmu nācis pie atziņas, ka ar domāšanu jānodarbojas filozofiem, — Putriņš at­bildēja pavisam nopietni. — Mūsu darbā tā var izrādīties diezgan kaitīga. Mums jāsavāc kopā pēc iespējas vairāk faktu, tad jāizdara vienīgais loģiskais secinājums. Vjsi citi ceļi ir bīstami. Ne­drīkst izdomāt teoriju un, izejot no tās, meklēt pierādījumus inspektora smadzenēs dzimušai ver­sijai … Bet ko es te klāstu visiem zināmas patie­sības? Labāk uzlikšu tēju. Ja zvana, neceliet klau­suli, mums virtuvē ir paralēls aparāts.

Uz virtuves galda viņš atrada meitas vēstuli.

«Nokļuvu lietus gāzē un izskatos kā otrās šķi­ras putnu biedēklis, bet vakarā mums ir fakultātes komjauniešu sapulce. Aizbraucu pie Dzintras uz mājām, varbūt viņa būs ar mieru glābt manu re­putāciju. Pie viena centīšos kaut ko izlūkot… Va­kariņās negaidiet.»

Putriņš sarauca pieri. Šī pašdarbība pamazām jāizbeidz, pietiek ar to, ka viņš pats šai lietā dar­bojas bez oficiāla uzdevuma, sarunājas ar iespēja­miem lieciniekiem bez nopratināšanas protokola, rīkojas gandrīz kā tāds ārzemju privātdetektīvs, vulgāri runājot, kā tāds prasts okšķeris. Tas nenāk par labu ne izmeklēšanai, ne viņa vecajiem drau­giem. Kur, piemēram, teikts, ka Anita būtu izpļāpā­jusies par naksnīgo motora troksni, ja viņas priekšā sēdētu pulkvedis Putriņš milicijas formas tērpā, nevis sen pazīstamais jahtkluba biedrs, tā sakot, visādās likstās pārbaudīts ģimenes draugs? … Tikko radīsies pārliecība, ka viņam darīšanas ar kaut ko nopietnāku par mistifikāciju, viņš ziņos ģenerālim un palūgs, lai nozīmē īstu operatīvo grupu.

Putriņš piespieda sevi nogaidīt tieši trīsdesmit divas minūtes un tikai tad uzgrieza sava drauga numuru. Tas atsaucās jau pēc pirmā zvana:

— Klausies, Eduard Vilisovič, tā lieta šķiet in­teresantāka, nekā mēs abi domājām, — vēstīja viņa sulīgais baritons.

«Mēs abi?» — vada Jūrmalas galā atzīmēja Putriņš. Vai tiešām izmeklēšana gūs Vissavienī­bas pavērsienu? Viņš aizsedza mikrofonu ar roku un čukstus pavēlēja Gorohovam virtuvē pacelt otro klausuli un cik iespējams pierakstīt jaunās ziņas.

Tās bija negaidītas.

— Personīgi aprunājos ar federācijas priekšsē­dētāju un izlases komandas vecāko treneri, — tikmēr stāstīja komisārs Daņiļenko. — Viņi paši satriekti, jo nezina, ar ko aizvietot tavu Ratnieku, kurš pēdējās sacīkstēs bijis neuzvarams. Bet Bal­tijas starptautiskajā regatē viņš pēkšņi sācis no­darboties ar nelegālu biznesu. Iepircis no ārzem­ju sportistiem džinsa bikses un uzvalkus, moder­nos sieviešu frotē virskreklus. Ne jau tādā kvanti­tātē, ka varētu uzskatīt šo kontrabandu par plaša vēriena spekulāciju, drīzāk savām vajadzībām. Federācija pat būtu bijusi ar mieru skatīties uz to

caur pirkstiem un aprobežoties ar sabiedrisko no­pēlumu. Bet mulsinājis Ratnieka maksāšanas veids. Viņš par šīm lupatām atlīdzinājis nevis ar padomju naudu, bet — klausies uzmanīgi — ar cara laiku zelta desmitnieku. Un tas jau ir daudz nopietnāk, pats saproti.

— Man tāds dumjš jautājums, neņemiet ļaunā. Varbūt iespējams uzzināt, kāda izmēra apģērbus viņš pirka? — bilda Putriņš.

— Manā kantorī pierasts atbildēt pat uz daudz muļķīgākiem jautājumiem, — apmierināts ar sevi, atjokoja Daņiļenko. — Četrdesmit otro, tātad drī­zāk meitai nekā sievai.

Putriņš centās iztēloties Dzintru: gandrīz vienā augumā ar Brūni, uz augstiem papēžiem izskatījās pat garāka, un arī branguma ziņā neviens neuz­drošinātos sūdzēties — bija gan ko paplikšķināt, gan kur pieķerties. Viņai līdzās Līvija Traumane izskatījās kā tīrais bērns. Vai tikai efektīgā balles blūzīte nebija šo ceļu nākusi? Zelta monēta tāpat neuzdeva neatrisināmu mīklu — zobu tehniķu ap­rindās cara Nikolaja Otrā piecnieki un desmit­nieki bieži kalpoja kā izejviela tiltiņiem un citām protēzēm. Jātiek vienīgi skaidrībā, vai tie sagādāti īpaši šim nolūkam vai atrodas Ratnieka īpašumā jau sen, varbūt pat kopš Jēkabsona laikiem. Put­riņš labi atcerējās, ka slepkavas toreiz atraduši ' tikai kādu pusduci, kaut gan pēc milicijas eks­pertu atzinuma vecajam meistaram bijuši krietni lielāki krājumi. Vai patiešām vecā lapsa uzticējis māceklim slēptuves vietu? Vai patiesi Brunis visus šos gadus glabājis šīs monētas? Vai pieļaujams, ka viņš to dēļ noslepkavots? Jautājums jautājuma galā …

— Kā šī afēra nākusi gaismā? Parasti tādus darījumus kārto zem četrām acīm.

— Tas šajā lietā visnepatīkamākais. Nostučījis viens no Ratnieka komandas locekļiem, bet pierā­dījumu viņam nekādu, liecinieku — vēl jo mazāk. Taču Ratnieks neesot daudz liedzies, tāds iespaids, it kā patlaban viņam visas sacīkstes būtu gluži vienaldzīgas. Protokolā ierakstīts, ka viņš pārkā­pis vispārpieņemtās sportista uzvedības normas.

— Man ļoti svarīgi uzzināt, kurš no matrožiem pārdevis Ratnieku] — Putriņš kliedza, it kā skaļums būtu visiedarbīgākais pārliecināšanas līdzeklis.

— Saprotu, tomēr līdzēt nevaru. Ziņojums rak­stīts uz mašīnas, «nezināma labvēļa» vietā šoreiz «komandas loceklis». Parasti jau nereaģē uz ano­nīmām vēstulēm, bet šajās bijis tik daudz ticamu detaļu — un degungala priekšā vēl treniņa no­metne … Nolēmuši izsaukt Ratnieku un draudzī­gi aprunāties. Bet šis — še tev! — tūdaļ ņem un atzīstas… Nu labi, veco zēn, ja varu būt node­rīgs, zvani jebkurā laikā. Tagad jāmet miers, ci­tādi tavs grāmatvedis vēl dabūs sirmus matus.

Putriņš steidzīgi nolika klausuli.

— Jā, biedri pulkvedi, gandrīz piemirsās, — at­griezies no virtuves, teica Gorohovs. — Vakar nopratināju zvejniekus. Jums ir teicams deguns, piedodiet par izteicienu, viņi patiešām tikuši klāt avārijas rezervēm. Izdzēruši pudeli ruma un mek­lējuši vēl. Taču kategoriski noliedz, ka būtu kaut ko uzlauzuši vai izārdījuši. Darbojušies vairāk ar acīm nekā ar rokām. Un es viņiem ticu, kam tad ienāks prātā, ka pudele varētu būt paslēpta mat­racī …