GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Pirmais izkāpa nepazīstams milicijas seržants, aiz viņa — leitnants Andrejs Gorohovs, tērpies spīdīgā, melnā apmetnī, no kura aumaļām plūda lietus straumītes, un devās tieši uz verandu. Sasist kopā izmirkušo kurpju papēžus neizdevās, militāri sveicināt, pieliekot roku pie cepures naga, kuru slēpa gumijas kapuce, būtu apstākļiem tikpat ne­piemēroti. Tāpēc Gorohovs aprobežojās ar vispā­rēju «Esiet sumināti!» un tad smagi ievēlās tuvā­kajos sēdratos, kas zem viņa svara aizripoja līdz Anitai un Putriņām.

— Jūsu mājinieki man teica, ka esat šeit, — viņš paskaidroja. — Bet ar automašīnām ūdens milicijai, piedodiet par izteicienu, tā pašvakāk…

— Un es domāju, ka jūs īpaši esat izvēlējies tādu laiciņu, lai nodemonstrētu savu meistar­stiķi. — Putriņš pasmīkņāja. — Varbūt flotē ie­mācījāties vadīt arī jahtu?… Stāstiet, kas jauns pasaulē, un es jūs aizvedīšu pārģērbties.

— Iešu pazvanīt Borisam uz slimnīcu. Mājās māte nesauc viņu pie telefona, kad padzird sievie­tes balsi, — paziņoja Anita un piecēlās.

Putriņš ar patiku noraudzījās viņas smuidrajā augumā un brūni iedegušajās kājās. Nebija ne­kāds brīnums, ka Vencels nekur nav aizbraucis, tādas sievietes dēj var apmesties uz dzīvi pat Zie­meļos, mūžīgajos ledos.

— Jūsu uzdevums izpildīts, biedri pulkvedi. — Gorohovs apsēdās Anitas vietā, ar savu slapjo apmetni sagandēdams vēl vienu krēslu. Tomēr tagad vairs nevajadzēja runāt pilnā balsī. — Ar sabiedrisko transportu Ratnieks būtu mierīgi pa­guvis uz Simferopole's lidmašīnu, bet ar vieglo mašīnu, piedodiet par izteicienu, viņam laika pie­tika atliku likām, lai tiktu uz Tallinas vilcienu. Turklāt stundu vēlāk gāja pēdējā lidmašīna uz Maskavu, no kurienes paveras gandrīz neierobe­žotas iespējas.

— Bet? — Putriņa nepacietīgais iestarpinājums skanēja gandrīz kā drauds.

— Nevienā aviokasē — ne lidostā, ne Rīgā vai Jūrmalā — nav pārdota biļete uz Bruno Ratnieka vārda. Un tagad bez pases… Jā, jā, skaidrs, jūs, piedodiet par izteicienu, pats to zināt… Arī dzelz­ceļa stacijā neviens neatceras redzējis tādu vīrieti, kādu parādīju uz fotogrāfijas, kaut gan Ratnie­kam tāds ģīmis, kas viegli iespiežas atmiņā. Kat­ram gadījumam tomēr piezvanīju uz visiem jaht­klubiem, kā jūs ieteicāt… — Gorohovs atkal ap­klusa, varēja just, ka viņš apzināti stiepj savu stāstu garumā, tādējādi gūstot papildu baudu.

— Nu un? — Putriņš paklausīgi pildīja savus dialoga partnera pienākumus.

— Nekur nav rādījies. Un galvenais joks, ka viņu negaida pat treniņa nometnē. — Pēc kārtē­jās pauzes leitnants piebilda: — Izrādās, ka Bru­no Ratnieks, piedodiet par izteicienu, izsvītrots no valsts izlases kandidātu saraksta.

Šoreiz Putriņš viņam piedeva oratoru mākslas triku. Jaunums bija tik negaidīts, ka tas atsvēra pat nervus bendējošo Gorohova ieradumu vietā un nevietā iespraust ērmīgo «piedodiet par izteicie­nu», kam it kā būtu jāapliecina viņa smalkās ma­nieres. Bruno vairs nav izlases kandidāts, un re­publikā neviens to nezina, varbūt pats Ratnieks vēl to nezina! … Bet, ja tomēr jau padzirdējis, tad var gadīties, ka nolīdis kādā tumšā kaktā, lai nevajadzētu citiem acīs skatīties, un vienatnē pār­dzīvo savu neveiksmi. Pavērās pavisam jaunas viņa uzvedības versijas.

— Kāpēc?

— So pašu jautājumu arī es atļāvos uzdot. Bet nebiju pilnvarots atklāt, ka zvana no milicijas, piedodiet par izteicienu. Tāpēc nācās samierināties ar atbildi, ka tas noticis no sporta sasniegumiem neatkarīgu iemeslu dēļ. Un, ja gribot zināt deta­ļas, lai uzprasot pašam Ratniekam. It kā dotajā situācijā tas būtu tik vienkārši izdarāms.

Tas nozīmēja, ka Bruno zināja. Laikam tāpēc sezonas slēgšanas ballē tik daudz dzēra un tikpat kā nemaz neuzkoda, gandrīz nepārtraukti dejoja ar Dzintru, jo bēdas allaž vieglāk pārdzīvot ar pārbaudītiem draugiem, un mūzikas pārtraukumos bārstīja indīgas piezīmes. Vai tad citādi būtu iedomājama bezjēdzīgā vārdu apmaiņa ar Borisu, kuru nule bija atstāstījusi Anita?… Jānoskaidro iemesls, tad daudz kas kļūs saprotamāks …

Putriņš drudžaini pūlējās atcerēties kolēģus, pie kuriem varētu griezties pēc palīdzības, citu pēc citas atšķīra atmiņas lappuses. Viens demobilizē­jies un aizgājis pensijā, otrs pārcelts darbā uz perifēriju, trešais miris. Beidzot viņš atcerējās apakšpulkvedi Daņiļenko, kurš kursos tik devīgi cienāja biedrus ar voblām un citām Maskavas vei­kalu deficīta precēm. Jāmēģina piezvanīt, iespē­jams, ka viņš vēl strādā vecajā vietā.

Uzskatīdams, ka uzdevumu veicis spīdoši, Go­rohovs turpināja savu atskaiti:

— Jahtās diemžēl neko lielu nejēdzu. Biju aiz­braucis uz klubu — «Salaca», kā turējusies virs ūdens, tā turas. Lai saprastu, vai kaut kur ieurbts caurums, laikam jāizvelk krastā. Bet bez jūsu at­ļaujas …

— Lai jau paliek, leitnant, — Putriņš atgaiņā­jās, — citādi sabrūvēsiet tādus mēslus, kādus nemūžam nevarēsiet izstrēbt, piedodiet par iztei­cienu … — viņš aprāvās, baidīdamies, ka tikai Go­rohovs neapvainojas. — Pateikšu Varim, lai pār­bauda, galu galā viņš ir speciālists. Bet mums steidzīgi jāpiesaka tālsaruna, novelciet šo neiz­smeļamo ūdens sūkli, un braucam pie manis, — šeit mēs izputināsim glābšanas dienestu, un nāka­mie slīcēji mums to nekad nepiedos.

Māja bija aizslēgta, labi, ka garāžas durvis veda tieši uz virtuvi. Interesanti, vai Dzintras va­sarnīcā arī ir mašīnas nojume? Cik reižu tur būts, bet viņš nebija to ievērojis — laikam tādēļ, ka allažiņ ieradies no upes puses … Apmetni un slap­jos apavus Gorohovs atstāja lejā, tā ka no Regī­nas varēja nebaidīties.

Pasūtīt tālsarunu uz milicijas rēķina neizdevās.

— Uzgrieziet kodu, — strupi paziņoja telefo­niste un atvienojās.

Apakšpulkvedis bija uzdienējis līdz komisāram, sveiks, vesels un tikpat draudzīgs kā kopējo mācī­bu laikā.

— Piespiedīšu visas pogas, aizsūtīšu izdarīgu darbinieku, vārdu sakot, pēc pusstundas piezvani vēlreiz, tad saņemsi izsmeļošu informāciju.

Putriņš saviebās. Viņš nebija slimīgi skops, tomēr negribējās bez jēgas tērēties.

— Likšu atsūtīt atsevišķu rēķinu, un jūs parak­stīsiet aktu, ka tā bija dienesta saruna.

— Klausos, biedri pulkvedi, — atsaucās leit­nants un ierosināja: — Varbūt atnest malciņu un iekurināt kamīnu?

Ko uzsāk divi vīrieši, kuriem nav ko darīt uri kuri kādu stundiņu paliek vieni — bez priekšniecī­bas vai sievu uzraudzības? Bet iedzert Putriņām negribējās. Kas zina, varbūt vēl nāksies sēsties pie mašīnas stūres, būs jārisina tādi jautājumi, kur. nepieciešams vēss prāts, nevis fantazijas

lidojums. Raudzīties liesmā un klusēt nez kādēļ likās neērti — jaunākais kolēģis varētu iztulkot to kā iedomības izpausmi, uztvert kā necieņas pazī­mi. Visvieglāk, protams, ar dažiem personiskas dabas jautājumiem atraisīt Gorohovam mēli, tomēr pašbrīd Putriņš nemaz nealka dzirdēt stās­tus par mīlas dēkām dažādās ostas pilsētās. Vai tad šajā vecumā mēdz dižoties ar ko citu?

Andrejs Gorohovs neizjūta klusumu kā nospie­došu. Tieši otrādi, viņam patika vērot uguns neap­rēķināmos lēcienus, tās cīniņu ar sevišķi sīkstu vai slapju pagali, kurai nācās uzklupt no dažādām pusēm, lenkt to, apmīļot līdz kvēlei un tikai pēc tam pārvērst pelnos, klausīties sprakšķos, kas rei­zēm pārtrauca vienmērīgo rūkoņu.