GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Bruno nebija māņticīgs. Viņš ticēja tikai sen pārbaudītajam principam, ka nekad nedrīkst priekšlaikus padoties. Vai tiešām šoreiz būs jāpa­liek pusceļā? Diemžēl neko iepriecinošu saskatīt nevarēja. Nebija ne mazākās vēsmiņas. Nesmēķē­tājs Bruno bez mitas kūpināja cigaretes, vēro­dams gaisīgos dūmu gredzenus. Velti. Pat tie ne­rādīja vēja virzienu. Viņš neatslābināja uzmanību, jo apzinājās, ka kuru katru mirkli var uzvirmot pūsmiņa, kas kaut uz īsu brīdi piepildīs buras. Acis urbās krastā, varbūt tur jau sakustas kāda slaikāka lapotne. Un viņam paveicās. Vērojot mā­koņu kustību, Bruno laikus sagatavojās uztvert visniecīgāko vēsmiņu. Iekams pārējie sacīkšu da­lībnieki paguva atjēgties, viņš samedīja šo «pri- vātbrīzīti» un kā vienīgais todien izpildīja regates ātruma noteikumus …

Kārlis Smits nervozēja. Viņam bija otrā solī­šana un rokā diezgan pieklājīgi trumpji — divas dāmas, divi kalpi un kārava karalis. Vai tiešām arī šoreiz neizdosies piepirkt klāt vismaz vēl vienu? Ņemt vai neņemt? Viņš bija iekritis trīsreiz pec kārtas, varbūt tagad veiksme beidzot uzsmaidīs?

Protams, būtu vēl izdevīgāk, ja «lielā» lomu uz­ņemtos Putriņš, tad gan viņš smalki iegāztos. Bet namatēvs, kā par spīti, kavējās garlaicīgās atmi­ņās un pat netaisījās ielūkoties savās kārtīs. It kā nepietiktu, ka dienā nācās stundām ilgi klausīties veco burātāju atmiņu stāstos, no pensionāra Mel­dera, piemēram, viņš slēpās kur varēdams. Tomēr par to Smitain maksāja algu. Šeit viņš gribēja atpūsties.

— Vai mēs spēlēsim vai nespēlēsim? No visām šīm tenkām. Ratnieku laikam jau žagas rauj.

— Grāb ciet, ja tev tā niez pirksti. Es pasēju bez skatīšanās, — Putriņš atcirta.

Tavu cūcefii — apakšā bija viens mazs trumpis. Smits ātri noraka divas kārtis. Seši trumpji un divi dūži — pretinieki paliks «jaņos», vai arī viņš nekā vairs šai spēlē nesaprot.

— Nāc ārā!

— Būt vai nebūt! — Un Putriņš izspēlēja pīķa desmitnieku.

— Pareizi, vecīt, no trim vienmēr ar lie­lāko! — Vencels atdzīvojās un nosita Smita dūzi ar trumpja dūzi. — Trīsdesmit divas acis, iesāku­mam nemaz nav peļami… Un ko tu teiksi par kreiča desmitnieku?

Notika tas, ko Smits līdz šim bija redzējis tikai murgainos sapņos. Ne mirkli nevilcinājies, Putriņš uzgāza virsū kārava desmitnieku, bet viņam neat­lika nekas cits kā piespēlēt kreiča dūzi. Pretinie­kam sešdesmit trīs, un pašam vēl neviena stiķa.

Varis vairs nespēja valdīt smieklus.

— Direktor, direktor, tavā amatā gan jābūt modrākam! Vai tiešām neredzēji, ka es jums iemā­nīju kārtis pa kaudzītēm?

— Tā tu novedīsi mani līdz infarktam, .— Smits errojās.

— Tāpēc ierosinu drusciņ iestiprināties. Re­gīna! — sauca Putriņš. — Esam nobrieduši vaka­riņām.

Reizē ar māti, stumdama ratiņus ar uzkodām, istabā ienāca Rasma, vēl elegantāka nekā sezonas slēgšanas ballē. Tas nebija matu sakārtojums vai viesību frizūra, viņas galvu rotāja kaut kas. līdzīgs pilij, kādu bērni veido pludmales smiltīs.

— Jaunās praktikantes diplomdarbs, —.Rasma skābi paskaidroja. — Dzintras šodien darbā ne­bija. Saslimusi.

— Nav nekāds brīnums. Pēc visiem šiem ga­diem pēkšņi palikt vienai … — Vencels līdzcietīgi nopūtās. — Es zinu, ko tas nozīmē… Diez vai viņa vispār vēl rādīsies klubā.

— Lai nāk vien! — Smits kareivīgi paziņoja. Pirmītējās dusmas bija izgaisušas, gribējās pa­rādīt, ka visa vara viņa rokās. — Katrā laikā iedošu jahtu. Nemaz nav teikts, kurš no viņiem la­bākais burātājs… Tas bija manā pirmajā gadā, apzinājos, ka direktors nedrīkst zēģelēt ar kājām pa krastu, jāošņā arī jūras gaiss. Un es palūdzu Brunim, lai paņem mani līdzi tajā slavenajā trīs­stūra regatē, kad viņš kā vienīgais beidza dis­tanci. Varat iedomāties, kā mums tur gāja?

Visi klausītāji bija burātāji un tāpēc varēja tīri labi iedomāties …

Vētra uzklupa negaidot. Nez no kurienes uzra­dies brāziens iegūlās burās un tik spēji sašķieba jahtu, ka Ratnieks uz mirkli izlaida stūres un- guru no rokām. Kad viņš to atkal satvēra, nepie­tika spēka izlīdzināt gaitu, tik prāvs bija spiediens. Palīgā piesteidzās Dzintra. Divatā saval­dījuši jahtu, viņi pavērās apkārt. Jūras šaurumu kulstīja īsta auka, melni mākoņi bija aprijuši sauli, lietus siena slēpa krasta līniju. Likās, pa­saulē palikuši tikai viņi trīs un vētra, kas cenšas saplosīt buras, salauzt mastu, sašķaidīt, samalt, noslīcināt. Meklēt glābiņu aiz ostas moliem bija bezcerīgi — šo ceļa gabalu viņiem nemūžam ne­veikt. Tātad — uz priekšu!

Vēlāk Smits nespēja pastāstīt, kā viņi sasnie­dza krastu. Viņi turējās kā vīri, un tas bija gal­venais. Turējās Bruno Ratnieks, valdīdams stūri un buras ar īsta tālbraucēja kapteiņa nagu. Ne mazāko baiļu vai vājuma pazīmi neizrādīja Dzin­tra, kaut reizēm viņai bija jāstrādā par diviem. Un vislielākais brīnums, ka turējās arī iesācējs Smits, kaut īsti nezināja, kā iespējams cīkstēties ar tādu satrakotu stihiju. Viņam palīdzēja nešau­bīgā ticība Ratnieka mieram un Dzintras mazliet samocītajam smaidam. Izglāba saliedētība, kas izšķīrējā brīdī izrādījās stiprāka par vētras spēku.

Buru platība bija samazināta līdz pēdējai iespē­jai. Taču ūdens tik strauji spiedās iekšā, ka pat divatā tikko jaudāja izsmelt. Viļņi auga augumā, vējš ar nevaldāmu spēku nocirta tiem galotnes un trieca pret burām, kas kļuva smagas un nepa­klausīgas. Un tomēr jahta jūdzi pa jūdzei lauza sev ceļu uz Rīgu.

Viņi runāja maz — pārkliegt vētras aurus, bangu grandienus prasītu pārāk daudz spēka. Tir kai spītīgi centās ieturēt kursu uz Daugavas grīvu, neparko negribēdami sev atzīties, ka tā ir izmi­sīga cīņa par dzīvību, nevis par uzvaru kārtējā regatē. Un, kad beidzot ausa rīts un vētra mazliet

nogura, Ratnieks, izslaucījis no piepūles asarojo­šās acis, ar trīcošu roku tvēra pēc sekstanta un kartes, lai pārliecinātos, cik jūdžu atlicis līdz finišam. Un turp ari virzīja jahtas priekšgalu, lai gan Salacgrīva atradās tuvāk un Dzintra bija par mata tiesu no ģīboņa, bet Smitam vairs nebija spēka izrausties uz klāja …

— Lūk, tā mums toreiz gāja, — Smits beidza

savu stāstu. — Un tagad, vīri, pie darba! Smits nekad neiet mājās, pirms nav izņemtas visas pulēs.

Putriņš jau nožēloja, ka tik bezjēdzīgi nositis vakaru ar kāršu spēli un slavas dziesmām Rat­nieka navigācijas mākai, kuru nebūt neapšaubīja. Pats taču pietiekami labi pazina jaunības drauga sīkstumu un neatlaidību, kas reizēm jau robežo­jās ar nežēlību, — lai sasniegtu mērķi, Bruno bija gatavs pielietot visus atjautos līdzekļus un daudz ko upurēt. Putriņš bija cerējis uzzināt kaut ko jaunu par Bruno raksturu, kaut ko tādu, kas izskaidrotu mīklaino pazušanu, neizprotamās iz­darības uz «Salacas», bet droši vien sajaucis ad­resi. Vajadzēs iepazīties ar Līviju, savākt infor­māciju Medicīnas institūtā, parunāt ar Ratnieka darbabiedriem, iespējamiem draugiem un varbūtē­jiem ienaidniekiem. Ja Gorohovs rīt paziņos, ka nekur nav sadzinis pazudušā čempiona pēdas, viņš uzskatīs sevi par tiesisku tā rīkoties.

Putriņš spēlēja izklaidīgi, un Smits ātri vien at­guva zaudēto. Kad visi bija apmēram uz nulles, varēja pārtraukt maču. Tomēr namatēvs necēlās kājās.

— Man vēl viens jautājums, Boris, — viņš pie­vērsās Vencelam.