GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Kavēdamies atmiņās, Putriņš apstājās pie tele­fona un gandrīz mehāniski uzgrieza Ratnieces numuru. Otrajā galā tūlīt atsaucās vīrieša balss. Bet tas nebija Bruno, drīzāk viņa jauntēvs. Tikai pēc krietna brīža klausuli paņēma Emīlija.

— Piedodiet, ja atrāvu jūs no svarīgām darīša­nām … Gribēju uzzināt, vai Brunis nav parādī­jies pie jums… Runā Putriņš no jahtkluba.

— Nelejiet čugunu, Putriņt Nevis no jahtkluba, bet no milicijas. Un nav ko izlikties, it kā jūs ne­zinātu, kur viņš ganās … Ja jums vajadzīgs ie­gansts, lai pārmeklētu manu būdu, nekautrējieties, nāciet katrā laikā, es jums kratīšanas orderi ne­prasīšu. Un izbeidziet šito zvanīšanu, te nav ne­kāds izziņu birojs!

— Emīlijas biedre, lieta ir nopietnāka, nekā jūs domājat, — ātri nobēra Putriņš, baidīdamies, ka tikai viņa nepārtrauc sarunu. — Jau otro dienu nekur nevaram atrast jūsu dēlu. Vai viņš neteica, ka taisās kaut kur aizbraukt? Varbūt jums ir kāda nojauta, kur var sameklēt viņu?

— Te nav ko nojaust, es sen to pareģoju. Un viņam ne vienreiz vien sacīju: «Ar to sieveni tu labu galu neņemsi, pirms laika stāvus iedzīs tevi kapā.» — Negaidot viņas intonācijas kļuva grie­zīgas. — Nepietiek ar to, ka viņa man atņēmusi bērnu, tagad vēl nožmiegusi! Putriņ, dariet kaut ko, dieva dēļ, nezaudējiet laiku, glābiet manu vie­nīgo lolojumu!

Putriņš nolika klausuli. Pēc sarunām ar Dzintru un Ratnieci viņš gandrīz vai baidījās iepazīties ar Līviju Traumani, uzklausīt vēl vienas histēriskas bābas vaimanas. Baiga neraža tam Brunim ar sie­višķiem, viena dullāka par otru. Viņš gan to ilgi neizturētu… Un tad Putriņām pēkšņi atausa gaisma — un ja nu Bruno tā sapiņķējies, ka vie­nīgo glābiņu saskatījis bēgšanā? Vienkārši ņēmis un aizlaidies — pusceļā starp Dzintru un Lī­viju … Vai maz viņam draugu plašajā dzimtenē?

Aizbraucis uz Tallinu vai uz Melno jūru, un lai pašas kārto savstarpējos rēķinus … Jāpārbauda, vai viņš varēja pagūt uz Tallinas vilcienu, vai naktī iet kāda lidmašīna uz Odesu, uz citu dien­vidu ostas pilsētu. Jāpiezvana Gorohovam, lai tas stājas sakarā ar attiecīgajiem jahtklubiem, nekur citur Ratnieks nebūs aizklīdis …

Zvanīt nevajadzēja. Leitnants pats atnāca.

Andrejs Gorohovs bija jaunas formācijas mili­cijas darbinieks. Vispirms beidzis vidusskolu, tad universitātes juridisko fakultāti, pēc tam gadu kā leitnants dienējis Bruņotajos Spēkos, kur pēc mūž­senajām tradīcijām staltā auguma dēļ nokļuva Jū­ras Kara Flotē. Tālāk par krasta komandantūru Gorohovs šajos divpadsmit mēnešos nebija ticis, tomēr jūrnieka izkārtne viņam pielipa tādā pa­kāpē, ka Iekšlietu ministrijas kadru daļā, ne mirkli nevilcinoties, nozīmēja demobilizēto juristu ūdens transporta milicijā.

Pierakstījis bloknotā Putriņa rīkojumus, Goro­hovs uzšķīra iepriekšējo lappusi un ziņoja:

— Pirkstu nospiedumu daudz, bet pagaidām iz­devies identificēt tikai vienus — jūsējos, piedo­diet par izteicienu.

— Kur dabūjāt paraugus? — Putriņš šķobījās.

Gorohovs paraustīja plecus. Tajā pašā ritmā uz

augšu cēlās viņa melnās ūsas, atsedzot no pārmē­rīgas smēķēšanas nodzeltējušos priekšējos zobus.

— Laikam laboratorija pagādājusi. Lai nesa­putro ar noziedznieku pēdām … Atļāvos arī per­soniski pārlūkot jahtu. Iespaids tāds, ka meklē­juši kaut ko pavisam noteiktu.

— Par provi? — Putriņa oma pamazām uzla­bojās, jo jaunais palīgs atgādināja viņam no dau­

dziem kriminālromāniem pazīstamo pārcentīgo leitnantu. — Rasma! — viņš kliedza, padzirdējis virtuvē meitas balsi. — Atnes mums kafiju, pie viena iepazīsies ar uzlaboto Jaunkalna variantu. Tikai nepieļauj, lai viņš noņem no šķīvjiem tavus pirkstu nospiedumus.

Gorohovu nesamulsināja pulkveža joki. Viņš ietiepīgi turpināja:

— Domāju, ka tas ir apjomīgs priekšmets, pie­dodiet par izteicienu. Uzlauztas tikai tās sienas, aiz kurām jautās tukšums. Kajītes jumts, piemē­ram, nemaz nav aiztikts.

— Un atraduši? Kā jums liekas? Varbūt pudeli ruma no Ratnieka neaizskaramajām rezervēm? Iz­dzēra, tad sagribējās vēl… Ko jūs sakāt par tādu variantu?

— Neņemos apstrīdēt. Tas gandrīz izskatās pēc zvejniekiem…

— Jūs lasāt manas domas, biedri Gorohov. Ar nepacietību gaidu, kad beidzot pastāstīsiet par savu sarunu ar zvejniekiem.

— Viņi bija izgājuši jūrā. Atgriezīsies pēc … — Gorohovs paskatījās pulkstenī. — Nē, ir jau klāt. Vai atļauts pīpēt, biedri pulkvedi?

— Dūmojiet vien! Man tāpat kādreiz likās, ka tas veicina smadzeņu darbību. Varat piedāvāt arī manai meitai. — Putriņš palīdzēja Rasmai nolikt paplāti. — Redzat, viņa pat atnesusi pelnutrauku. Zāļoties ar kofeīnu vien — to jaunā paaudze neat­zīst. Lai panāktu pilnīgu kaifu, nepieciešams vēl nikotīns… Rasma taču netraucēs mūs, vai ne, leitnant? Ja nemaldos, jūs pateicāt visu savu sakāmo? …

— Pie Līvijas Traumanes es taisos pievakarē, ziņai visu priekšpusdienu bija lekcijas.

— Ļoti labi. Bet zvejnieku kolhozu atstājiet nanā ziņā, varbūt sastapšu vecus paziņas un no­mirkšu kādu kāļu kūpinātu lucīšu. Atvaļinājuma aikā man vienmēr gribas kaut ko gardāku.

… Kur tas laiks, kopš Putriņš nebija apmeklējis jpes grīvas zvejnieku arteli. Arī no jūras puses ;as izskatījās krietni izaudzis: ostas mehāniskās Jarbnīcas, tīklu cehs, kūpinātava, konservu cehs, saldētava, valdes ēka — visas šīs'jaunceltnes ie­sniedzās vai mākoņos un aizsedza skatu uz zvej­nieku mājām. Tās tāpat bija pārvērtušās līdz ne­pazīšanai, tādas kā lepnākas un pašapzinīgākas kļuvušas, gluži kā bagātnieku savrupnami, kuriem Dzintras vasarnīca nevarētu līdzi turēties. Iepretī autobusa pieturai atradās daudzstāvu būves, kas diemžēl bija veidotas pēc sfen apnikuša tipveida projekta un nemaz nepriecināja aci. Laikam vietē­jais arhitekts to apzinājās, bet vai tādēļ vajadzēja mēģināt atdzīvināt vienmuļību ar ielāpiem no pa­visam citas operas? Pēc etnogrāfiskiem motīviem darinātie saldējuma un suvenīru kioski, it kā no brīvdabas muzeja šurp pārstādītais krogs ar sen­laicīgi izkalto izkārtni un visai šodienīgo ierīci vistu kūpināšanai, koka rimbuļiem bruģētā savie­nojuma eja starp pārtikas un rūpniecības preču veikaliem Putriņa uztverē drīzāk iederētos kādā iz­priecu parkā kūrvietā, kur cilvēki atpūšas, nevis šeit, kur zvejnieki atgriežas pēc smaga darba jūrā.

Ieeju ostas teritorijā liedza kategoriska pa­vēle — «Uzrādiet caurlaidi atvērtā veidā» — un labsirdīga izskata sardzes sieva, kura, neatraujot no sava adīkļa skatienus, atņēma zveju sveicienus.

Bet pietika Putriņām pavirināt virpuļvārtiņus, lai viņā tūdaļ pamostos modrības instinkts. Priekšā aizšāvās dzelzs stienis, ar kuru viņa no caurlaides telpām aizsprostoja ceļu aizdomīgiem gājējiem — gan zvejniekiem ar pārāk izblīdušām azaida so­mām, gan svešiniekiem ar badīgi plakaniem port­feļiem.

— Jūsu dokumenti?

Parasti Putriņa dienesta apliecība atvēra visas durvis. Bet tā bija palikusi mājās. Velti viņš cen­tās apvārdot kolhoza rocības sargātāju.

— Kā jums nav kauna, biedri pulkvedi, ja tāds patiešām esat, aģitēt mani uz nelikumībām! — Un viņa atkal pievērsās saviem rokdarbiem.

Kā par spīti, kolhoza valde, kur varētu izrakstīt caurlaidi, atradās aizliegtajā zonā — cik gari, tik plati. Un nez kā šis konflikts būtu beidzies, ja pie vārtiem nenobremzētu priekšsēdētāja ma­šīna.