GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Un kā tas beidzās, — Putriņš apjautājās ar viņam vien saprotamu loģiku, — vai Arvīds at­rada mājās kādu lāsīti paģiru lāpīšanai?

— Nemāku pateikt, — vientiesīgi atzinās Krī­gers. — Kad atgriezos ostmalā, viņi ar Voldi jau bija paguvuši sadakterēties.

— Jā, tādās reizēs rums ir vislabākās zāles, — Putriņš vārdu pa vārdam atkārtoja Ratnieka ie­mīļoto izteicienu un iejūtīgi pamāja ar galvu, bet tā arī nesagaidīja ne piekrišanu, ne iebildumus.

* * *

Pēc darba Regīna Putriņa mēdza atlaisties gu­ļus, lai atpūtinātu pietūkušās kājas. Viņa piede­rēja pie vecā kaluma skolotājām, kas stundās ne­kad neapsēžas. Vai nu gribēja izrādīt cieņu tiem, kurus izsauca pie tāfeles, vai arī nevēlējās nolais­ties līdz skolnieku līmenim — par to skolā valdīja dažādi uzskati. Pat kontroldarbu laikā, kad citi mierīgi laboja burtnīcas, viņa bez mitas pastaigā­jās starpsolu ejās, ievērojami apgrūtinādama jeb­kādu špikošanu. Toties mājās Regīna tūda] apgū­lās', jo, vīram pārrodoties, gribēja atkal būt labā formā.

Parasti nekas netraucēja šos novaļas brīžus, Putriņš un bērni šai laikā pēc iespējas atturējās zvanīt uz mājām. Šoreiz ierastā kārtība izjuka. Uz virtuves galda Regīna atrada vīra zīmīti:

«Ledusskapī ir žāvēti brētliņi un divas sīgas. Vienu derētu svaigi iesālīt. Būtu palūdzis Rasmai, bet viņai ir cits uzdevums: uztaisīt jaunu frizūru un pie viena izlūkot, kā jūtas Dzintra, vai viņai to­mēr nav kaut kādas savas domas par Bruņa pa­zušanu. Atvedīšu Smitu un Vencelu, ceturtais būs mūsu Varis, mēs spēlēsim zolīti, neņem Jaunā un pagādā nelielu zaceni.»

Viņi ieradās jau pirms sešiem un tūda] sagata­voja darba fronti.

— Kāršu partijas niknākie ienaidnieki ir sieva un galdauts, — paziņoja Šmits. — Lozējam vie­tas, veči!

— Kam jādala? — jautāja Vencels, uzlicis uz deguna lasāmās brilles.

— Kā vienmēr — tam, kurš prasa, — Smits pasteidzās likt lietā kārtējo citātu no leģendārās «Raņķa rokasgrāmatas», kuru neviens tā ari ne­kad nebija rokā turējis.

Kādu laiku spēlēja klusēdami, jo nevar taču uzskatīt par inteliģentu cilvēku sarunu izteicienus, bez kuriem partija nevirzītos uz priekšu.

— Garām …

— Man šoreiz arī nav ienācis …

— Būs vien jāņem augšā… Nu gan esat no-

Tikai pēc laba brīža Putriņš uzdrošinājās ievir­zīt valodas vēlamajās sliedēs, tuvojoties mērķim aplinkus, uz pirkstgaliem un pret vēju — kā jau pieredzējis mednieks.

— Tu gan esi velna pulveris, Vari! Laikam vi­sus šos gadus pa klusam trenējies. Izspēlēt zoli lez platā un ar diviem liekajiem … Uz to spējīgs vēl tikai Brunis.

— Nesaki vis, — Smits tūdaļ iebilda. — Man jau izdevies izģērbt Brūni tik pliku, ka viņš mak­sāja ar benzīna un autobusa taloniem. Un tā dus­mojās, it kā parakstītu pats savu stulbuma aplie­cību.

— Jā, riskēt Brunis mīl, — nobīdījis malā kār­tis, ierunājās parasti mazrunīgais Vencels. — Un le tikai laimes spēlēs. Tas bija pirms gadiem )iecpadsmit lielajā Ķīšezera regatē, atceries, Edžu?

— Kā lai neatceros, pats taču iemācīju viņam 50 triku, — paspruka Putriņām, tomēr viņš aši atjēdzās. — Bet stāsti vien …

— Toreiz vēl bija cilvēki ar fantāziju, cilvēki, kuri domāja ne tikai par izlasi vien… Rīkoja nakts regati no Balastdambja uz Centrālo jaht­klubu Ķīšezera krastā. Mēs ar Edžu braucām uz «Marsa», nopietnākais konkurents «Jūrmala» stin­grā vējā mums līdzi netiek. Tā arī bija: pie Mīl- grāvja viņi jau bija stipri atpalikuši, un varējām vienā mierā noņemt mastu un izirties pa tilta apakšu. Kad ienācām ezerā, vējš bija tieši pretī, uz klubu gan varētu tikt ar vienu bauti, bet trau­cēja lielais sēklis. Neko darīt, vispirms jālaiž pāri uz Jaunciemu, tad tikai var ņemt kursu uz mērķi. Pēc kāda laika atskatos — maza uguntiņa slīd taisni pāri sēklim. Parādu Edžum, bet šis tik at­met ar roku: laikam motorlaiva, tur neviena jahta nevar izbraukt. Mēs tātad iekš viena angļu miera. Tuvojamies klubam, kad pēkšņi atskan šāviens. Kas par velnu? Kāds jau šķērsojis mērķa līniju, taču tumsā neredz, kurš tas vainīgais. Nu, noen­kurojamies, ejam uzzināt. Izrādās — «Jūrmala». Neviens nevar saprast, kas par lietu, un šie, pro­tams, nekā nesaka. Tikai vēlāk puikas pastās­tīja… Sie braukuši pa Mīlgrāvi, bet «Marss» jau labā gabalā, panākt konkurentu šajā vējā nav izre­džu. Kapteinis ellīgs, kluba direktors lamājas, puikas nezina, kur dēties. «Ek, kaut varētu tikt tieši uz klubu!» nopūšas Janka Pūriņš. «Kāpēc gan ne?» iesaucas mūsu Brunis. «Uzkāpsim mas­ta galā, nokantēsim laivu uz sāniem un laidīsim pāri!» Kapteinis ir ar mieru ielaisties, viņam taču nav ko zaudēt, ļaunākaja gadījumā izpeldēsies divi matroži. Liela muiža … Uzkāpa šie mastā, vējš vēl piepalīdzēja sasvērt jahtu, ķīlis cēlās uz augšu. «Jūrmala» saīsināja ceļu uz pusi un uzva­rēja… Gribētos redzēt kādu šodienas mīkstpē- diņu aukstā, vētrainā naktī karājamies pašā masta galā, kad ziemelis sakuļ ezeru baltās putās. Bet Brunirrr iekšas turēja …

— Ja vēlreiz kavēsi pagastu ar saviem memuā­riem, būs jāiemaksā personiska pule, — paziņoja Smits, kurš bija noklausījies Vencela stāstu ar lielu interesi. — Dod pārcelt!

Bet Varis neļāva sevi iebiedēt. Izpildot tēva lū­gumu, viņš savukārt ņēmās provocēt viesus:

— Tādu numuru es mierīgi dabūtu gatavu. Aiz­vakar pat! Un nevienam pēc desmit gadiem neie­nāks prātā izpušķot to par kaut kādu sevišķu varoņdarbu. Labāk pamēģiniet uz mācību buri­nieka tupēt masta galā un rēvēt topburu. Tas ir maķenīt augstāk, un viļņi arī pavisam citādi nekā mūsu Ķīsītī. Bet ko gan es nespētu izturēt — tas ir jūsu slavenais karuselis ar pārsēšanos. Pa­stāsti, senior!

— Kas tur daudz ko stāstīt? — Putriņš negri­bīgi iesāka, jo bija nodomājis uzklausīt citus, ne­vis pats tecināt valodu. — Toreizējo nabadzību pat atcerēties negribas. Bet ko tu citu darīsi, ja vienas klases švertlaivu tikai kādas sešas, sacen­sību dalībnieku turpretī — divi duči. Vajadzēja visus pēc kārtas sēdināt uz tām pašām jollītēm un likt skrieties pa apli, rīkot priekšsacīkstes, pus­finālus un finālu. Par inventāru mums bija maza bēda, visu izšķīra tie, kuriem uz pleciem viltīgāka galva. Un Brunis, nu, puika uz goda, tam katr­reiz padoms bija pie rokas. Pienāca viņa kārta braukt ar sliktāko laivu, kas visās iepriekšējās reizēs bija palikusi pēdējā. Buras lielas, vēders stingrajā vējā ierobežoja manevrēšanas spējas. Vajadzēja kaut ko pasākt, jo šajā braucienā izšķī­rās cīņa par iekļūšanu republikas finālā. Brunis ilgi prātoja un beidzot atrada vienīgo pareizo at­risinājumu. īsi pirms starta viņš ātri norāva buru un iemērca to ūdenī. Audekls sarāvās, kļuva stī­vāks, un visiem par lielu pārsteigumu viņš šai braucienā šķērsoja mērķi pirmais. Sīkums, bet ar to pietika, lai uzvarētu .. .

Putriņš iegrima domās. Lai cik tas skanētu pa­radoksāli, stiprā vējā vieglāk valdīt jahtu nekā būrāt bezvēja laikā. Viņš atcerējās, kā reiz Rat­nieka komandā piedalījās Baltijas regatē. Pēdējā braucienā vējš negaidot norima. Tallinas reids lī­dzinājās milzīgai eļļas peļķei — ne vilnīša, ne sī- pas. Buras nedzīvi karājās pie masta kā žūšanai izlikti palagi, laiva vairs neklausīja stūrei, svel­mainā saule dedzināja ādu. Vecākās paaudzes bu­rātāji izmēģinājās visvisādi, skrāpēja mastu, svil­poja — nekas nelīdzēja.