Knuts Hamsuns: Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Hamsuns ļoti skaidri parādījis korupcijas mehānismu un iecirtīgā intelektuālisma pakļautību valdošajām šķirām. Ivaram piedāvā spožu zinātnieka karjeru, ja viņš rīkosies tāpat kā viņa kolēģis Jervens, kurš pārstrādā savu disertāciju saskaņā ar valdošajiem uzskatiem. Kareno ir dārga viņa teorija, tāpēc viņš, zaudēdams visu — karjeru, mantu un sievu, parāda durvis tiem, kas viņu gribēja nopirkt. Taču viņa teorija nav diez cik oriģināla. Kareno ir pilnīgs nīčeietis, kas nicina angļu liberālismu, Džonu Stjuartu Millu, pozitīvismu. Viņš neieredz proletariātu, universitāšu profesorus, kas savā buržuāziskajā mīkstčaulībā pļāpā par humānismu un gaida jauna Cēzara atnākšanu, cilvēku ganāmpulka pavēlnieku. Viņš atbalsta jaunekļus tikai tāpēc, ka tie ir jauni un pasludina karu pret sirmgalvjiem. Vienīgais oriģinālais Kareno uzskats ir tas, ka, būdams agrāras zemes dēls, viņš izvirza tēzi, ka nepieciešams iznīdēt proletariātu, uzliekot augstus nodokļus maizei un visādi atbalstot zemniecību. Kareno pat prātā neienāk doma, ka izsalkušie proletārieši spējīgi visasāk un visietekmīgāk ar ieročiem rokā izkritizēt gan viņa teoriju, gan sistēmu, kas varētu pieņemt šādu teoriju, — tik tālu viņš savos prātojumos ir no dzīves realitātes.

Būtībā Kareno uzstājas pret kapitālistisko attīstību un cīnās par agrārā dzīves veida saglabāšanu, kur nav vietas proletariātam kā ienīstā kapitālisma produktam.

Kareno teorija pauž arhireakcionāru utopiju. Viņa uzskatus nevar pilnīgi identificēt ar paša Hamsuna uzskatiem, jo Hamsuns jau «Mistērijās» ir atbrīvojies no Nīčes ietekmes. Taču Kareno juceklīgie priekšstati par zemniecības un proletariāta vēsturisko lomu atklāj paša Hamsuna uzskatu pretrunas, kuras viņš nepārvarēja līdz pat mūža galam.

Buržuāziski demokrātisko sabiedrības formu neatzīšana, lai gan šīs formas strauji ieviesās dažādos Norvēģijas sociālās dzīves novados, spieda Hamsunu meklēt ētiskās un garīgās vērtības ārpus tās darbības sfēras un jauno attīstības faktoru ietekmes, kuri pārvērta viņa dzimtenes seju. Tas arī noteica tāda tēla kā leitnants Glāns parādīšanos Hamsuna daiļradē, cilvēka, kas aiziet no sabiedrības un civilizācijas pie dabas, un to iespaidu, kādu Hamsuna dzīves filozofijā gūst emocijas un pirmām kārtām mīlestība, kura ne tikai paverdzina cilvēku, bet arī vērš cildenu un apgaro cilvēka dzīvības sākumu. Šādas Hamsuna attieksmes pret mīlestību kvintesence ir viņa liriskais stāsts «Viktorija» — viens no izcilākajiem darbiem pasaules literatūrā, kas veltīts mīlestības tematam.

Stāsta sižets ir vienkāršs, dramatisks un ietilpīgs, tas vēsta par divu cilvēku dziļu, ilgstošu, taču nepiepildītu mīlestību, jo šos cilvēkus šķir kārtas, naudas intereses, liekulīgā morāle. Lauku dzirnavnieka dēls Juhanness Mellers un Viktorija, kādreiz bagāta, bet tagad panīkuša muižnieka meita, veido it kā divus Volta loka pretējus polus, starp kuriem šaudās un mirdz mīlestības nedziestošā liesma. Aizrit gadi, koki pie dzirnavu dīķa sazaro un izaug lielāki, novecē muižas plašās zāles; dzirnavnieka dēls izaug un kļūst ievērojams rakstnieks, viņa slava sasniedz arī dzimto pusi, kur muižas īpašnieks grasās izdevīgi izprecināt Viktoriju. Pats Juhanness saderinājies ar Kamillu — meiteni, kam viņš reiz izglābis dzīvību; nejaušs šāviens medībās nāvējoši trāpa Viktorijas līgavaini; izjūk arī Juhannesa saderināšanās, jo Kamilla iemīlējusi citu; nodeg Viktorijas tēva muiža, kuru viņš pats aizdedzinājis, tēvs ugunsgrēkā aiziet bojā. Viktorija paliek viena; dzīve, apstākļi, cilvēki un lepnums joprojām neļauj Juhannesam un Viktorijai savienoties. Taču mīlestības liesma joprojām deg tikpat vareni, un tās gaisma apstaro mirstošās Viktorijas pēdējās dienas, viņas vēstule mīļotajam ir ardievas pasaulei — apskaidrotas un skumju apdvestas.

Kā allaž Hamsuna varoņi, pat mazāk nozīmīgie — Juhannesa kaimiņš vecais skolotājs pedants, Juhannesa un Viktorijas vecāki — atveidoti reālistiski un sulīgi, viņu psiholoģija iezīmēta ar Hamsuna daiļradei raksturīgo precizitāti. Kamillas jūtu pārmaiņa pret viņas līgavaini Juhannesu tēlota bez moralizēšanas, kā dabiska dzīves parādība, jo mīlestība aizvien ir patiesa. Tā domā ne tikai pats autors, bet arī viņa varonis, kurš piedod Kamillai, jo saprot, kas notiek viņas jaunajā sirdī.

Hamsuns savā stāstā drosmīgi ietver atkailinātus sociālus momentus, nebaidīdamies, ka tie skanēs kā disonanse šai prozaiskajā mīlestības poēmā.

Patiesībā tie tikai padziļina notikumu dramatismu. Konfliktus, kas uzliesmo starp Juhannesu un Viktorijas saderināto Oto, uz kura naudu cer Viktorijas tēvs, rada ne tikai greizsirdība. Viņus šķir mūžīgais zemnieka un muižnieka naids, un autora simpātijas pieder dzirnavnieka dēlam, kura raksturs pauž spēku un plebejisku lepnumu

Mīlestība vienmēr saista Viktoriju un Juhannesu, par spīti visiem šķēršļiem, un Viktorija, nicinādama aizspriedumus, ko viņai iepotējusi audzināšana un ierastais dzīves veids, pati izšķiras atzīties Juhannesam savās jūtās. Un ne jau iracionālā mīlestības fatalitātē šoreiz meklējami viņu drāmas pirmsākumi, tie slēpjas dzīves objektīvajā nosacītībā.

Stāstā «Viktorija» sižeta risinājums pakļauts raksturiem — tā smaguma punkts ir galveno varoņu emociju un psiholoģijas atveidošana. Nokrāsām bagātā Viktorijas garīgā dzīve, lai gan viņa spiesta nomākt savas dziļās jūtas pret Juhannesu ģimenes interešu labad, rakstura cēlums un sievišķība, pastāvīgā cīņa pašai ar sevi vērš viņas tēlu valdzinošu un dzejisku.

Mīlestība Juhannesa dzīvei piešķir jēgu un saturu, dod viņam spēku panest likteņa triecienus. Tā stimulē viņa daiļradi un nemitīgi bagātina garu. Juhannesa sirds saspringto dzīvi stāstā atklāj viņa liriskie iekšējie monologi, pilni kaislību un satraukuma.

Aiz poēzijas mānīgās vienkāršības slēpjas Hamsuna nobriedusī un izsmalcinātā māksla. Lai gan «Viktorija» ir mākslinieciski viengabalains darbs, tomēr tam ir diezgan sarežģīta struktūra. Objektīvais stāstījums tajā mijas ar iestarpinātām novelēm, dinamiskajā sižeta risinājumā iespraustas liriskas atkāpes, un viena no tām — izcilā mīlestības cildināšana — īstenībā ir dzeja prozā. Pielāgojoties mūsdienu aizrobežu literatūras estētiskajām normām, šis Hamsuna stāsts var likties mazliet manierīgs un sentimentāls. Taču tajā ir tādas īpašības, kas mūsdienu literatūrā ar tās skopajiem izteiksmes līdzekļiem kļuvušas visai retas: vēstījumā spēcīgi un atklāti skan jūtu balss, patiesa un skaidra, izteikta pilnīgi nobriedušā mākslinieciskā veidā.

Ar «Viktoriju» noslēdzas Hamsuna daiļrades loks, kurā pārsvarā ir liriskais elements. Viņa turpmākajos romānos stāstījums kļūst episkāks un objektīvāks. Jaunu posmu viņa daiļrades attīstībā iezīmēja nelielais romāns «Sapņotājs» (1904) — zvejnieku ciematiņa savdabīga sadzīves un paražu aina, kas attēlota ar vieglu humoru. Šis romāns varēja pat kļūt empīrisks, ja galvenais varonis — telegrāfists Rolansens, trakulis un sapņotājs, nebūtu apveltīts ar ekstravaganci. Piešķīris savam varonim spējas patstāvīgi spriest par apkārtējo vidi, Hamsuns tomēr saglabāja kritisku pieeju šai videi un pats ar to nesaplūda, kā tas notika ar rakstniekiem naturālistiem. Taču viņa kritika bija mērena: galu galā Rolansens, kas izgudrojis līmes pagatavošanu no zivju asakām, laimīgi izkļūst no dzīves likstām. «Sapņotāja» laimīgais atrisinājums pierāda, ka Hamsuns novērsies no savu agrīno sacerējumu varoņu — Nāgela un Kareno radikālajiem uzskatiem, kas izpaudās nesaskaņā ar pastāvošo dzīves kārtību, un sāk skatīties uz dzīvi kā uz kaut ko tādu, kuru nav iespējams radikāli pārveidot. Tajā var risināties visdažādākie notikumi, drāmas un traģēdijas, tās virzības nosliecēm var būt dažnedažāds raksturs — vienam tā var atnest laimi, citam ļaunumu, taču patiesas vērtības, pēc Hamsuna domām, iegūst tikai tie, kas stāv tuvāk dzīves pirmavotiem, mātes — zemes viedajai, mūžsenajai gudrībai. Šādu prāta ievirzi Hamsuna radīja simpātijas pret patriarhālo dzīves veidu un tradīcijām, un tas noteica romānu «Benoni» un «Roze» vispārējo idejisko atmosfēru.