ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

ALEKSANDRS PUŠKINS

KOPOTI RAKSTI

PIECOS SĒJUMOS

PIRMAIS SĒJUMS

LIRIKA 1813--1826

Exegi monumentum

ES ESMU UZCĒLIS SEV PIEMINEKLI STALTU,

GADSIMTOS NEAIZMIRSTS VĒL TAUTAS CEĻŠ TURP IES.

KĀ ALEKSANDRA STABS, KO SKATĀM GRANĪTKALTU,

TAS AUGSTĀK BRĪVO GALVU SLIES.

NEKAD VISS NEMIRŠU, DZlVS LIRĀ MŪŽĪGAJĀ —

GARS PĀRI NĪCĪBAI UN NĀVES VARAI SNIEGS, —

UN SLAVENS BOSU ES, KAMĒR VIEN ZEME SAJĀ

KAUT VIENS VEL DZĪVOS DZIESMINIEKS.

PIEMINEKLIS

REIZ LIELĀ KRIEVZEME PAR MANI RUNĀS, DOMĀS,

UN SAVĀ VALODĀ IKVIENS TAD MANI SAUKS,

GANLEPNAIS SLĀVU DĒLS, GAN TUNGUZS, TAGAD NOMĀKTS,

GAN SOMS UN KALMIKS — STEPJU DRAUGS.

ES TAUTAS IEMĪĻOTS — TĀ MANU SLAVU SARGĀS,

JO JŪTAS CILDENAS REIZ DZEJĀ CENTOS PAUST:

ES SVEICU BRĪVĪBU ŠAI GADUSIMTĀ BARGĀ

UN VĀRGĀ SĀPES LIKU JAUST.

AI MŪZA DIEVIŠĶĀ, VIEN SAVAI BALSIJ KLAUSI,

NO ZAIMIEM NEBAIDIES, NEDZ ALKSTI SLAVAS TU,

LAI PEĻ VAI CILDINA — TO SAŅEM VIENLĪDZ GAUSI

UN NESTRĪDIES AR NEJĒGU.

LICEJS

Pourquoi craindrais-je de Ie diie?

Tā nu lemts man arī zināt

Kupidona kaprīzes;

Jūtos kaisli savaldzināts:

Pirmo reizi mīlu es!

Zudis laimes laiks mans zuzdams,

Kad, vēl mīlu nesajuzdams,

Viju pantus bezbēdīgs,

Kad, vēl teātrī vai ejot

Izpriecās, vai ballēs dejot,

Rotāju kā zefīrs dīks,

Vai kad Amoram par spīti

Kādu draisku skaistulīti

Lēmu karikatūrai.

Bet es pārāk agri smēju,

Vēso prātu pazaudēju

Tagad arī pats, ak vai!

Galā smiekli, brīve īsta,

Gudros Katonus pat nīstu,

Tagad Seladons man draugs!

Kopš es Natāliju viedu,

Kura Tālijai nes ziedu, —

Tikai Kupidons man jauks!

Natālij, ar sirdi grūtu

Lai man mīlu atklāt ļauts;

Pirmoreiz es sarkdams jūtu,

Sievas skats kā prātu jauc.

Un, lai kur es ietu, būtu,

Tevi atceros arvien.

Pienāk nakts, un tevi vien

Redzu pusmiegā kā mānā.

Mīļās augums tērpā plānā

Blakus nostājas man liegs.

Maigu, biklu elpu manu,

Vingro krūšu drebēšanu,

Kas tur krēslā bal kā sniegs,

Acis pievērtās, kas lēnām

Aizvelkas ar klusām ēnām.

Sirdi spārno mīlas prieks.

Un nu lapenē es drīkstu

Būt ar tevi… Mīlā tvīkstu,

Trīsu, mokos, ilgās nīkstu …

Pēkšņi uztrūkstos … Kas tas?

Tukšs mans kakts un tumsā aužas.

Nopūta no krūtīm laužas,

Miegs no plakstiem projām raušas,

Aši spārnos paceļas.

Kaisle aug un aug arvienu,

Kvēlo miesa, nogurst prāts,

Mīlas liesmās kveldināts,

Kāri tīkojot tik vienu, •—

Taču, ko, to nez vai kāds

Savai iecerētai acīs

Spēj bez aplinkiem gan sacīt.

Gan es atzīšos kaut kā!

Vīrs, kas iemīlējies dāmā,

Domās alkst pēc nezināmā,

Raug, par ko es brīnos tā!

Kaut es apmetnī kā rakars,

Cepuri uz vienas auss,

Tā kā Filimons, kad vakars

Nolaižas pār zemi gauss,

Spētu satvert mīļās roku,

Stāstīt savas mīlas mokas,

Lūdzot: kļūsti mana! jā?

Un kaut tu Nazora būtu,

Mīlas valgos sapītā,

Kas man maigus skatus sūta …

Kaut es būtu Aizbildnis,

Kuram uztic Rozinīti.

Ļaunam liktenim par spīti

Vecis parūkainais šis

Roku stiepj no pleda kāri,

Baltu, tvirtu krūti skar .. .

Kaut es būtu . . . Bet vai pāri

Jūrai tikt bez laivas var?

Un, pēc tevis mīlā tvīkstot,

Dziļā vientulībā nīkstot,

Ilgās nomokās man sirds.

Bet vai, Natālij, tu jūti,

Kas tavs Seladons tāds ir?

Un, man šķiet, tev nojaust grūti,

Kam no tavas mīlas šķirts

Paliek viņš. Ak burve saldā,

Paklausies, jo tas nav viss.

Ne pār seraļu es valdu,

Ne es smaidīgs ķīnietis,

Manī nav nekā no maura,

Nedz no Amerikas bļaura,

Ne es turka pēctecis,

Ne es vācu mietpilsonis,

Kuram naktsmice tik rūp

Un lai alus šļāc ar joni,

Un lai cigārs zobos kūp.

Kas es par kavalergardu,

Kuru pušķo zobens garš,

Ja man netik skaļais karš?

Dunci, šķēpu, alebardu

Nav par tēvu grēkiem lemts

Man ne reiz vēl rokā ņemt.

— Kur tu, mīlētājs mans, dzīvo?

Uzlūko šīs velves blīvās,

Kuru ēnās klusums tūkst,

Logos nespīd gaisma brīvā,

Cellē eļļas lampas plīvo …

Natālij … es esmu mūks!

Atdzejojis Paulis Kal

Pirmais dziedājums

SVĒTAIS MŪKS, GRĒKA KRIŠANA, BRUNČI

Lai dziesma skan par to še pilnā spēkā,

Kā nelabais reiz tika apseglots,

Kā jāt ar to reiz mūkam bij tas gods,

Kā jāja mūks un ieauļoja grēkā …

Ak filozof, tu Fernes dziesminiek,

Jel teic, Voltēr, tu droši vien to zini,

Kā dzejnieki pie tādām stīgām tiek,

Ar kādām tu mūs Zannā sajūsmini?

Man tuvs un dārgs tavs liras skandējiens,

Vai neapgūs, maestro, to neviens?

Ak teic, Voltēr, tu franču dzejas sultān, —

Ne amors es, kas bruņots mīlas bultām,

Es mūzas pārvērst dāmās nevēlos.

Tu uzdāvā man savu zelta liru,

Lai kļūstu es par ģeniālu vīru.

Tu pieri rauc un saki: «Kas tev dos!»

Bet tu, ko Apolons ir nolādējis,

Tu dziesminiek, kam balss tik skurbi skan,

Kas aprakstīt simt krogos sienas spējis,

Vai palīdzēt tu, Barkov, vari man?

Tu smīnēdams sniedz pretī savu čīgu

Un piedāvā man mūzu piedauzīgu:

«Viens noteikums — dzer! Man tev jāseko!»

Nē, Barkov, nē! es neņemšu neko!

Kaut kā es pats pie rindas rindu likšu,

Un iespējams, ka tomēr galā tikšu.

To brīnumkrāšņo vietu tuvumā,

Kur Ivans Lielais padebešus rauga

Ar zelta krustu smailā torņgalā,

Starp bieziem mežiem tuksnesīgā laukā

Bij klosteris; tā drūmās sienās, lūk,

Jau ļoti sen kāds gados cienīgs mūks

Ar gavēni un lūgsnām dienas mija

Un atpesti no dzīves sagaidīja.

Šis sirmais mūks vis nebij bagātnieks,

Un, kā jau tāds, viņš ellē būtu lieks;

Bij bībele, melns kaķis viņa daļā

Un pudele vēl mūku šņabja zaļā.

Ja cellē ieietu, kur mita vecis šis,

Tad nespētu tur zelta kalnus atrast,

Un marmors balts tur nepriecētu skatu,

Un Rafaels tur nekarātos vis.

Viens ķeblis greizs, trim kājām palicis,

Un lāviņa, pusaršīnu vien plata,

Kur gulēja šis nabags svētulis.

Jūs pēļus tur un dūnas neredzētu,

Jo negūlās mūks, kauč to arī spētu,

Starp palagiem, kas sniegabalti viz.

Viņš gavēja, bet nebij vidu tievu,

Vien lūgšanās viņš allaž kavējās

Un ēda dūšīgi, kad beidza tās,

Un nosnaudās, tad atkal lūdza dievu.

Un tu, vai mani dzirdi, jezuīt?

Nu, dievsirdi, vai apvainojies ļoti?

Jel nosarksti, ja sarkt tu vispār proti;

Un nokaunies tu arī, karmelīt!

Kauns arī tev, kas Pečorlaurā dzīvo

Un kuru dievs no grēkiem neatbrīvo!…

Bet, lira, pag! — es kļūstu pārāk skarbs

Un talāriem pārlieku virsū klūpu:

Pelt priesterus — nav mūsu īstais darbs.

Mūks dzīvoja bez bēdām un bez rūpju,

Drīz cerēja tikt paradīzē jau,

Bet pasaulē gan tādas malas nav,

No nelabā kas droši pasargātu.

Reiz miteklī, kur vecais velnu velns