ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Un meitenei, kas viņu mīl bezgala,

Vēl pārmezdams bilst balsī nicīgā:

«Nu satiksi to, kuru gaidījusi,

Vien Valhallā, tu, neuzticīgā!»

Tad Odulfs cērt, Evlēga saļimst klusi •—

Kā sniegpārsla, ko zemē notriekusi

Ir vētra, kas pār kalnu galiem trauc.

Bet sāncenši viens otram pretī brāžas,

Pa akmeņiem jau palo asinsstrauts,

Un cīnoties no kraujas abi gāžas …

Vēl kāda balss Evlēgu vārdā sauc —

Tad viņu naids rimst, nāves miega skauts.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Kāds vientuļš ceļinieks pa Loru gausi gāja,

Starp kapa akmeņiem sev ceļu meklējot;

Bij pusnakts stunda klāt un nogurušas kājas,

Viņš velti raudzījās, kur pajumti lai rod:

Ne alu krastā vied, ne būdu nabadzīgu,

Kur piemīt zvejnieki; vien sili tālē tumst,

Tiem pāri brāzmojot, vējš koku zarus līgo,

Peld mēness mākoņos, zvīl jūrā atspīdums.

Redz ceļinieks: uz klints vecs barels stāv miglā saltā

Par viņa dziesmām reiz ikvienam bija prieks;

Pār straumi krācošo līkst skumji galva baltā,

Viens apcer pagātni šeit sirmais dziesminieks.

Netālu zobens vecs rūs, pakārts vītolzarā.

Bards galvu pagrieza un domīgs raudzījās

Uz svešo gājēju, kurš bailēs steidza garām,

Lai ašāk aizietu no drūmās vietas tās.

Bet sauca dziesminieks: — Jel neej, svešniek, projām,

Zem kapa akmeņiem šeit cīnītāji dus.

Tos vīrus godini, kas kaujā gāja bojā! —

Un bijīgs ceļinieks tad sveica varoņus.

Tam likās — klintājos ap viņu ēnas stājas

Un asiņainas māj no dziļās, dzedrās nakts.

— Kas dus zem akmens tā? — viņš bardam pavaicāja,

Uz kapu rādīdams, kas jūras malā rakts.

Tur bruņu cepure, kas vizuļoja blāvi,

Bij piekalta pie klints, tai līdzās — bultu maks.

Bards teica: — Osgaram šeit lemta bija nāve,

Par agru apsedza to kapa akmens smags.

Pats vēlējās viņš mirt, jo cīņas versmē straujā

Par bultām priecājās šis jaunais neprātis

Un drosmīgs cīnījās, līdz rada galu kaujā.

Lai miers tev, jaunekli, tu godam prati krist!

Reiz dzīves ziedonī bij Malvīna tam mīļa;

Un mēdza divatā tie brīdi sagaidīt,

Kad palot ielejā sāk mēnesnīca zvīļa

Un ēnas robainas no krasta klintīm krīt.

Jau likās — mūžīga būs divu siržu laime;

Ar mīlu Osgaram ik sapnis piepildīts.

Bet žigli aizsteidzās šo gaišo dienu saime

Un stunda pienāca, kas postu nesa līdz.

Reiz Osgars stāvēja pie iemīļotās mājas,

Bij vēla ziemas nakts un griezās putenis.

«Ver durvis, mīļotā,» viņš klusi ierunājās,

Pie durvīm klauvēdams, bet kluss bij iekšā viss.

Viņš klauvē, ieklausās: vien vēji kauc joprojām.

«Vai dusi, Malvīna?» Slīgst biezā miglā lauks,

Vējš sniegu sējā triec, šķiet mati apledojam.

«Jel dzirdi, Malvīna, jel atver, mīļais draugs!»

Vēl Osgars pieklauvē, tad durvis veras čīkstot;

Viņš ieiet, lūkojas — un pēkšņi skatiens tumst:

Tur viņa Malvīnu skauj Zvignels, laimē tvīkstot;

Un sagrābj Osgaru sīvs naids un izmisums;

Dreb neuzticīgā un mīļākais tās skavās;

Bet rokā Osgaram mirdz zobens izrautais,

Viens cirtiens — Zvignela starp dzīvajiem vairs nava,

Un viņa bālais gars jau pusnakts tumsā gaist.

Krīt ceļos Malvīna, teic Osgars novēršoties:

«Es neesmu vairs tavs, kā vari, dzīvo nu!

Riebj nodevība man, viens gribu projām doties,

Lai neuzticīgo uz mūžu aizmirstu.»

Tad Osgars izgāja no mājas ārā klusi —

Drūms, stingdams ciešanās, kas sirdi māks aizvien:

Bij saldā burvība uz laikiem izgaisusi,

Bez tuvas dvēseles nu pasaulē viņš viens.

Es viņu sastapu. Uz krūtīm galva slīga,

Un reizēm čukstēja viņš mīļās vārdu vēl;

Kā dzelmes tumsība bij sāpes bezgalīgas,

Kas neaprimdamas šai jaunā sirdī kvēl.

No drauga novērsās viņš it kā neredzēdams,

Un likās — skatiens stings nevienu nepazīst.

No dzīrēm vairoties un ļaudams vaļu bēdām,

Pa drūmu tuksnesi viens mēdza Osgars klīst.

Tā aizritēja gads; tad taure aicināja,

Un vīri pulcējās, to dzirdot, vienuviet.

Fingals, Odena dēls, tos kaujā vadīt gāja;

Un Osgars bij starp itiem, kas karaceļu iet.

Tā zobens zvērojot šeit pļāva platā lokā …

Un beidzot saļima uz līķiem drosminieks.

Pat mirstot taustījās pēc ieroča vēl roka,

Līdz acis varonim bij slēdzis mūža miegs.

No mūsu robežām prom ienaidnieku dzina;

Un mierīgs cīnītājs nu kapā dusēt var.

Vien aukstā rudenī, kad kalni miglā tinas

Un neizklīdina naktstumsu mēnesstars,

Uz kapa akmens šeit sēž vientulīga ēna

Un spožums tumšsarkans ap kamiešiem tai 1ās,

Dzird bruņas nožvadzam, šķind bultas vēsmā lēnā

Un noslēpumaini šalc kļavas sirmvecās.

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Reiz jaunais Dafnis vajāt sāk Dorīdu:

«Ak, stāvi!» sauc viņš. «Stāvi, skaistulīti

Un teic, ka mīli. Kļūšu rāms tūlīt,

To zvēru tev es, piesaukdams Kiprīdu!»

«Jel klusē, klusē!» sacīja tai prāts,

Bet šķelmis Erots: «Teic, ka mīlēt sāc.»

«Tu sirdij mīļš,» tā gane atbildēja,

Un viņu sirdīs mīla iedegās,

Tad ceļos Dafnis nokrita pie tās,

Bet kaislo skatu viņa novērst spēja.

«Bēdz projām, bēdz!» prāts sauca skaistulei,

Bet šķelmis Erots teica: «Neaizej!»

Tā nebēga, un viņas rokai lēnām

Tad trīsot pieskārās gans laimīgais.

«Skat,» teica viņš, «tur dūju pāris skaists

Viens otru apskauj kuplo liepu ēnā!» —

«Bēdz projām, bēdz!» tai vēlreiz sauca prāts,

Bet Erots teica: «Jauks ir piemērs tāds!»

Tad smaidot viņas seja piemīlīga

Ar kvēlām lūpām pretim tiecās tam,

Un, lūk, jau viņa ganam mīļotam

Ar acīm apskurbušām rokās slīga …

«Jel esi laimīga!» tai teica Erots kairs;

Bet prāts — ko tas? Prāts nerunāja vairs.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Mans dārgais draugs, tu prāto,

Lai es, kam dzejot gods,

Ar liru mirstīgo

Un tevi sarunātos,

Lai, sapņu spārnos līgots,

Es bēgtu klostera

Un malas vientulīgās,

Kur, aklā tumsā rakts

Un nebeidzamos maldos,

Gars ilgojas un mulst,

Kur mēmums kopā valda

Ar drūmo klusumu.

Kā bulta gribu traukt

Uz Ņevas krastu košu,

Tur tevi apmīļošu,

Mans pavasara draugs, —

Es — sapņu vergs tāds niecīgs,

Kas Ludmilai dzied priecīgs,

Uz mājām nācis kluss,

Tev zeltu neatnesu

(Mūks necik bagāts esu),

Bet veltu dzejojus.

Slēps dīvāntelpā devies,

Turp tikai domu vests,

O, kādu, māsa, tevi

Tur atradīšu es?

Ko tava sirds gan prasa,

Kad vakars krēslot sāk?

Vai Zanu Zaķu lasi

Jeb buries Zanlisā?

Varbūt bez mitas smejies

Tu Hamiltonam līdz?

Ar Tomsonu un Grej u

Varbūt tavs sapņa rīts

Uz ozolbirzi dodas,

Kur lejup vēji trauc

Un mežu čuksti rodas,

Un varens klinšu grodos

No kalna brāžas strauts?

Vai mopsi — sirmu, piktu,

Uz spilvendūnām liktu,

Tu segā tin pirms nakts

Un maigu vārdu šalkās

Tam Morfeju sauc talkā?

Vai tā kā Svetlana

Pār Ņevu acu splīnu