ALEKSANDRS PUŠKINS: PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Tu draugs man esi grūtās dienās,

Mans vecais, gurdais balodīt, —

Nu priežu silos skumsti viena

Un domā: kur viņš tagad mīt?

Pie loga istabiņā savā

Kā sardzē drūmi sēdies klāt —

Un sagrumbotās rokās tavās

Pat adāmadatas grib stāt.

Tu vārtus senaizmirstos vēro

Un ceļu — melns tas tālē zūd,

Gan nojausmās, gan bažās sēro —

Ik brīdi smagumu sirds jūt.

Un liekas tev …

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Cik laimīgs jūtos es, kad varu pamest

Šo pilsētu, kur apnicība kliedz,

Un aizbēgt prom uz tālām ozolbirzīm,

Kur klusos krastos viļņi lēni dūc.

Vai viņa drīz — vai tiešām drīz jau viņa

Kā zelta zivtiņa no dzelmes izkāps?

Kā pati daile viņa parādās

No rāmiem viļņiem pusnakts mēness gaismā!

Pār baltiem pleciem vijas zaļas cirtas,

Kad viņa stāvas kraujas malā sēd.

Pie slaidām kājām viļņi, putas metot,

Tik mīļi pieglaužas un šalc, un čukst.

No acīm pamirkšķina spirgta blāzma —

Kā zvaigžņu atblāzma no debess dzīlēm.

Nē, viņa neelpo, bet tomēr just

Ir labi viņas skūpsta vēso valgmi.

Tik salds un ilgu pilns pat medus malks

Nav vasarā, kad svelme uzkur slāpes.

Kad viņa rotaļājas pirkstu galiem

Un maniem matiem pieskaras, tad viss

Šis mirklis atbalso kā baisums salts

Man galvā, satraucot kā putnu sirdi,

Kas mīlas iztvīkumā pamirt vēlas.

Es priecīgs pamestu šo pasauli

Šai mirklī, gribu viņas glāstus dzert

Un balsi jaust… Ar ko lai salīdzina

Tās burvību? Ar bērna pirmām čalām,

Ar strautu gulgām, maija debess šalkām

Vai kokļu stīgu skanīgajām balsīm?

Atdzejojis Andris Vējāns

Deg jūdu istabiņā svece

Un tumšā kaktā vāji spīd.

Sēž svecei blakus ebrejs vecs

Un lasa bībeli. Pār lapām

Tā sirmo matu sprogas krīt.

Pie tukšā šūpulīša raudot

Līkst jaunas ebrejietes stāvs.

Tai pretī, skumjās liecis galvu,

Gumst otrā kaktā ebrejs jauns, —

Viņš nogrimis ir dziļās domās.

Šai bēdu būdā vecenīte

Steidz darbus vakariņām vēlām.

Beidz vecais lasīt svētos rakstus,

Slēdz vākus vara sprādzēm ciet.

Nu vecā klusi uzklāj galdu

Un vakariņot saimi sauc.

Bet ēdiens prātā nav nevienam.

Šai klusumā laiks gausi dilst.

Un visi dus nakts pavēnī,

Vien ebrejiem šai būdiņā

Miegs savu maigo glāstu liedz.

Klau, zvanu tornī pulkstens sit, —

Ir pusnakts. Pēkšņi roku smagu

Kāds pieklauvē. Top saime nemierīga,

Bet jaunais ebrejs cēlies iet

Un izbrīnījies atver durvis.

Nāk iekšā gājējs nepazīstams,

Tam rokā ceļinieka spieķis.

Atdzejojis Eižens Mindenborgs

# ,

Tu dievmāte, bet nevis tā,

Kas apbūra vien svēto garu

Ar savu skaisto acu varu, —

Tu visiem patīc, dievišķā.

Tu — nevis tā, kas Jēzu ir

Bez vīra ziņas dzemdējusi, —

Vēl zināms dievs, ko pielūdz klusi

Un kura balsi skaistums dzird,

Viņš Tibula un Parnī gans,

Mans mocītājs un mierinātājs,

Viņš Amors un tu — viņa māte,

Un tālab dievmāte tu man!

Atdzejojusi Ārija Elksne

Miglas plūsmā viļņainajā

Pavīd mēness debesīs,

Skumīgajā sniega klajā

Blāva, skumja gaisma līst.

Ziemas ceļu apnicīgu

Mēro ašais trijjūgs mans,

Gurdinoši, vienmuļīgi

Zvārgulītis skan un skan.

Kaut ko dārgu, tuvu jaušu

Dziesmās, kuras vedējs dzied:

Brīžam tajās ilgas gaužas,

Brīžam skaļu līksmi vied . ..

Neredz uguntiņu spīdot,

Neredz māju … Sniegājs vien . .

Un man pretī, strauji slīdot,

Tikai verstu stabi skrien.

Skumji man .. . Rit, Ņina mīļā,

Atkal kopā būsim mēs.

Kamīns degs, un gaismā zvīļā

Tikai tevī vēršos es.

Sienas pulkstens stundas skaitīs,

Jāizklīst tad viesiem būs,

Apnicīgos projām raidīs

Pusnakts, nešķirdama mūs.

Skumji, garlaicīgi, Ņina:

Vedējs snauž, vien zvārgulis

Šķind bez mitas, nogurdina,

Apmiglojies mēness viz.

Atdzejojis Vladimirs Kal laks

Uz labu cerēt gribas man

Un ticēt nākotnei paliesi:

Cars Pēteris ir arīdzan

Par dumpiniekiem spriedis tiesu.

Bet taisnības sirds alka tam,

Ar zinātnēm viņš draugos bija,

Ne streļcam, Dolgorukijam

Viņš augstu vietu ierādīja.

Ar patvaldnieka roku tas

It visur gara gaismu sēja

Un dzimtās zemes uzvaras

Jau toreiz gudri paredzēja.

Gan varonis, ko slava vij,

Gan zinātnieks, gan vienkāršs galdnieks,

Arvienu darbā aizrauts bij

Sis krievu zemes dižais valdnieks.

Ar savu dzimtu lepojies;

Lai lielais sencis atdzimst tevī,

Nevienam neliec velti ciest

Un nenes ilgi dusmas sevī.

Atdzejojusi Ārija Elksne

8

Jau paguris bij ērglis pēdējais,

Kam dižā Katrīna reiz uzticējās,

Un, spārnus nolaidis, viņš nedomāja vairs

Par Pindu nevaldāmiem vējiem.

Tad nāci tu, un, tavas gaismas skarts,

Viņš nogurušos spārnus atkal pleta

Un, skaļi gavilēdams, priecājās, ka var

No jauna lidot ritam pretim.

Mordvinov, ne jau velti mīlētu

Un cienītu tik ļoti Petrovs tevi, —

Kas dzejā pausts, to īstenoji tu

Un viņa sapņus nenodevi.

Cik spoži tagad piepildījies viss,

Ko viņa pareģojums noģiest ļāva;

Nu Domē, stingru vietu ieņēmis,

2

Tu — jaunais Dolgorukij — stāvi.

Tā, nogruvis no kalniem, ciets un spožs

Zviln sirmais granīts putojošā krācē,

Un velti pērkons grand un vilnis putojošs

Pret viņa sāniem šļācas.

Visgrūtākajam darbam izredzēts,

Par cara mantu nomodā tu stāvi,

Tev bāra sīkais devums tikpat svēts

Kā zelts, ko Sibīrija dāvā.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Jūs Sibīrijas raktuvēs

Vēl pacietieties lepnā prātā,

Ne jūsu darbi iznīkt spēs,

Ne dižās domas izdomātās.

Iet cerība it visur līdz,

Kaut pazemē jūs smokat drūmā,

Tā iepriecinās stundās kļumās,

Un pienāks bridis sengaidīts:

Spēks draudzībai un mīlai būs

Jūs rast aiz restēm tēraudkaltām,

Kā katordznieku alās saltās

Šī brīvā balss jau sasniedz jūs.

Reiz smagās važas lauztas tiks,

Reiz sagrūs drupās cietumsienas,

Un zobenus tad brīves dienā

Jums brāļi atkal rokās liks.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

Bij mūsu laivā ļaužu daudz;

Dažs buru platāk vējam vēra

Un citi dziļāk dzelmi tvēra

Ar dižiem airiem. Nesatrauc

Tie gudro stūrmani pie stūres,

Kas laivu vada nerunīgs.

Un es — es drosmē bezrūpīgs

Tiem dziedāju .. . Tad nevaldīgs

Vējš pēkšņi sabangoja jūru .. .

Zūd stūrmanis, zūd kuģinieks!

Un es vien, teiksmains dziesminieks,

Mests krastā viesuļvētrā straujā,

Tās pašas himnas skandinu,

Tad valgo tērpu attinu

Un saulē izžāvēju kraujā.

Atdzejojis Jānis Sudrabkaļus

Pirms Apolons nav aicinājis,