ALEKSANDRS PUŠKINS: PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Tās pļāpīgums tev apnicīgs.

Bet Apolonu godkārīgo

Tev patīk uzklausīt labprāt,

Ja vārdi melodiski līgo,

Ja rindām atskaņas ir klāt.

Tev mīlas atzīšanās netīk —

Tu saplēs vēstuli tūlīt,

Bet gluži it nekas nav pretī

To dzejas veidā izlasīt.

Lai slavēts liktenis, kas sniedzis

Šīs dabas dāvanas man līdz,

Ka varu atzīt nenoliedzis —

Caur tām es mūžam trimdā dzīts

Un tikai vajāšanas zinu,

Vai apmelots, vai nopaļāts

Vien nebrīvību iepazinu,

Bet labu teica reti kāds.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Kādēļ tev jāattēlo, draugs,

Mans melnīgsnējais mora profils?

To iemūžināt — nodoms jauks,

Bet gan to nosvilps Mefistofels.

OJeņinu, draugs, zīmē to!

Vien jaunība un daile cēlā,

Kad ģēnijs sirdi iedvesmo,

Tev jāpielūdz un jāattēlo.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Dou kungam (eskvairam).

Kad citiem mirstīgajiem dienas troksnis rimst

Un laukumos un ielās klusa

Nakts, gaismas cauraustā, kā palsa ēna grimst

Un dienas darbu alga — dusa, —

Tai laikā nomods grūts jau mani mocīt sāk

Un gausas stundas man ir lemtas:

Nakts bezdarbībā man vēl daudzkārt sūrstošāk

Sirds pārmetumu odze kremtas;

Un sapņi kūs; prāts gurst un sūri nokaujas

Ar grūtsirdīgu domu baru:

Lūk, klusēdamas tad sāk manas atmiņas

Tīt vaļā tīstokli jo garu:

Un, riebumā par savu dzīvi lasīdams,

Es drebu viss un lāstus dvešu,

Un rūgti žēlojos tad, asras slacīdams,

Bet skumjās rindas neizdzēšu.

Atdzejojusi Elīna Zālīte

Reiz tukšo j ū s ar maigo t u

Tā pārteikdamās samainīja,

Lai sirdī laimi iedegtu

Un mīlu, kas tur slēpta bija.

Nu stāvu, dzijās domās mests,

Un tikai viņā acis raugās.

Es skaļi saku: — Cik jūs jauka!

Bet domās: — Tevi mīlu es!

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Velte nejaušā un liekā,

Dzīve, kam tu dota man?

Kādam liktenim par prieku

Nāvē tai reiz jāizskan?

Kas šis ļaunais gars, kam tika

Šurp no pīšļiem mani saukt,

Sirdī kaislības kas lika,

Ļāva šaubām domas jaukt? …

Sen jau tā bez mērķa klīstu,

Sirds man tukša, prāts man dīks,

Skumjās kļūst par slogu īstu

Dzīves troksnis vienmuļīgs.

Atdzejojis Paulis Kalva

Un sev līdzi atnes rīta salnas,

Bet, kur vietām atkusuši sniegi,

Galvas paceļ paši pirmie ziedi.

Kā no vaska zemes pasakainas

Izlaižas no celles smaržojošās

Pati pirmā pamodusies bite,

Aizlaižas uz agrīnajiem ziediem

Izlūkot, vai pavasaris tuvu,

Vai jau drīzi jāgaida būs ciemā,

Vai jau drīzi sazaļot sāks pļavas,

Vai jau drīzi cirtainajā bērzā

Atraisīsies līpenlgās lapas,

Ziediem piebirs ieva smaržojošā.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Man dzirdot, dziesmas, kuras dainot

Mēdz Gruzi jā, jo prātā tad

Sāk ataust citas dzīves ainas.

Kad cietsirdīgā dziesma skan,

Ir stepe naktī jāatceras

Un meitene, reiz mīļa man,

Kas mēness gaismā manī vērās …

Šis dārgais, liktenīgais tēls,

Kad tevī raugos, gaist bez miņas;

Bet tu sāc dziedāt — un diemžēl

Man atkal jādomā par viņu.

Ak daiļā, nedziedi nekad,

Man dzirdot, dziesmas, kuras dainot

Mēdz Gruzijā, jo prātā tad

Aust citas — tālas dzīves ainas. •

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

Sen posos aizbraukt, mīļais draugs,

Uz Derptu, tevis daudzināto,

Lai kausus tukšotu, kā klātos

Tiem, ko par dzejniekiem mēdz saukt.

Sev līdzi mudināja doties,

Turp mani Kiseļovs arvien,

Es gribēju jau atbrīvoties

No važām, kas pie Ņevas sien.

Bet ko lai dara? Rūpju simti

Kā grožos mani šeitan tur

Pret paša gribu, neaprimti,

Ka aizbraukt nevaru nekur.

Ai zaļā jaunība, vai sēras

Par tevi nedrīkst sirdi mākt?

Kad parādi pār galvu svērās,

Kā tūces melnas vaļā vērās,

Sirds traucās lidojumus sākt. ..

Tas bija toreiz. Tagad eju

Pie sliņķiem parādniekiem pats

Un dusmās lāstu straumi leju:

Kā nauda smags man kļūst ik gads.

Nu piedod, dziesminieki Tavs prieks

Lai nezin, kā melš parādnieks,

Kam naudas mūžam nav un nebūs;

Kā krievu muižnieks nesteidzies

Pats kārtot parādus, tad ies

Tev allaž priecīgi ar Fēbu.

Atdzejojis Andris Vējāns

Kļūt gribi svešumā tu brīvs un vesels arī,

Bet ziemeļus grēks tāpēc pelt;

Dzer ātrāk Karlsbādē tos ūdeņus, lai vari

Mums līdzi vīna kausu celt!

Atdzejojis Laimonis Kamara

Deg liesmas viņai dvēselē,

Tā pilna strauju, kaislu dziņu.

Ai ziemeļsievas, ienāk viņa

Tik pēkšņi jūsu pasaulē

Un trauc, līdz pašai pagurst elpa,

Pār visiem jūsu tikumiem

Kā komēta pa zvaigžņu telpu,

Kur viss ir pakjauts likumiem.

Atdzejojis Jānis Sudrabkalns

Kad atzīsties tu mīlas raizēs,

Ik skaņu kāri tveru tad;

Cik tavam nemieram un kaislei

Ir aizraujoša valoda!

Bet tomēr labāk, ja vien vari,

Slēdz lūpas ciet ar klusumu,

Es baidos iekļūt liesmu varā

Un uzzināt, ko zini tu!

Atdzejojusi Ārija Elksne

Pie kura tavi sapņi trauc.

Un kura acu kvēlais spīdums

Par savām tavas ilgas sauc.

Bet nožēlojams tas, kam slēpu

Pret tevi iedegusies sirds,

Kas vēro, greizsirdībā drebot,

Kā, citu minot, skats tev mirdz.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Atkal mākonis tumst draudīgs

Man pār galvu debesis;

Liktenis mans ļauns un skaudīgs

Jaunu likstu sola drīz …

Vai gan nicināt es spēšu

Likteni joprojām tā,

Lepni visu izturēšu

Nelokāms kā jaunībā?

Vienaldzīgi vētru gaidu,

Dzīves trauksmes gurdināts:

Varbūt vēlreiz laime smaida

Izglābties un ostā stāt..,

Tomēr jaušu — stundu bargo

Nenovērst, mēs šķirsimies,

Tāpēc, eņģeli mans dārgais,

Steidzu vēl tev roku spiest.

Labā, gaišā, tagad klusi

Sveiku vārdus saki tu,

Maigās acis nolaidusi,

Skumdama, ka aizeju;

Atmiņas par tevi skaistās

Dvēselei liks spēku rast,

Jauno dienu drosmi aizstās,

Lepnumu un cerības.

Atdzejojis

Vladimirs Katlaks

Klaigādami pilnā rīklē,

Bērni tēvu meklēt skrien:

«Tēti, tēt! ar mūsu tikliem

Izvilkts mironis, nudien.» —

«Ko nu melšat skaidrus niekus,»

Zemnieks ņemas bērnus rāt,

«Ak tu tavus palaidniekus!

Kur nu mironis, vai prāts!

Sabrauks tiesas, sāksies tracis,

Prašņās, tirdīs — kas un kur;

Būs vien jāiet uzmest acis,

Sieva, padod vamzi šur …

Kur tas beigtais, rādiet žigli!» —

«Ekur, tēti, paveries!»

Krasta smiltīs slapji tīkli,

Tajos slīkonis — paties.

Sazilējis jau pagalam,

Uzpūsts, pretīgs .. . Kas viņš tāds

Nelaimnieks, kas viļņos galu