ALEKSANDRS PUŠKINS: PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Pēc sava rakstura un vietas,

Spriež students, tāds var noderēt.

Viņš iepazīties steidz, un raugi —

Pēc brīža tie jau blakus sēd

Un vēl pēc brīža ir jau draugi,

Un drīz vien mūsu sapņotājs

Pie alus glāzes putotās

Tam savas bēdas izsūdzēja

Un teica: «Mīļais draugs, vai tev,

Kad atliek stunda pavaļēja,

Nav iespējams ņemt līdzi sev

Un ievest mani akmens teltī,

Kur tik daudz skeletu guļ velti,

Un kādu no tiem palīdzēt

Man no šīm velvēm izšķūrēt?

Tev zvēru pie Aīda dzīlēm,

Šī piemiņa no drauga mīļā

Līdz dzīves stundai pēdējai

Būs rota manai istabai.»

Mēms ķesteris aiz pārsteiguma.

«Kas tev nāk prātā? Pasaulīti

Lauzt kapu miera svinīgumu,

Vērt svēto līķu patvērumu

Un vienu no tiem nolaupīt!

Un to lai es? … Es — apsargātājs!

Ko pēc tam līķi nesacīs?»

Tak alus — baiļu klīdinātājs

Un sirdsapziņas midzinātājs

Bij beidzot šaubas uzveicis …

«Nu, lai ir tā!» Un, vārdu dodams,

Viņš apsolās — pret nakti, protams,

Būt gatavs. Laiks tiek norunāts,

Un šķīrās tie.

Nakts dienu māc.

Klāt tumsa. Pledā ietīstljies,

Pie slēgtas kapu galerijas

Stāv mūsu students slavenais

Un ķesteris stāv grēcīgais,

Spert gatavs soli liktenīgo.

Tam rokā patumšs lukturs spīgo.

Klau, noskrapšķ aizslēgs rūsošais,

Smilkst spalgi durvis nodevīgās,

Un varoņpāris pārdrošais

Kāpj kapu ejās senlaicīgās.

'Zem akmens griestiem spriešļotiem,

Kas lukturgaismā blāv virs tiem,

Tie soļo. Gaismas izbiedēta,

Kā dziļu bezdibeņu vēda

Tiem pretī kapu atbalss dun.

Gar sienām zārkos līķi trun;

Vīd bruņas, vairogi un kroņi,

Šie lepnie trūdu pavadoņi

Uz nemošanos migušiem,

Šeit dusošajiem baroniem . ..

Es nekādā ziņā neuzdrošinātos šai poētiskajā mirklī atmest ilūziju, ja tavs sencis, kura zārks pirmais pagadījās pa rokai studentam, būtu iedomājies parādīt pretestību, saķerot studentu aiz apkakles vai padraudot tam ar kaula dūri, vai kaut kā citādi izpaužot savu nepatiku; diemžēl nolaupīšana noritēja gluži mierīgā garā. Students sadalīja baronu gabalos un sastūķēja viņa kaulus sev kabatās. Pārnācis mājās, viņš ļoti prasmīgi sasaistīja ar iil;iepli tos atkal kopā, tādējādi pagatavodams sev pavisam pieklājīgu ģindeni. Taču tenkas par barona kaulu pārvietošanos no pagraba uz restorāna patrepi drīz vien izplatījās pa pilsētu. Noziedzīgais ķesteris zaudēja savu vietu, bet students bija spiests bēgt no Rīgas, un, tā kā apstākļi neatļāva viņam paņemt līdzi savu nakamo, tad viņš sadalīja baronu atkal gabalos un izdāļāja gabalus saviem draugiem. Augstdzimušo kaulu lielākā tiesa tika aptieķniekam. Mans paziņa Vulfs saņēma dāvanā galvaskausu un turēja tajā tabaku. Viņš pastāstīja man galvaskausa vēsturi un, zinādams, cik tu man mīļš, atdeva man šo vienu no to cilvēku galvaskausiem, kuriem esmu pateicību parādā par tavu esību.

Nu, Delvig, galvaskausu šo

Nem sev kā senču mantojumu.

Tu viņu skaisti ietvaro

Ar pieklājīgu apkalumu.

Lai kapu dāvana tev kļūst

Par sirdi spirdzinošu prieku

Un dzirkstošs vīns no viņa plūst!

Līdz ar Korsara dziesminieku

To savās dzīrēs cilāt trauc,

Ar seno skandināvu tīksmi

Valhallas garus ciemā sauc

Vai tā kā Hamlets — Baratinskis

Uz viņu savus sapņus vērs:

Ar filozofa skatu svērts,

Šis nedzīvs dzīves sludinātājs

Kā dziļu runu līdzrunātājs

Ir allaž dzīvas galvas vērts.

Atdzejojis Kārlis Strāls

Cik cildens viesu pulkā spožā

Stāj caru priekšā dziesminieks,

Tā varā asaras un prieks,

Tā vārdos patiesība možā.

Pie galda lielmaņus viņš vēro

Un viņu uzpūtību mēro.

Pēc īstas slavas ilgojas

Viņš, kuplinādams dzīres šās.

Bet tajā pašā laikā tauta,

Kur žogs un melnais lievenis,

Prom sargu gaiņāta un rauta,

Dzird dziesminieku iztālis.

Atdzejojis Andrejs Balodis

Lai dievs stāv klāt, ak draugi, jums,

Kad rūpes spiež, kad caram dienat,

Gan dzīrojot, gan tajā dienā,

Kad veras mīlas noslēpums!

Lai dievs stāv klāt, ak draugi, jums,

Kad vētra krāc, māc bēdas sūras,

Kad svešā malā jūs vai jūrā,

Kad zemes dzīles apkārt tumst!

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

Kur uz krastu traukt un gulgot

Jūras viļņi nepārstāj,

Tur, kur mēness liegāk spulgo,

Silta migla klintis klāj,

Harēmos kur dienas laiskas

Musulmaņi baudīt prot,

Pieglaudās man burve draiska,

Talismanu dāvinot.

Teica glāstot burve jaunā:

«Paglabā to, mīļais mans, —

Sargās tevi stundā ļaunā

Mīlas dotais talismans.

Tas gan neliks rētām sadzīt,

Nedz no nāves izglābt spēs,

Briesmas kliedēt, vētras padzīt,

Kaites novērst nevarēs.

Nav šim talismanam spēju

Atklāt mantas paslēptās,

Muhameda piekritējus

Pakļaut nepalīdzēs tas;

Prom no dienvidzemes svešās

Tevi nenesīs tūlīt

Turp, kur sniega klaji plešas

Un kur tavi draugi mīt.. .

Bet, ja tevi acis citas

Mulsinātu, apburtu,

Nemīlot ja noskūpstītu

Citas lūpas naktī tu —

Lai nemūžam mani nevil,

Neaizmirsti, mīļais mans,

Glābs no nodevības tevi

Manis dotais talismans.»

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

* * *

Dzelmenis dziļš

Rāmi dus.

Cilvēks gudrs —

Allaž kluss.

Atdzejojis

Jāzeps Osmanis

Ai pavasari, mīlas laiks,

Cik man ar tevi tikties grūti,

Kāds mocošs satraukums plēš krūtis,

Kāds asinīs mīt nemiers baigs .. .

Cik svešas sirdij maigās jūtas . ..

Un viss, kas līksmojas un mirdz,

Šķiet tikai garlaicīga kļūda.

Kaut atkal sniegputenis būtu

Un gara, melna ziemas nakts!

Atdzejojusi Ārija Elksne

Nē, ne jau lišķība tā ir,

Ja caru brīvi dziesmā sveicu.

Es droši savas jūtas teicu,

Kas plūst no neviltotas sirds.

Man viņu iemīlēt bij ļauts,

Jo gudri izmanto viņš varu

Un Krievzemi no snaudas sauc

Uz darbu, cerībām un karu.

Viņš jauns un straujš, bet tomēr prot

Būt mērens patvaldnieka godā;

Pat to, kas šodien nolemts sodam,

Rīt slepus steidz viņš apžēlot.

Es trimdā dienas vadīju

Un cietu atšķirtības mokas,

Bet pastiepa viņš savu roku —

Un, raug, es jūsu pulkā nu.

Viņš ciena mani dzejas dvesmu,

Viņš neliedz domu spārnus plest.

Vai tāpēc liekuļotājs esmu,

Ja dziedu viņam slavu es?

Vai lišķis es? Nē, lišķis glums

Krāj negaisus pār dižo galvu,

No visām cara balvām mums

Viņš aizliegs žēlastības balvu.

Viņš kūdīs: tauta nav tev draugs,

Būs nomākt dabas balsi biklo!

Viņš kūdīs: dumpība kā raugs

Rūgst skolās, samaitājot tiklos.

Posts zemei, kurā pulcēts tiek

Zems vergs un lišķis troņa pusē,

Bet mūzu svaidīts dziesminieks

Stāv, acis nodūris, un klusē.

Atdzejojis Paulis Kalva

Ak vai! Sl mīlas atzīšanās,

Viss tajā nepilnīgs un sīks,

Ar prozu, kurā seklums manāms,