ALEKSANDRS PUŠKINS: PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Sameklējis tīšuprāt,

Zvejnieks, vētras laikā slīcis,

Puisis, aplam piedzēries,

Tūļīgs tirgonis, kas ticis

Aplaupīts un dzelmē sviests, —

Kas gan daļas zemnieciņam?

Paglūn apkārt steidzīgi,

Sagrābj līķi, upē viņu

Velk aiz kājām veicīgi,

Vēl ar irkļa galu pastumj;

Tālāk, žiglas straumes nests,

Aizpeld slīkonis, lai rastu

Atdusu un kapenes.

Šūpojamies viļņu galos

It kā dzīvu viņu vied;

Brīdi raudzījies no malas,

Mūsu zemnieks projām iet.

«Kverpji, līdzi man, ko gaidiet!

Katram jums pa veģim tiks.

Tikai mutes nepalaidiet,

Tad būs sukas tā kā likts.»

Naktī vējš sāk blāzmot klajā,

Upe viļņus krastā dzen.

Istabiņā dūmainajā

Apdziest skals. Guļ bērni sen,

Sieva guļ. Bet laisties snaudā

Vīram nenesas vēl prāts;

Te — viņš dzird caur vētras gaudām:

Sāk pie loga klauvēt kāds.

«Kas tur ir?» — «Laid iekšā, klausies!»

«Nu, kas tev gan lēcies tur,

Ko tu, Kain, pa nakti dauzies,

Kādi jodi dzina šur?

Lai nu vēl ar tevi mokos

Tādā šaurībā, ka posts!»

Zemnieks laiski paver logu,

Pavīd mēness mākoņos.

Kas tad tas — kails cilvēks laukā:

Acis, plati ieplestās,

Nedzīvas un blāvas raugās,

Un no bārdas ūdens 1ās,

Rokas stingi nokarājas,

Miesas gluži stīvas šķiet,

Spīlēm iekniebušies tajās

Melni vēži dažuviet.

Zemnieks logu aizcērt spēji,

Pazīdams, kas viesis šis.

«Kaut tu būtu izčibējis!»

Nočukst, bailēs pamiris.

Sajūk domas, nomāc šausmas,

Vārdzinot kā drudzis grūts.

Dzird viņš klauvējam līdz ausmai

Gan pie vārtiem, gan pie rūts.

Valodas klīst apkārt baigas:

Katru gadu vēl pēc tam

Zemnieks zināmajā laikā

Gaida viesi atnākam.

Todien plosās vējš kopš rīta,

Naktī vētra krāc un dūc,

Klauvē slīkonis bez mitas

Gan pie vārtiem, gan pie rūts.

Atdzejojusi Miidza Dendrupe

Krauklis krauklim skaļi krauc:

«Kraukli, mums ir viena bēda —

Kur gan pusdienas lai ēdam?»

Krauklis krauklim atkrauc tā:

«Pusdienosim atmatā,

Zinu — tur, zem vītolkoka,

Zālē spēkavīrs guļ nokauts.

Kas un kāpēc nokāvis,

Zināms vanagam tas viss

Un vēl ķēvei rikšotājai,

Un vēl jaunai sievai mājās.

Vanags birzī ielaidās,

Ķēvi tagad naidnieks jās,

Sieva mīļo gaida sētā,

Dzīvo — ne jau nogalēto.»

Atdzejojis Vladimirs Kuijaks

* * *

Gars bez brīves, izskats stalts,

Debess bāli zaļganīgā,

Skumjas, aukstums, granīts salts, —

Tomēr sirds man tevi žēlo,

Jo te reizēm pastaigā

Redzu kājiņu es cēlo,

Vijas cirta zeltainā.

Atdzejojusi Elīna Zālīte

Un lauru lapās lāses viz,

Ar vārsmu pērlēm senās dienās

Ir hanus dzejnieks priecējis.

Uz skaļo svētku līksmes stīgas

Ar veiklu roku vēra tas

Gan glaimu krelles caurspīdīgās,

Gan smagās zelta gudrības.

Bij Krimai mīļi Sādi dēli,

Un tālab nebrīnieties vis,

Ka dziesminieks ar savu kvēli

Bahčisaraju apbūris.

Viņš nostāstus un teiksmas klāja

Kā Erevānas paklājus

Un hanu dzīres kuplināja,

Lai viesus nemāc drūmums kluss.

Un tomēr austrumnieku dzejā,

Lai cik tā daiļrunīga šķiet,

Mēs tādu spēku neuzejam,

Ar kādu sirdis prot mums siet

Tas spārnotais un gudrais dzejnieks,

Ko izauklējis teiksmu krasts,

Kur vīri briesmām acīs smejas

Un sievas zied kā hūrijas.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Kur tuksnesis snauž kails un liess,

Aug ančars smiltis kaistošajās,

Kā sargkareivis nostājies —

Drūms, bargs un vientuļš zemes klajā.

No stepes, kura slāpēs tvīkst,

Tas dzimis dusmu dienas bulā,

Ir dzirdīts sakņu vijums sīksts

Un zari tam ar indes sulām.

No nāveskoka inde lās,

Caur mizu spiežas, tveicē kūstot,

Un sarec vēsās naktsstundās,

Par caurspīdīgiem sveķiem kļūstot.

Ne tīģeris šurp atklaiņo,

Ne putnu mana atlidojam,

Vien smilšu vētra brāž ap to,

Tad trauc jau nāvējoša projām.

Ja lietus nolīst kādudien,

Pa lapām ritot, lāses gausās

Ar indi pieriet ātri vien,

Pil sazaļotas smiltīs sausās.

Bet cilvēks lika cilvēkam,

Lai atnes viņam nāveszāles;

Kalps, tūdaļ paklausīdams tam,

Viens devās tuksnesīgā tālē.

Kad atgriezās viņš citurīt

Ar indīgajiem sveķiem plaukstās,

Pār viņa pieri sāka līt

Jau nāves sviedru šaltis aukstās;

Tad nespēks lika smiltīs krist

Pie telts, kur viņu ēna klāja.

Drīz nabags vergs bij nomiris

Pie nežēlīgā kunga kājām.

Bet valdnieks varenais pēc tam

Mērkt indē bultas pavēlēja,

Pār robežām tās raidīdams,

Viņš kaimiņzemēs nāvi sēja.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

Gan alkaini, gan neticīgi

Uz taviem ziediem skatos es.

Kam, bargais stoiķi, nebūs tīkams

Tāds sveiciens, kuru daiļums nes?

Gan lepojos ar tiem, gan bīstos;

Tavs puķēs slēptais pārmetums

Man tomēr atminams nav īsti.

Vai tiešām vērts tev dusmās tumst?

Ai, kādas mokas izciest nāktos

Tam ķengātājam, kas jebkad

Melst nodevīgas runas sāktu

Par dzimumu, kam kalpo pats!

Ar mīlu urdošu un grūtu

Uz mūžu tiktu sodīts tas,

Bet tu kā pierādījums būtu,

Cik viņa nievas aplamas.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Zieds sakaltis, kam smarža gaisa,

Te aizmirsts vecā grāmatā,

Kam pēkšņi minējumus raisi

Un dvēselei liec sapņot tā?

Teic — kur un kādā pavasarī

Tev bija plaukt? Kāpēc tu lauzts?

Vai roku atcerēties vari,

Starp lappusēm kas lika snaust?

Lai satikšanos pieminētu

Vai šķiršanos, par ko sirds skumst;

Vai vienatnības mirkli svētu,

Kur klusē lauks un meži tumst?

Vai ir vēl dzīvi viņš un viņa,

Vai varbūt ceļš līdz galam iets?

Un novīluši tie bez miņas

Kā šeit šis dīvais, svešais zieds?

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Mans zirgs, no jauna apkalts, trauc!

Kā noskan zeme, ledū kaltā,

Kad pakavi tai pāri klaudz!

Cik krievu dabai tomēr vēlīgs

Šis rudens saltums spirdzinošs,

Kad vaigs, ko skāris aukstums dzēlīgs,

Kā rozes kvēlo sārti košs.

Jau skumīgs mežs, un vītums zālē,

Līdz diena aust, to vakars dzēš,

Kā ceļnieks vēls, kas devies tālē,

Pie loga dauzās rudens vējš …

Atdzejojis Imants Lasmanis

' Kāds biju agrāk es, tāds esmu tagad (Franču vai.).

Kāds biju agrāk jau, tāds esmu tagad es:

Gan bezrūpīgs, gan gatavs iemīlēties es.

Kā varu skaistumu ar vēsu prātu mērot,

Bez bikla maiguma, bez satraukuma vērot?

Vai reti gadījies man mīlas indi dzert,

Vai pirmo reizi es kā vanags tīklos tverts,

Ko gudrā Kiprīda man vienmēr ceļā stāda?

Kaut simtreiz pievīlies, bet nenāku pie prāta,