ALEKSANDRS PUŠKINS: PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Un jaunus elkus, draugi, pielūgt eju es …

Atdzejojis Jānis Plolnieks

Pie savas liras iedvesmīgās

Ar roku dzejnieks pieskārās,

Bet pūlis, tumsībā kas slīga,

Vien truli vērās liras stīgās

Un nesaprata skaņas tās.

Un stulbais pūlis sprieda gausi:

«Kāpēc tik skanīgi viņš dzied,

Mums velti piepūlēdams ausis?

Uz kādu mērķi liek viņš iet?

Ko māca mums? Kam satrauc dzirdi?

Kam saviļņo un moka sirdis

Kā burvis lepns, augstprātīgs?

Kā vējš skan viņa dziesma brīvi,

Kā vējš tā neapaugļo dzīvi, —

Kāds labums mums še ilgāk nīkt?»

Kam, trulais pūli, šurpu nāc?

Tu rūpju kalps, tev verga prāts!

1 Ejiet pie malas, nesaprašas! (Latiņu vai.)

Man tavi zaimi nepieskaras,

Tu zemes tārps, ne debess dēls,

Pat Belvederas svētais tēls

Tev vērtējams pēc viņa svara.

Kam derīgs tas? — sev prasi tu.

Bet tēls šis — dievs! Te runas liekas,

Tev māla pods daudz dārgāks liekas,

Jo tajā vāri barību.

Nē, ja tu debess sūtīts esi,

Tad veltes, ko sev līdzi nesi,

Par labu mums tev vajag dot

Un brāļu sirdis izlabot.

Mēs viltīgi un garā sīki,

Mēs Jauni, skopi, nekaunīgi,

Mums siržu vietā akmens dots,

Mums patīk tenkot, apmelot.

Daudz netikumu nesam sevī:

Tu vari, mīlot tuvāko,

Mums droši mācīt visu ko,

Mēs varam paklausīties tevī.

Prom vācieties — nekādas daļas

Nav īstam dzejniekam par jums!

Jums izvirst ļauta brīva vaļa,

Jūs glābt — nav liras uzdevums.

Jūs — trūdi, kuri zārku gaida,

Un jūsu mujķībai un naidam

Der cietumi un pātagas,

Un bendes cirvis baigi ass.

Nu diezgan runāts, vergu varza,

No ielām jūsu sakņu dārzā

Sviež mēslus — derīgs paradums!

Bet vai gan priesteri, kas svēti,

Kas pašas debess izredzēti,

Tie slotu rokās ņem pie jums?

Ne ikdienai, kas virsū mācas,

Ne cīņām — kāds mums prieks par tām! —

Mēs iedvesmai virs zemes nācām

Un saldām dziesmām, lūgšanām.

Atdzejojis Tālivaldis Brička

Ir Kaukāzs zem manis. Kur augstienes spīd,

Es nostājos sniegā pie stāvākās kraujas,

Un ērglis no tālīnas virsotnes raujas

Uz augšu un nekustīgs blakus man slīd,

No šejienes redzu, kā avoti brāžas,

Kā draudīgas lavīnas pirmoreiz gāžas.

Zem kājām slīd mākonis lēnīgs un gauss,

Un ūdeņu kritumi cauri tam ve]as,

Kā atsegtas milzīgas klintis te ceļas,

Bet zemāk zeļ sūna un krūmājs aug sauss,

Vēl tālāk stāv birzis kā mājokļi zaļi,

Tur aizauļo brieži un putni dzied skaļi.

Kā ligzdas tur cilvēki mītnes sev slej,

Iet avju bars lodāt pa kraujām un gravām,

Gans aizdzen tās lejup uz priecīgām pļavām.

Un ēnainos krastos tur Aragva skrej.

Bet aizās sev nabaga jātnieks rod mājas,

Kur Tereka — mežone līksmo bez stājas.

Kā zvērēns jauns viņa tur lēkdama kauc, —

Kā zvērs, kas redz ēsmu no dzelžainā krāta,

Pret klintīm tā laužas kā dusmās bez sāta,

Vien akmeņus laizīt tās vilnim ir Jauts!

Viss velti! Ne ēsmu, ne prieku tai baudīt —

Visapkārt žņaudz mēmi to klintāju draudi.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Pret klinšu šķautnēm sviezdamies

Šņāc trakie viļņi šķiezdamies,

Kliedz gaisā ērgļi griezdamies,

Mežs miglā slīd,

Bet, miglai cauri spiezdamies,

Balts kalnājs spīd.

Reiz šļūdonis tur sāka augt,

Uz leju slīdot, sniegu jaukt

Un traukdamies kā aukā kaukt —

Un klintsaizās,

Kur Terekai var teku raukt,

Tas nogāzās.

Kā šaubās, kur nu skriet, ko sākt,

Sāk Tereka jau rāmāk šņākt,

Bet kas var kalnu straumes mākt:

Tās sniegu grauž …

Tā skrien pār krastiem viļņus šļākt

Un ceļu lauž.

Bet šļūdonis, kaut plūdu rauts,

Guļ klinšu spraugā nesagrauts;

Drīz Tereka zem gāles kauc

Un jautri plūst,

Un putās straujos viļņus jauc,

Un lejā grūst.

Un bij kā tilts pār upi mests:

Tur tika jātnieks pāri nests,

Tur kamielis ar mantām vests,

Tur vērsis iet,

Kur tagad miglas auts vien plests

Un vējš var skriet.

Atdzejojis Kārlis Krūza

Pār kalnu saimi augstākais

Stāv Kazbeks valdonīgi skaists

Zem stariem mūžīgiem un tāliem.

Un klosteris aiz mākoņvāliem

Kā šķirsts, kas debessjūrā rasts,

Tur pāri kalnājiem peld bāliem.

Ak senilgotais, tālais krasts!

No tumšās aizas atvadoties,

Turp vēlos augšup brīvē kļūt

Un klusā mākoņcellē doties,

Lai varu dievam blakus būt! . . .

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Abās nometnēs redz ļaudis:

Pakalnā, kur troksnis ašs,

Kazakiem pa priekšu šaudās

Pārgalvīgais delibašs.

Delibaš! mazlietiņ rāmāk •—

Nāve tuvu, piesargies!

Joks var nobeigties ar «āmen» —

Var uz piķa uzdurties.

Kazaciņ, brāl! nelien kaujā —

Delibašam cirtiens drošs,

Nošņāps viņš tev galvu straujo,

Kas vēl turas kamiešos!

Traucas, kliedz, un — galu galā —

Paskatieties! Gatavs jau:

Delibašs ir piķa galā,

Kazakam vairs galvas nav.

.AJdze/o//s Jāzeps Osmon/s

Aragva, tumsā šalcot, neviz.

Tik skumji man un viegli: gaišs ir mirklis tas,

Kad manas skumjas pilnas tevis,

Tik tevis, tevis vien … Gaist bēda ienīstā,

Kas mocītu, kas satraukt spētu;

Sirds atkal deg un mīl, jo tagad saprot tā,

Ka nemīlēt vairs nevarētu.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

(Nometne pie E i i r a t a s)

Nedzenies pēc slavas karā —

Pārāk maigs ir skaistums tavs!

Neej cīnītāju barā

Asiņainus šķēpus lauzt.

Zinu: nāve ies tev secen.

Redzot, kāds tev skaistums dots,

Azrails pār tevi necels

Roku, daili saudzējot.

Bet uz mūžu kaujas laukos,

Bīstos, pazaudēsi tu

Savu bezrūpību jauko,

Valdzinošo biklumu.

Atdzejojusi Vizma Selševlca

Cauri plašiem laukiem, pļavām

Spoža, Dona, plūsti tu!

Es no tāliem dēliem taviem

Sveicienus tev atvedu.

Tālu daudzināt kā māsu

Kluso Donu upes steidz;

Araksa, kam dzidra krāsa,

Eifrata tev sveikas teic.

Vajāšanas atelsdamies,

Dzimtenē jau kāju sper

Donas zirgi. Noliekdamies

Arpačajas straumi dzer.

Sagādā jel, Dona cēlā,

Saviem brašiem jātniekiem

Sulas dzirkstīgās un kvēlās

Nu no saviem vlndārziem.

Atdzejojusi Austra Ddle

Kad slāvu pulkiem senās dienās,

Ko vedi, bargais varjag, tu,

Pār Konstantinopoles sienām

Bij pacelt kaujas karogu,

Tad krievu ieročiem par slavu,

Par kaunu grieķiem spītīgiem

Kalt liki vairogu tu savu

Kā piemiņu pie vārtiem šiem.

Nu atkal asiņainā naidā

Mums tavu ceļu mērot lemts,