ALEKSANDRS PUŠKINS: PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA

Lai viņam tiktu upurēts,

Šis dzīves raizēs niecīgajās

Slīgt mazdūšīgi dzejnieks mēdz;

Ir mēmas svētās liras stīgas,

Salts viņa dvēseli māc miegs,

Starp ļaudīm sīkajiem visslkāks

Varbūt tobrīd ir dziesminieks.

Bet, tiklīdz modro dzirdi skar

Vārds dievišķais, — tam atsaucoties,

Kā ērglis, kas no dusas modies,

Kļūst spārnots dziesminieka gars.

Ne burzmas skaļums saista prātu,

Ne izpriecas vairs baudu sniedz,

Viņš elkam, pūļa dievinātam,

Pie kājām galvu nenoliec.

Pilns skaņu, kuras dzimst bez stājas,

Pilns nemiera — viņš aizbēg tad

Uz klusu piekrasti viens pats,

Uz plašskanigu ozolāju …

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

lakstīgala un roze

Kad pavasaiis klāt un dārzā roze zied,

Nakts miglā, klusumā tai lakstīgala dzied.

Bet roze neklausās — ne jūtot ko, ne manot,

Zieds snaudā līgojas, šīm mīlas himnām skanot.

Vai nedziedi tāpat tu saltai skaistulei?

Ak dzejniek, atjēdzies! Pēc kā gan tiecies, teic?

Ne viņa ieklausās, ne tevi sapratusi;

Tu lūkojies — tā zied, bet sauksi — viņa klusē.

Atdzejojis VJadJmirs Kaijaks

Mums dzīves stepē bezgalīgā, sērā

Trīs avoti 110 zemes dīvi plūst.

Viens izverd jaunību — tas straujš bez mēra —

Un šalc, un mirdz, lai nemieru sirds gūst.

Bet Kastaļavots iedvesmai veļ vilni,

To dzīves stepē trimdinieki rod.

Bet trešais — vēsas aizmirstības pilni

Tam ūdeņi — vissaldāk veldzi dod.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Pie debess vārtiem, domās grimis,

Reiz eņģelis bij stājies maigs,

Bet dēmons — dumpīgs, nenorimis

Pār elles dzīlēm laidās baigs.

Gars noliedzējs, ko šaubas tirdī,

Uz šķīsto garu lūkojās,

Un neviļus karsts maigums sirdī

Tam pirmo reizi iezagās.

Viņš teica: «Piedod, ka te klīstu,

Man mirdzums tavs nav bijis velts:

Ne visu debesīs es nīstu,

Ne viss virs zemes manis pelts.»

Atdzejojusi Elīna Zāli

Cik krāšņa nakts! Pie debess saltās

Neviena mākonīša balta:

Kā zīda telts viss zilais loks,

Kur zvaigznes izkaisītas riekšām.

Bet lejā, ielās, tumšs ik logs

Un vārtiem smagas bultas priekšā,

Un katrai sētai apjozts žogs.

Sen rimis tirgus troksnis, strīdi,

Vien, māju sargādams, pa brīdim

Suns ievankšķas un ķēdi kuļ.

Un Maskava tik rāmi guļ

Pēc šausmu dienas miegu cietu.

Nakts bālu krēslas autu sedz

Pār laukumu ar soda vietu,

Kur svaigas moku pēdas redz:

Te līķis, cirtienā šķelts pušu,

Tur kāķis, dakšas, katls dažs,

Pilns darvas nu jau stingušas,

Pie bendes bluķa apkrituša.

Bet tālāk ķetnu tērauds ciets

Un apgruzduši kauli pelnos,

Vai miroņi, kam cauri miets

Ir izdurts, izķēmoti melnē.

Cik sen, kad nobrūnējis sniegs

Vēl kāri asins strūklas dzēra

Un plūda vaidi, iekams liegs

Pēc mokām nāca nāves miegs

Un savu laupījumu tvēra.

Kas tur? Kam pieder zirgs, kas trauc

Pār drūmo laukumu, cik jaudas?

Kas svilpo, runā, skaļi sauc

Nakts mijkrēslī, kur valda snauda?

Brašs opričņiks tur čalo, smej,

Uz slēpu tikšanos viņš traucas,

Tam krūtīs kaisles vētra jaucas,

Un runā viņš: «Mans kumeļ, hei,

Mans labais zirgs, kā bulta skrej!

Uz priekšu, marš!» Bet rumaks trinas,

Tad kuplās krēpes sapurina

Un apstājas. Netālu zib

Pie ozollīksts starp stabiem miglā

Kāds līķis. Jātnieks gaitā žiglā

Caur nāves vārtiem brāzties grib.

Bet aidinieks zem pletnes dīdās,

Krāc, kāpjas atpakaļ un mīdās.

«Mans brašuli, vai tu paties

No briesmu ainas nobijies?

Vai tu jau aizmirsi, kā jājām,

Kā vakar galvas sabradājām

Mēs, degot atriebībā, tiem,

Kas spītē cara likumiem,

Un pakavi kā šķieda paltis,

Kur recēt sāka asins šaltis.

Vai tagad viss tik svešs tev šķiet?

Mans brašais zirgs, uz priekšu, straujais!»

Tad rumaks pavēlniekam ļaujas

Un cauri karātavām iet.

Atdzejojis Paulis Kalva

Tu tīkams modei vieglspārnotai —

Ne francūzis, ne anglis cēls,

Un atkal tavas burvju otas

Ir radīts skaidro mūzu dēls.

Tas es — man nemirstība dota,

Par kapu tagad smej mans tēls.

Kā spogulī es sevi pētu,

Bet spogulis šis glaimot prot.

Tas teic, ka mūžam neiespētu

Es augsto gaumi pazemot,

Ka Parīze un Roma svētā

Var mani tagad apbrīnot.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Ņem, Delvig, galvaskausu šo

Kā senču mantojumu savu.

Tev, baron, stāstīšu kaut ko

Par viņa seno gotu slavu.

Šis godāts galvaskauss cikreiz

Ar Bakha tvaikiem svaidīts tika,

Un leišu šķēps ar kādureiz

Tam skaļi iedārdēties lika;

Bet Apolona gaisma tam

Nemūžam paurī neieurbās,

Jo bij viņš plecos baronam,

Lai smadzenes tam segtu skurbās.

Bargs barons Delvigs šis bij vīrs,

Brašs mednieks, glāzes draugs bez n

Bet vasaļiem un viņu sievām

Viņš bija posts un negals tīrs, —

Draugs, tāds bij laikmets nežēlīgais.

Un tavējs sencis cietpaurīgais,

Bez šaubām, blenztu izbrīnā

Uz tevi, redzot mazdēlā

Ne kaujas tērpā ģērbtu vīru:

Ar brillēm un ar zelta liru,

Bez šķēpa, miršu vainagā.

Viņš sen jau, draudzes aktu slejās

Par nomirušu ierakstīts,

Pie saviem senčiem atdusējās,

Zem Rīgas Doma apbedīts;

Bet barons par to nesūdzējās:

Bij mierā ar šo pagrabu,

Ar kapa zīmi feodālo,

Ar mācītāja runu bālo

Un sājo epitāfiju.

Tak mūsu dienās satrauktajās

Nav mirušajiem mierīgs miegs.

Lepns dabas bērns un dievinātājs,

Ar gariem matiem dziesminieks,

Labs kauslis, dziļdomīgs kā rudens,

Matemātiķis, filologs,

Ārsts, ideologs, fiziologs,

Teikt īsi, mūžīgs vācu students

Ar nūju, platā apmetnī,

Ar ūsām, zobos pīpīti,

Bij Rīgā ieradies. Tur sāka

Viņš alu tempt ar lepnu māku,

Pa kneipēm apkārt sāka klīst,

Vai jūrmalā gar krastu klejot,

Par Lothenu, pilns sapņu, dzejot

Un dažreiz skumjās žīdus sist.

Zem restorāna trepēm mita

Viņš vientuļš šaurā ūķītī,

Kur gleznu vietā kārti bij

īss mētelis un cepurīte,

Un rapieris — šis telpas gods;

Uz galda albums piesvltrots,

Bet, tīmekļotā kaktā likti,

Uz grīdas Platons bij ar Fihti

Un dažs labs austrumleksikons —

Šis divkāršs nodarbību klons

Gan pētniekam, gan žurku baram.

Mēs vienu droši sacīt varam:

Tukšs greznums gudrajam šķiet lieks,

Tam bagātība nenāk prātā,

Viņš mierīgs svilpo savā krātā,

Viss liekais viņam — smejams nieks.

Mums zintnieks māca: mērenība

Ir cēlu siržu atspīdums.

Tak studentam tā saimniecībā

Bij kāds jo svarīgs iztrūkums:

Tam bij kāds priekšmets nepieciešams,

Šis priekšmets saucās — ģindenis,

Kurš filozofs nav mīlējis

Šo lietu, tīkamu patiešām,

Kas sirdij tuva, prātam der?

Bet kur lai ģindeni viņš ķer?

Reiz skatās: ķesteris tur dzer!

Ar to nu viņam jāsaietas