ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Met tumsas dziļumos.

Varbūt pie pianīna

No jauna Mocarts most,

Ar kvēlu sirdi nojausts?

Vai spilgti atkārtojas

Pičini un Ramo?

Nu, lūk, mēs tikties varam,

Ir salauzts tumsas mols,

Un draugs tavs atplaukst garā

Kā pavasara laiks.

Zūd šķirto dienu plūdums,

Kas sirdēstos mūs grūda,

Zūd ēnu tumšais vaigs.

Bet tas — vien sapnis plakstos!

Ak vai, vēl klosterī

Tev, māsa, vientuļš rakstu,

Kad sveču blāvums krīt.

Nedz nopūtas, nedz vaidu,

Uz durvīm bulta nīkst,

Drūms klusums — prieka naidnieks,

Bet skumjas — postenī!

Vecs ķeblis stāv uz grīdas,

Un gultai sašķiebts plecs,

Trauks, kurā ūdens spīdums,

Un salmu stabule —

Tas viss, ko acs, kā saka,

No rītiem sastapt drīkst.

Vien fantāzijā trakā

Man dota vaļa slīgt:

Tā ļauj kopš dienas senas

Man būt pie Hipokrenas.

Es jūtos svētlaimīgs.

Kas notiktu ar mani

Bez tevis, dieviete?

Arvienu straujš un manīgs

Es labprāt gāju te,

Kur tāle pretī zvana,

Bet piepeši tāds slābs

Kā Lētas krastmalā

Šais sienās, bēdu vītās,

Es kļuvu ieslodzītais,

Aiz manis noskrapstot

Ciet aizdarījās vārti,

Un skaistums viss un gods

Ar melnu tika pārtīts!

Un nu kā vaņģinieks

Caur vientulības drausmu

Es lūkojos uz ausmu.

Ja gaismeklis kā prieks

Ar žilbinošu zeltu

Pa logu sprauksies kairs,

Tas sirdi, bēdu dzelto,

Man neielīksmos vairs.

Ja nu vēl dienas galā

Kāds stariņš debesīs

Gar melnām mākoņmalām

Uz leju kautrīgs šķīst, —

To priecīgs nesagaidu

Es tādos vakaros,

Bet nopūzdamies raidu

Pār kalniem dienu prom! …

Aiz restēm beidzis gaitu,

Es rožu kroni skaitu.

Bet laiks jau paies drīz,

Un bultas nokritis,

Un vārti atsprāgs vaļā, —

Vai kalns, vai līdzens lauks —

Uz Pēterpili zaļo

Reiz straujie zirgi trauks;

Un, sākdams dzīvi jaunu,

Es celles tumsu ļauno

Sev nokratīšu nost;

Zem galda važas speršu —

Kā padzīts mūks tad tveršos

Es tavos skāvienos.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Ak, nevar būt! cik rožu Amors audzē,

Un cik daudz liliju viņš savos dārzos saudzē,

Liec galvas tulpes un pēc tevis lūdz,

Tu viņa dārzos vienmēr rozes rāvi

Un ziediem novīst ļāvi

Pie tavas marmorbaltās krūts, —

Ak, nevar būt! tu, pasakainā mana,

Cik dīvaini tev mainās patikšana!

Sis elles augs, kas pārvērsts pulveri …

Vai tas var būt, ka šāda smarža asā

Par jasmīniem, kas smaržo rīta rasā,

Tev labāk tīk?

Nu, teiksim, profesors no Hetingenas, ķirmis,

Tāds vecs un salīcis, tik tikko turas,

Kāpj katedrā un gramatikā buras.

No izkaltuša īkšķa" — kurls un sirms —

Viņš ierauj nāsīs tabaku vispirms.

Vai, teiksim, dragūns jauns un ūsains — lai nu tas!

Vēl tikko pamodies no agra rīta,

Jau galva pelēkzilos dūmos tīta.

Tam jauna jūras putu pīpe — lai nu tas!

Vai skaistule ap sešdesmitiem jau,

No grācijām sen pensijā jau laista.

Tai krūtis augstu satur tualete skaista,

Kaut gan bez vītuma ne vietiņas vairs nav.

Tā apmēļo un runā lietas dumjas,

Bet iešņauc tabaku un aizmirst savas skumjas, —

Bet tu, visskaistākā! … kaut — mana sirds jau jūt,

Tev tuvs šis aromāts, — ak izdoma, jel klusē! —

Par šņaucamtabaku es gribu kļūt

Un tavā tabakvācelītē dusēt.

Cik tavu pirkstu pieskāriens būs kairs .. .

Es savā smaržā tev ap kaklu vīšos

Un svētā sajūsmā vairs nejutīšu tos:

Zem šalles tev uz krūtīm izkaisīšos.

Un pat… varbūt… ai nē! kas man to dos …

Bet, ja es būtu tabaka … ak die's,

Kāpēc tā nevarētu notikties?

Atdzejojis Imants Ziedonis

Mums Arists solīja, ka traģēdiju drīz

Viņš tādu radīšot, ka ļaužu nebūs rāmu:

No žēlām teātrī tad asru straumes līs. ..

Mēs gaidījām šo zelta drāmu.

Un sagaidījām. Jā — skumjš notikums paties.

Kas bija izrādē, tie visi tagad zina,

Ka viņam uzrakstīt ir lugu izdevies,

Kas nožēlas vien pamudina.

Atdzejojis Konstantīns Alzpurs

Pusnakts vēla, pusnakts melna

Upes krastus klāj.

Traks un pārgalvīgs pēc velna

Tumsā kazaks jāj.

Zobens labākais no labiem,

Cepure uz auss,

Pistoles pie sāniem abiem, —

Jods tev tādu raus!

Juzdams pavadu bez valda,

Melnis pārstāj skriet.

Solis solī zemi skalda,

Krēpes tumsā zied.

Pēkšņi zirgs pie žoga stājas:

Priekšā ciemats svešs.

Labā pusē — div' trīs mājas,

Kreisā pusē — mežs.

«Ciematā būs meičas glītas,

Mežā jau nu nav.

Pusnakts. Vēls. Un skaistulītes

Drīz būs gultā jau.»

Nošmiukst nagaika, un pieši

Zirgu stāvus slien,

Un uz sādžas mājām tieši

Zirgs kā bulta skrien.

Mākoņos peld mēness klusi,

Sudrabains šalc vējš.

Un pie loga noskumusi

Daiļaviņa sēž.

— Mana daiļā, mana mazā,

Sirdij miera nav! —

Zirgs tā sānis mazpamazām

Un — zem loga jau.

— Iznāc, daiļā, mirkli vienu —

Zirgu padzirdīt!

Pusnakts tumšāka arvienu.

Iznāc mazubrld! —

— Nē, man bail… Tā nepieklājas .

Sirds man baismas jūt

Iziet pusnakti no mājas,

Puisim tuvu būt… —

— Ai, kāpēc tā izvairīties,

Būšu mīļš paties!

— Meitenēm būs naktī bīties. —

— Mīļā, nebīsties! —

— Mana daiļā, nekavējies,

Laiks kā spārniem skrien.

Es puszemes esmu skrējis

Atrast tevi vien.

— Sēdies, un uz svešu pusi

Melnis lai mūs nes!

Laimīga ar mani būsi,

Laimīgs būšu es. —

Sirds vēl kautra. Sirds vēl baidās.

— Neej! — saka prāts.

Kazaks solās nomirt gaidās.

Kazaks saka: — Nāc! —

Lidu aizlidoja abi,

Dienas blakus ris.

Divas nedēļas bij labi.

Trešajā … Un viss.

Atdzejojis Imants Ziedonis

Lai, neatzīdams Apolonu,

Nāk gudrais galma dziesminieks

Un, klanīdamies līdz pat klonam,

Pie kņaza kājām odas liek,

Es, dārgais Gorčakov, nekad

Ar gaiļiem nepamostos reizē,

Un rīmes samāksloti greizas,

Kur tukši vārdi kņadēt kņad,

Es skandēt neprotu no galvas,

Lai valdzinātu skaistules.

Nē, neuzdrīkstos pārvērst es

Par liru — savu zosu spalvu.

Nē, nē, mans mīļais kņaz, ne odu

Tev vārda dienā gribu dot.

Vai, savu balsi neatrodot,

Deržavinam pa pēdām doties

Un viņa vārsmas atkārtot?

Kā protu, tā tev rakstu tagad,

Lai pasacītu, kas man sakāms:

Teic, kādu laimi gribi rast,

Ko vēlēt tev, kā savam draugam?

Vai ilgu mūžu, mīļais kņaz,

Vai labu sievu, bērnus jaukus,

Vai bagātību, dzīru kņadu,

Vai ordeņus ar lentām platām,

Vai varbūt novēlēt, lai slava

Ar asinīm klāj ceļu tavu,

Lai lauri tev ap pieri pland

Un rokās kauju pērkons grand,

Un lai pa pēdām tev arvienu

Kā Ņevas varonim sendienās

It visur seko uzvaras?

Nē, draugs, man liekas pārāk maz