ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Ar velnēniem drūms savus stiķus prāto,

Vēsts pienāca: laiks astes gaisā celt —

Uz klosteriem ir pavērusies vārti.

Un nešķīstie tad spārnos pacēlās,

Lai nolaistos pār svētnīcām kā lāsts.

Pie franču plikpauriem viens devās,

Ar červonciem tos sāka kārdināt,

Cits Burgundijas vīnu prāvās devās

Jau Romas rešņiem stiepa piedāvāt.

Kāds skrēja meitieti pie mūkiem tēlot,

Bet mūķenēm kāds cits jau lika kvēlot…

Es dzirdēju, ka pops kāds labi vecs,

Kam, jāsaka, sen kapā jau viens plecs,

Reiz jaunu pāri laulājis; velns tīši

Turp atlaidies ar duci amorīšu, •—

Un ķesteris drīz saldi iekrācies,

Pops apklusis un meičā raudzījies,

Bet meiča slīgusi uz diakona pusi;

Sirds līgavainim dusmās sakaitusi, —

Un velns ar visiem ellē aizlaidies.

Nakts krēslot sāk, pār zemi tumsa klājas,

Un pilsētās jau dienas troksnis rimst,

Spožs mēness lec, pie celles loga stājas,

Viņš svētā Nikolaja priekšā klanās.

Un gremdējas vēl savās aizlūgšanās.

Uz ce|iem tup ar psalmu pūru riekšā.

Te Moloks (velns) pie mūka ierodas

Un ielavās tā melno drānu krokās.

Mūks dievu lūdz, līdz pašai zemei lokās,

Prom velnu dzen, bet neatlaižas tas.

Jau pulkstens viens, vēl Moloks neatstājas.

Jau divi sit, velns sēž turpat aizvien.

«Tu būsi mans,» viņš ņurd un tālāk lien.

Mūks pārkrustās, ar mokām ceļas kājās

Un noguris uz lāvas sānu liek.

Tad izstaipās, vēl beigu lūgsnu skaitot,

Sāk žāvāties un tikko neiemieg.

Bet tomēr nēl Viņš trūkstas augšā vaidot,

Un atkal nelabais jau tūdaļ stājas klāt, —

Bobrovu lasīdams, viņš nebeidz kārdināt.

Mūks galvu liec, mūks klanīdamies brīnās:

Viņš pirmoreiz ar miegu lūgsnā cīnās!

Bet spēka nav; gan lūgšanas, gan krusts —

Viss miglojas un sāk jau lēnām zust.

Un galva jau uz krūtīm zemu lokās,

Un nolaižas uz ceļiem gurdās rokas.

Jau izzudis iz acīm dieva pirksts,

Mūks iesnaužas un drīz sāk krākt kā zirgs.

Nu guli vien!… Te pamostas Pankratijs

Un skurinās, kā būtu murgs jau skatīts.

Tad pieceļas un, krustus metot, sten,

Blenž šurpu turpu, celles vidū stāvot;

Redz: svētlampa jau piekvēpuši sen,

Bet kaktā, šķiet, kaut kas sāk tā kā blāvot..

Mūks iet — un re! — uz brunčiem atduras.

«Ko redzu es? … vai sapnis būtu tas?»

Viņš iekliedzas ar pārbiedētu skatu.

«Kā! kas tad tas? .. .» viņš acis iepleš plati,

Kā zemē rakts, uz brunčiem vērties sāk

Un sarkst, un tvīkst, un ārprātā vai nāk.

Ak brīnišķie, kas kaisles liesmas slēpjat,

Kad mīļais galvu liek uz iemīļotās klēpja

Un bailēs trīs, un laimē drosmi rod,

Ak brunči! jūs es nule uzrunāju,

Jums vārsmas šīs es slavas dziesmā krāju.

Nāc, mīla, jel! Nāc mani iedvesmot!

Es mīlu jūs, ak brunči, mīlu kvēli,

Kad vakaros vai krēslas stundās vēli

Man pretī nāk Nataša, sapnis mans,

Kad noslīdējis smagais sarafāns,

Tad liekas, viss man jūsu priekšā nozied,

Jo, vīdamies ap slaidām kājām, jūs,

Šķiet, sajūtat sev apkārt saules gozi

Un kļauj aties tur klāt, kur laimē kūs

Pats jaunais dievs starp liliju un rozi.

Es redzu jūs, kad, bēgdama no gana,

Par pjavu prom kā stirna Hloja slīd

Un steigdamās tā krūmu nepamana …

Krūms satver jūs, liek apstāties tūlīt,

Bet Filons aši skrien un bēgli panāk,

Un apskauj to, un abi zālē krīt.

Trīc puisim roka, kaisles kvēlē tvīkst,

Kā nejauši gar stāvu lejup slīgst,

Aiz maliņas jūs drusciņ augšup paceļ…

Un atslīgstot ver Hloja valgās acis.

Bet viņš … ak nē! nav spēka turpināt.

Sirds skaļi sit, prāts visu tālāk tēlo.

Varbūt tev arī, lasītāj, ir tā:

Sirds strauji pukst, un asins karsti kvēlo?

Bet mūsu mūks par meiču brunčiem spriež

Gan citādi (es jauns un neesmu vēl mūkos,

Man bieži gadās laimi tuvu lūkot).

Viņš, brunčus redzot, nelaimīgi cieš,

Jo saprot to, ka kritis valgos smagos,

Ka tvēris šo pats sātans savos nagos.

Otrais dziedājums

RŪGTAS PĀRDOMAS, SAPNIS, GLĀBĒJA DOMA

Vēl kamēr nakts un zvaigznes bij aiz loga

Un mēness nebeidza vēl gaismu liet,

Tik ilgi bij vēl brunči savādie,

Bet, kolīdz rīts jau sāka aust aiz žoga,

Tā piepeši no skata zuda tie.

Bet mūsu mūks — ak, mūkam nav vairs miera!

Viņš neglauda pat kaķi savējo,

Viss piemirsies, kas dienu dienā ierasts,

Nu raizes māc no visām pusēm to.

«Hm?» prāto viņš, «ja klosteri neviena

Bez manis nav, ne suņa dvēseles,

Ja brunčus te nav nācies manit dienā,

Kas varēja tos naktī cellē nest?

Vai tiešām … ko? Vai tomēr maldos es? …

Varbūt… Ak dievs! Te meitietis kāds ienāk? …»

Pankratijs sarkst, ar delnu pieri skar

Un meklēt sāk, kur tik vien meklēt var,

Bet velti viss — nekā viņš neatrada

Un augu dien bij bālai ēnai rada,

Kluss, neēdis un negulējis ar.

Lūk, diena dziest. Nakts, lēnām tuvojoties,

Jau svētlampas un sveces visur dedz,

Mūks žāvājas un grib pie miera doties,

Sāk noģērbties, bet tobrīd mēness lec,

Nāk starodams no mākoņgrēdas blāvas

Un brunčus apgaismo uz guļamlāvas.

Mūks nezina, kā brunčus projām vākt,

Un, vairoties no skata visai kārā,

Jau gatavs durt sev taisni acis ārā;

Lai neiespētu grēka darbus sākt,

Viņš krekstēdams tad pagriezās uz sāna

Un, ietinies jo cieši segā plānā,

Drīz iemiga un sāka skaļi krākt.

Bet pārvērtās par mušu velns tai brīdi

Un ņēmās dīkt bez mitas apkārt tam,

Un uzmetās tad, pacēlies par sprīdi,

Uz deguna (ak velns!) Pankratijam,

Un iesāka no jauna viņu dīdīt.

Mūks krākdams guļ un dīvu sapni redz.

Šķiet, alejā viņš būtu brīnišķīgā,

To ziedlapas un miršu ēnas sedz,

Tam satīri un fauni apkārt lec.

Viens cirtainis, viss nokārts ef ej stīgām,

Tam rokās dzirkst kauss putojošs un smags,

Un efejas un vīnogas 1ās tvīkstot,

Un firziķis, pie viņa kājām līkstot,

Pauž klusi to, ka mūžam jaunais Bakhs

Ir līksmes dievs, kam satīrs pavadonis.

Cits stabulē kā dzīvespriecīgs gans

Un dievu sveic, kam pieder mīlas tronis,

Kam pieder sirds un nakšu kairais tvans …

Zem liepzariem iet dejot jautriem bariem

Gan jaunieši, gan zēni, meitenes,

Bet atstatāk — zem kupliem biežņas zariem,

Kas zemu līkst un kairu ēnu nes,

Uz ziedlapām un zāles klāja svaigā

Ar gurdumu un laimes smaidu vaigā

Starp lilijām, kas rozēm blakus dus,

Guļ apkampies kāds mīlas pāris kluss.

Uz visu to mūks noskatījās greizi.

Uz vīnu mulss viņš raudzījās un gauss,

Uz daijavām drūms šķielēja pa reizei

Un nopūtās, sev kasīdams aiz auss

Un atplezdams līdz ausīm muti vaļā;

Tad piepeši viņš k|uva drošs un ašs

Un apsviedies prom meža līcī zaļā

Kā baltūsains un sirdī dedzīgs pāžs,

Kā rikšotājs pēc meitas sāka dzīties.

Par ērgli un par dziesmu ātrāk vēl,

Kā zefīrs maigs, ko atnes vakars vēls,

Prom traucās tā, bet tomēr izvairīties

Vairs nespēja — viņš prata apkārt vīties

Kā vēja dievs, un satvertu viņš to …