ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Tev vēlēt tikai tādu laimi,

Tad labāk pamest mūzu saimi!

Lai sirds tev mīlā veldzējas

Līdz mūža pēdīgajai dienai

Un Amoru un Bakhu ciena!

Lai tur, kur melnais Stiksas krasts

Caur drūmiem miglas vāliem spīgo,

Tu sapnī grimsti aizrautīgā,

Lai tad, kad acīs gaisma zūd,

No jaunā Kupidona rokām

Pie Harona tu laivā nokāp

Un aizmiedz — Jeršovai pie krūts!

Atdzejojusi Ārija Elksne

Kas ar prātu spēj bez bēdām

Mīlestību padzīt nost,

Skumjām acīm nesekos

Viņas maigo spārnu vēdām,

Nedraiskosi, nesmiesies,

Blakus apdoma tev ies;

Tomēr prāts tev apniks drīzi,

Negribēdams atdarīsi,

Kad būs draiskais Erots klāt

Tev pie vārtiem klaudzināt.

Pats pie sevis kādu dienu

Pārbaudīju vārdus šos.

— Sveika, mīla! Atvados!

Aiklo dievieti arvienu,

Ne jau Hloju gribu gūt,

Laimīgam man vajag būt! —

Lepni nolēmis tā biju,

Pēkšņi smieklus saklausīju,

Atskatījos: Erots klāt

Man pie vārtiem klaudzināt.

Nē! Kā redzams, no šā dieva

Miera nevarēšu jaust;

Kamēr dzīves dzīparus

Sargās Parce, vecā sieva,

Viņš lai pavēlnieks man kļūst!

Priecāties — mans likums būs.

Tad, kad sastapšu reiz nāvi,

Spožie skatieni taps blāvi.

Un pie kapa vārtiem klāt

Erots nenāks klaudzināt!

Atdzejojis Bruno Saulītis

Birztalā, kur krēsla maiga,

Čalojot kur zālē svaigā

Strauta dzidrā straume skrien,

Stabulēja naktī vēlā

Iemīlējies ganiņš viens.

Skumji dunot, skaņas žēlās

Lejās atbalsoja vēl.

Te no alas laukā rausās

Tas, kam draiskie fauni klausa,

Venēru kas cienī kvēls, —

Bakha sveicējs Ermijdēls.

Rožu ziediem ragi vīti,

Efeja tam matus sedz,

Vīna maisu piepildītu

Satīram uz pleciem redz.

Atspiedies uz nūjas gala,

Jautrā prātā arīdzan,

Meža dievs tad krūmu malā

Klausījās, kā dziesma skan,

Ko te naktij pauda gans.

«Līksmē aizritušās dienas!

Sapnis vien kam bijāt gan

Un kā ēna zudāt man

Dziļā tumsas bezgalībā?

(Skumjās dziedāja tā gans.)

Ai! kad naksnīgajā krēslā

Mēness noslēpumains ir,

Tumši ēnaina un vēsa,

Liegi snaužot, klusē birzs,

Šurp, kur stundas ātri skrēja,

Mēdzu maigo Hloju vest.

Kurš man līdzināties spēja?

Hlojai mīļš tad biju es.

Tagad mokas ciešu klusi,

Strauts un mežs vien sāpes nes,

Prieka nav uz pasaules …

Hloja draugu pievīlusi!…

Nemīlams … nu mīļais es!…»

Pārtrūkst melodijas saldās

Dziedonim un stabulei •—

Sirmā birzī klusums valda;

Strautā viļņi tikai dej,

Un pa zariem lēni maldās

Smaržīgs pavasara vējš …

Iznācis no ēnas laukā,

Satīrs parādās tur spējš.

Vīnu mirdzinādams traukā,

Jaunekli kā draugu sveic,

Plati smaidīdams, viņš teic:

«Grūtsirdīgs un drūms tu esi;

Lūk, cik sula, ko te nesu,

Mēness gaismā dzidri mirdz!

Izdzer kausu — un tev sirds

Tikpat skaidra būs un tīra,

Bēdās vaidi neder vīram.

Labāk prieku sevī vies

Un ar Bakhu draudzējies!»

Ganiņš, kausu ņēmis rokās,

Drīz vien tukšu izdzer to.

Ak, šo vīnu vareno!

Pēkšņi izgaist visas mokas,

Dvēslē tumsa mirklī zūd.

Līdzko lūpas kausu jūt,

Viss ar reizi vērsts par labu,

Atdzīvojas visa daba,

Atkal laimīgs jauneklis.

Iztukšojis zelta kausu,

Pielej otru, izdzer sausu;

Trešo dzer … bet apkārt viss

Acu priekšā tumsā vijās —

Nabags . . . paguris viņš bija.

Galvu gurdi klanot, beidzot

Gans vēl nopūzdamies teica:

«Satīr, iemāci — bez vīna

Kā ar likteni lai cīnos?

Kā lai spēju laimi tvert?

Nav man jaudas mūžam dzert.» —-

«Klausies, jaunekli mans mīļais,

Lūk, tev padoms laimes ķīlai:

Draudzībai man likums savs —

Mūžam tver sev mirkļus liegos;

Kā bez vīna nav šeit prieka,

Tā bez mīlas — laimes nav;

Tev ar Kupidonu, liekas,

Mieru salīgt nu ir laiks;

Nepiemini viņam ļauna

Un ar Dorīdu no jauna

Baudi svētlaimi tad maigs.»

Atdzejojis Imants Vanags

Ir atkal vaļas brīdis klāt,

Visapkārt klusums valda.

Laiks, draugi, dzīrēm galdu klāti

Šurp pokālus uz galda!

Ar Tacitu un Kantu nost

Un viņu gudriem pantiem!

Nost Seneku! Zem galda tos

Ar visiem foliantiem!

Zem galda aukstos gudreļus,

Mēs paši gudri esam.

Lai dzirkstot šampanietis plūst!

Šurp zelta vīnu nesam!

Kad sāk, tad vajag vēl un vēl,

Vēl karstāk un vēl kvēlāk.

Mums prezidents vēl jāizvēl.

Kas zina, kā būs vēlāk.

Ar glāzi groka apbalvos

Viņš īstu dzērājvīru,

Bet jums — jums, spartiešiem, viņš dos

Vien ūdentiņu tīru.

Jā, maigais apustuli, jā,

Mans labais Galič, viva!

Vien Epikūra pokālā

Tev dvēsele ir dzīva.

Tad esi prezidents tu mums!

Tev matos laurus spraudis.

Pats cars pēc tāda goda skums

Un tavu laimi skaudis.

Dod roku, Delvig, ko tu snaud? —

Zem katedras jau krāci.

Tu domā, ari te kāds draud

Tev latīniski mācīt?

Ap tevi tavi draugi stāv,

Un vīna visiem pietiek.

Tad dzer par mūzām Parnasā,

Tu vecais meitu mednieki

Nu, mīļais zobgali, kā būs?

Dzirkst glāzes kātiem šmaugiem.

Lai simtiem epigrammu plūst

Pār nedraugiem un draugiem!

Un starojošais puisis šis,

Šis trakulis bez maņas,

Būs Bakha templī priesteris,

Par pārējo — ne skaņas!

Jo, kaut gan students esmu es

Līdz nekaunībai jautrs

Un pamatīgi piedzēries,

Šai ziņā — esmu kautrs.

Mans taisnais draugs, nu kas tev kaiš?

Prom šodien dzīsim skumjas!

Tam kausam, kuru apkārt laiž,

Tās sīkas šķiet un dumjas.

Ne pirmoreiz tiek celts šis kauss,

Un izlamāties drīkstam,

Bet, tikko tas ir izdzerts sauss,

Tā atkal mieru līgstam.

Bet tu, kam pārgalvības šis

Bij šūpulī jau liktas,

Tavs pants ir amizants paties,

Bet fabulas ir sliktas.

Un, lai tev amats būtu kāds —

Mēs sajaukti kā trumpas.

Nu dzer (ardievu, skaidrais prāts!),

Līdz muguras kļūst kumpas!

Tu, trakuli no trakuļiem,

Kaut spars tavs mazliet rimis,

Tu tomēr esi viens no tiem,

Kas dauzonībai dzimis.

Lai pinkainajās papahās

Mēs lejam dziru sīvo, —

Bet pudeles — pret galdu tās!

Sveiks, Platov! Sveiks, lai dzīvo!

Ak Apolona mīļais dēls,

Ak dziedoni, nāc tuvāk

Un dziedi savam dievam kvēls —

Viņš valdnieks siržu druvā.

Skan ģitāra … Kā krūtīs smeldz! . ..

Cik skaņas tīksmi lejas!

Bet dzērājam tas viss ir velis.

Bet dzērājs tikai smejas.

Kā būtu, Rode slavenais,

Ja tu šeit vidū stātu

Un tā, lai Bakham vaigi kaist,

Mums kaut ko uzčīgātu?

Nu! visi korī! Kas par to,

Ka katram meldiņš citāds,

Kad kauss pēc kausa iztukšots,

Skan labi arī šitā.

Bet stopa vietā — kas tad tas? —

Jau divi stopi spīgo,

Un miglā sienas līgojas,

Zem kājām grīda līgo.

Kur esat jūs? Kur esmu es?