ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Jel sakiet Bakha vārdā!

Ne velna nav uz pasaules!

Krāc katrs savā bārdā,

Tik dzejniekam vēl iedzert prieks —

Dzer un par grēkiem smejas.

Hē, Vilhelm, lai man uznāk miegs,

Nāc palasi man dzejas!

Atdzejojis Harijs Heisiers

(Poēmas fragments)

Gana bieži esmu tērzējis

Es ar veco grieķu muldoņu,

Bet arvien ir trūcis drosmes man

Šapelēnam līdzi un Rifmatovam

Ziemeļzemes milžus apdziedat.

Daudzkārt tiku pārlasījis es

Augsti slavējamo Vergilu,

Nelūkodams ar to sacensties

Maigās jūtās, vārdu saskaņās.

Velti cītos saprast Klopštoku —

Nesapratu viedā vācieša,

Nevēlos ar dziedāt tā kā viņš:

Vēlos es, lai mani saprastu

Visi noļi, vai tas mazs vai liels.

Kamoensam līdz un Miltonam

Sargājos bez spārnu gaisos skriet,

Neuzņēmos pantos murgainos

Lielgabaliem šaut uz zeraviem,

Paradīzē būt ar sātanu,

Vienā elpā svēto dievmāti

Līdzās Afrodītei slavināt.

Netiklību sekmēt vairījos.

Bet, lūk, vakar, pētot arhīvus,

Uzgāju un izlasīju es

Skaistu tīro zelta grāmatu,

Īsto asprātības katķismu:

Zannu, Orleānas jaunavu.

Izlasījis, jūsmodams par to,

Princim Bovam dziesmu skandinu.

O, Voltēr, o, dižgar varenais!

Tevi, uz ko ļaudis Francijā

Kā uz kādu dievu lūkojās,

Romā dēvēja par sātanu,

Bet par pērtiķģīmi Saksijā!

Tu, kas savulaik Radiščevam

Laipnu smaidu tiki veltījis,

Esi tagad mana mūza tu!

Ari man ir dziesma padomā.

Bet vai tikšu līdz Radiščevam?

Neatceros, cik daudz gadu vēl

Jau pēc pestītāja dzimšanas

Slavens valdnieks Dadons valdīja

Svetomiras stiprā pilsētā.

Nebij taisnā ceļā ieguvis

Dadons kroni sev un scepteri,

Bet ar nodevību nokaudams

Zemes likumīgo valdnieku

Caru Bendokiru Plānpiāti.

(Labie pavalstnieki tā aizvien

Mēdza godāt savus karaļus,

Ja bez rūpēm un bez raizēm tie

Negulēja tumšā naksniņā

Savā gultā līdz ar galmniekiem.)

Bet par Dadonu gan nevar teikt,

Ka tam prāta būtu aptrūcies,

Drīzāk saukt to var par tirānu

(Kaut šā titula tam nebija).

Viņa netikumus, tikumus

Netīkas man šoreiz apdziedāt.

Labie ļaudis, jums jau dzirdēts būs,

Ka bij cars, kas augus divdesmit

Gadus nenojoza zobenu,

Nepiesēja kara kumeļu,

Zemes pāršalca ar uzvarām,

Mērkdams asnīs zemes kristīgās,

Netaupīdams arī pagānus,

Kamēr dusmu eņģels Aleksandrs

Nenotrieca viņu putekļos;

Tagad, visu aizmirsts, pazemots,

Saucas viņš par Elbas ķeizaru …

Tāds, lūk, bija arī Dadons cars!

Sauc viņš padomē reiz bārdaiņus

(Bezbārži, rau, viņam netikās),

Savā goda krēslā sakucies,

Viņš tiem tādu runu runāja:

«Jūs, kas saviem gudriem padomiem

Vieglinājāt kroņa smagumu,

Saldinājāt cara likteni

(Rūgts gan viņa liktens nebija),

Gudrie draugi, mani līdzgaitņi!

Gaidu šodien jūsu padomu, —

Ko man darīt tagad? Uzklausiet!»

Visi piesacēlās sejām svarīgām,

Zemu caram pasalocījās,

Atkal ozolsolos stiprajos,

Bārdas saglauzdami, atsēdās.

Dadons teica: «Jūs jau zināt, ka

Es ar gudrību pret taisnību

Bendokira tronī ļoganā,

Plānprātiņa krēslā iesēdos,

Jauko Bendokira sieviņu

Militrisu pielaulāju sev,

Cara dēlu, īsto mantnieku,

Princi Bovu metu cietumā.

Bet bij vieglāk, nebija tik grūt

Plānprātiņa tronī nosēsties,

Viņa zelta kroni galvā likt

Nekā to sev galvā noturēt.

Raug, jau tauta nesaprātīgā,

Svētudien pa ielām staigājot,

Bieži dzirdēta ir runājam:

Karaļdēlam, dieviņ, palīdzi!

Bova taču nav vairs mazais bērns,

Nedz ar prātu tēvā atsities.

Ko tas līdz, ka tāds aiz restēm likts,

Maniem nodomiem ir bīstams viņš.

Ko ar viņu iesākt — pasakiet?

Vai man cietumā to paturēt?»

Padomnieki domās nogrima,

Visi mēmi grīdā lūkojās.

Tā bij tiešām zelta padome:

Nevis pļāpāja, bet domāja.

Vecais bajārs — viedais Arzamors

Muti pavēra (šķiet, sirmgalvim

Prātā teikt bij kādu padomu).

Nokrekstējās, bet tad aprāvās,

Klusēdams sev mēlē iekoda.

Pirkstu gudrai pierei pielicis,

Eskulapa mazdēls, slavenais,

Gludi skūtais švābs, ārsts Ēzeldorfs,

Tabakdozi saujā skrapšķinot,

Tomēr klusēja, jo gudrību

Savu izpaust nemīlēja viņš.

Vihromahs, Polkans un Dubina,

Troņa sardze, bruņinieku zieds,

Visi sēdēja kā stinguši.

Gromoburs, ar spēku slavenais,

Bet ar prātu mazliet paplānu,

Ilgi domāja, tad netīšus

Sāka krācin, kaktā iesnaudies.

Kas var pārspēt labu priekšzīmi,

Kas vēl vieglāk paved cilvēku?

Paskat, paslepus jau žāvājās

Drošais Mirovzors ar Ivašku,

Sirmais A,rmazors ar Polkanu,

Un uz krūtīm pamazītiņām

Varonīgās galvas nokārās.

Dziļdomīgi visa padome

Drīz vien krāca līdz ar Dadonu!

Ilgi gulējusi būtu padome,

Pēkšņi ja no rokām vācietim

Tabakdoze neizvēlusies.

Izvēlusies, strauji ripojot,

Gromoburam, cieši migušam,

Asā piesī skaļi atsitās,

Grabot divi daļās sašķēlās,

Savu malu kura aizvēlās …

Satrūcies te brašais bruņinieks

īgniem skatiem raugās sapulcē . ..

Tikmēr stiprā vācu tabaka

Ieput bruņiniekam degunā.

Te nu nošķaudījās spēkavīrs

Tā, ka nodreb griesti spriešļotie,

Visi logi stinkšķ un stikli birst,

Durvis atsprāgdamas skaļi blākšķ …

Arī padome te pamodās.

«Ko daudz prātot!» uzkliedz varonis.

«Car, tev Bova nava vajadzīgs,

Lai pie joda brauc tad karaļdēls!

Nospriests! Princim Bovam vajag mirt!

Pēcāk, brāli, jūs tad izlemiet,

Kā ar viņu veiklāk galā tikt.»

Tā viņš beidza: droši kareivji

Nemēdz visai gari izteikties.

«Labi, tevi paklausīsim mēs,»

Atbildēja šļaucīdamies cars.

«Rītu par to tālāk runāsim,

Tagad eita mājās atpūsties.»

Pārskatījās Dadons atlikdams,

Nebij ābecē viņš mācījies:

Neatlicc nekad uz rītdienu

To, ko vari šodien padarīt.

Savu malu gāja galmnieki,

Nakts pār zemi kluso nolaidās.

Dadons cara gultā nogūlās

Līdzās savai sievai mīļajai,

Militrisai, carei daiļajai,

Vēsi pagriezdams tai muguru:

Šonakt cariskajai augstībai

Gulēt gribējās, ne spēlēties.

Militrisas mazā kalpone

Zoja (eņģelis, ne meitenīts:

Jaukām acīm, gleznu augumu,

Sārtu seju, baltām rociņām),

Novilkusi kundzei apģērbu,

Zīda brunčus, lentas, mežģines,

Ieslēgusi visu kumodē,

Klusi devās savā kambarī.

Tur tā pati veikli noģērbās,

Atvēra ar pūlēm lodziņu,

Savā dūnu gultā apgūlās,

Gaidīdama: draudziņš mīļotais

Svetozars kad atnāks, cara pažs.

Solījies viņš bij pa naksniņu

Ierāpties pie tās pa lodziņu.

Gaida, gaida skuķe, dailule, —

Mīļā draudziņa kā nav, tā nav.

Dzi! sit pusnakts. Un ko Zojiņa?

Redz, pa logu iekšā kāpj … bet kas?

Vai ar maigo sirdi ilgotais?

Nē, ak lasītāj, tas nebij viņš!

Redz tā nomirēju kronēto,

Nevis kronī — smailā cepurē,