ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Prom zelta laiki tie, kad Krievu zeme slavā

Ar mieru kronēta un mūža laimi bij

Zem sievas sceptera, ko varenībā savā

Nest prata tā, ko dižums vij.

Te katrs solis atsauc sirdī

Tos gadus, kas ir projām jau.

Te krievu cilvēku pie sevis bilstam dzirdi:

— Mums viņas, diženās, vairs nav! —

Un, domās nogrimis pār zemes krastiem saviem,

Viņš viens bez skaņas sēž, līdz noriet saules stars,

Un gadi aizgājušie acu priekšā pavīd,

Un klusā apbrīnā mulst gars.

Un redz viņš: tieši viļņu vidū

Uz stipras klints, ko sūnas klāj,

Stāv piemineklis sirms. Un akmens ērglis lido

Un jauniem, stipriem spārniem māj.

Un ķēdes varenas un trīskārt zibens bultas

Šo pieminekli vij, kas krastā bargs un stalts,

Un apkārt viļņi krāc, un bangas putās kultas

Pie pieminekļa kājām šalc.

Šai drūmo priežu biezā ēnā

Stāv piemineklis kluss un bargs.

Kagulas krasts! Tu cīņu vieta senā,

Cik Krievijai tavs vārds ir dārgs!

Jūs Katerlnas draugi, viņas kara draudze,

Jūs kara negaisos un cīņās rūdītie,

O, krievu milži jūs, par jums caur audžu audzēm

Ies leģendas un slava ies!

O, kara strīdu laikmets sūrais

Un krievu slavas liecinieks!

Tu redzēji: Rumjancevs, Orlovs un Suvorovs,

Šis slāvu lepnums, gods un prieks, —

Kā Zeva kumeļā tie uzvaroši jāja!

Un pasaulē par to bij šausmu apbrīns dīvs,

Un Petrovs un Deržavins dziesmās apdziedāja,

Cik krievu varoņgars ir dzīvs.

Jauns gadu simtenis tad nāca,

Drīz sāka jaunas cīņas briest,

Un kara nedienas un jaunas šausmas māca,

Jo ļaužu liktenis ir ciest.

Tad iemirdzējās šķēps tai nevaldāmā delnā,

Ko vada pārdrošs prāts un viltus ļaunprātīgs,

Un drīz pār pasauli kā soda pletne melnā

Viņš līdz ar uguns blāzmu līkst.

Un pulkiem ienaidnieki baismi

Pār krievu zemes laukiem klīst,

Un stepe drūma kļūst un neauglīga aizmieg,

Kūp zeme vienās asinīs;

Kūp lauki mierīgie, un pilsētas peld dūmos.

Un naktīs debesmalā uguns blāzma plūst,

Un savas dzīvības slēpj ļaudis mežos drūmos.

Uz lauka vientuļš arkls rūs.

Nav šķēršļu, kas tiem liktu stāties.

Tie grauj un pīšļos triec, un iet,

Un kara dievietes Belonas dzemdinātie,

Šie izdzimteņi mirušie,

No kapiem pieceļas un kapos atkal nokāpj

Vai glūn pa birztalām, kad pusnakts migla tvan,

Un pēkšņi — kliedzieni! Kāds izkliedz lāstus mokās! .

Pret bruņu tērpiem šķēpi skan! …

Tu, svešais karapūli, drebi!

Jau krievu dēli gurnus jož

Vienalga — jauns vai vecs, tos cīņā par šo zemi

Sauc atriebības zibens spožs.

Un drebi, varmāka, jo tava stunda pienāks!

Te katrs ierindnieks ir kaujā varonis.

Viens mērķis — uzvarēt vai bargā asins dienā

Par altāri un Krievu zemi krist.

Un nikni zirgi stāvus slejas,

Lauks kara pulkos ņirb un tumst;

Aiz rindas rinda iet, un atriebība sejās,

Un plosa krūtis uztraukums.

Un saļimst upuri zem zobeniem un piķiem.

Rit bargās dzīres. Kalnos pērkons grauj,

Un karstās asinīs mirkst vairogi zem līķiem,

Un nāve melnas bultas šauj.

Jā, krievu spēks ir uzvarētājs,

Un iedomīgie gaili diedz,

Un tomēr varmākam visvaldnieks debessvētais

Vēl vienu slavas staru sniedz:

Ne Borodinā lemts, ne šajā asinsvizmā,

Ir viņa lepnībai un slavas kārei gals.

Ne šeit to uzvarēs pats kara ģēnijs sirmais,

Jo — vai! — jau Kremļa tornī galls.

Ak mana dzimtā Piemaskava,

Kur savas dienas ziedošās

Es pavadīju mazs, kad vēl ne rūpju nava,

Kad dienas tā kā pērles 1ās,

Ir tu tos redzēji, kas nāca atņemt brīvi,

Ir tevi krāsoja šis brāļu asinis!

Es toreiz nespēju tev atdot savu dzīvi,

Vien sirdī dega ienaids viss.

Kur nu tavs skaistums, simtgalvainā?

Kur, Maskava, tavs burvīgums?

Kur agrāk skatījos es diženajā ainā,

Tur tagad tikai drupas tumst.

Kā krievu cilvēkam sāp tavi drūmie pelni!

Kur caru mājokļi un lepnās pilis bij,

Un zelta kupoli, — vien drupās torņi melni.

Viss atdots aprīt ugunij.

Un tur, kur greznībai bij mājas,

Kur košos dārzos vakars lēns

Ar mirtēm smaržīgām un liepām sarunājās,

Vien trūdi tagad oglēs plēn;

Vairs krasti neatspīd un dārzi lampu gaismā,

Nakts stundās klusums kairs vairs birzīs nesauc mūs,

Ne jautru smieklu balss, ne pusnakts elpa kaismā.

Viss izmiris un kluss.

Māt Maskava, tu gandarīta!

Mirst bēgot svešais iebrucējs.

To taisnās atriebības dieva roka sita,

Jo tā ir teikts: to pļaus, ko sēs.

Tu redzi: drosmes nav tiem atskatīties mūkot,

Un asins nepārstāj pa sniega laukiem līt.

Tie bēg. No sala mirst. Un, baltā sniegā brūkot,

No krievu asā šķēpa krīt.

O, jūs, kas kādreiz drebinājāt

Daudz stipru cilšu Eiropā,

O, gaili plēsīgie, jums nāve blakus jāja,

Jūs arī kapā sadzina, o jā!

Tu laimes, Belonas un cīņu izauklētais,

Par tevi tiesībām un patiesībai kauns,

Tu lēmi troņus gāzt. Kur nu tavs sapnis svētais?

Tas prom kā sapnis ļauns.

Mēs Parīzē. Par atriebību minot,

Liec galvu, gail, kad uzvarētājs jāj!

Bet it kā piedodot un it kā samierinot

Krievs zelta olīvzaru māj.

Vēl dzimtos tālumos dzird kara atbalss rību,

Vēl skumjās Maskava kā miglā stepes klaids,

Bet viņš nes dzīvību, viņš nenes atriebību,

Lai mierā atplaukst zemes smaids.

Tu paudi karapulkiem slavu,

O, skald, o, krievu dziesminieki

Lai sajust nemieru un cīņas garu tavu

Mums atkal zelta arfa liek!

Lai viņa slavu pauž tiem, kuri kaujā dosies,

Un stīgas lepni dūks un sirdīs liesmas sēs,

Un dzirdēs karavīrs, no jauna iedvesmosies

Un svētās dusmās nodrebēs.

Atdzejojis Imants Ziedonis

8

Vai redzi, Licīnij: pa bruģi aizdun rati,

Ar lauriem greznoti. Un, kājas pletis plati,

Trauc jaunais Vetūlijs. To purpurs krāšņi sedz,

Un lepni steidzamies caur pūli viņu redz.

Rau, rāmi muguras, tik zemu liektas, līgo,

Rau, bargie liklori dzen tautu nelaimīgo!

Un acis mīlīgās vērst cītīgi pret viņu

Jūt lišķi, skaistules un senatori dziņu,

Pat skropstas vēzienu, pat nojausmu no smaida

Kā dievu svētību ar trīsām tver un gaida;

Gan drebošs vecītis, kam matos sirmums spīd,

Gan bērns uz ceļgaliem šā elka priekšā krīt:

Pat sliedi, riteņi ko dubļos iespiež sekli,

Šie ļaudis uzskata par svētu pieminekli.

1

Ai, Rema tauta, teic, vai sen tu kritusi?

Vai vergu važās būt tev stunda situsi?

Pat lepnie kvirīti liec jūgā savu galvu.

Un kam, ak debesis, kam verdzība par balvu?

(Teikt?) Vetūlijam! Jā, šis izvirtulis jauns

Ir viru padomē, — šis tēvuzemes kauns;

Viņš vājo senātu kā despots liec un vada,

Dzen kaunā tēvzemi un Romu gads no gada;

Cars Romā — Vetūlijs! … Ai laiks, kam saprāts ņemts!

Vai arī pasaulei iet bojā būtu lemts?

Kurš, galvu noliecis, ar ceļa spieķi rokā,

Ar vecu apmetni, kas irst ikvienā krokā,

Nāk sadrūmis, kad rīb no pūļa trokšņa lauks?

«Kurp, Damet, iedams, teic tu, patiesības draugs?» •—

«Kurp, pats to nezinu; sen, klusu ciezdams, klīstu,

Laiks atstāt Romu man: es vergošanu nīstu.»