ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Un šajā pulkā jautrā

Tu arī, drosminiek,

Kas mums ar smieklu šautrām

Pie reizes skaisties liek,

Jo dziesminieki barā

Tur nonāk Lētas varā

Un nogremdēti tiek.

Tad tu, kas liec, lai cēli

Bujanovs apkārt klīst;

Cik bagāti šie tēli,

Kāds gaumes paraugs īsts.

Un tu, mans smējēj senais,

Kas pašai Melpomenai

Nost novelc koturnas

Un Tālijai dod tās!

Tā tava spalva vada

Un orģinālu rada,

Lai ainās dažādās

Tur meičas asras valda.

Bet tālāk redzu te,

Kņazs palīdis zem galda,

Guļ visa padome;

Tur gūstā saņem carus,

Var traģiskumu just,

Sen aizmirsuši karus,

Griež viņi vilciņus.

Un tad nāk pēkšņi miņā

Tas tēviņš, kas ikdien

Mēdz rakstīt burtnīciņā

Par sevi, sevi vien.

Gan Parnaskalna smailē

Tu esi visai mazs,

Uz Pegaza bez bailēm

Jāt proti — tā nekas!

Bet odas sagānītās,

Kuj gaiss nekad nav tīrs,

Teic vakarā un rītā:

— Kāds Murkšķis varens vīrs!

Šos darbus cienīt protu,

Kaut atzīstos tūlīt:

Tev krāšņu slavas rotu

Es nevarēšu vīt,

Jo jācildina Murkšķis

Ir Murkšķa manierē,

Bet labāk vācies, burkšķi,

Kā tu, to zvēru te,

Es nerakstīšu, — nē!

Jūs mani iemīļotie,

Kad klusums telpā mīt,

Ar saviem darbiem protiet

Šīs stundas piepildīt!

Mans draugs, ar viņu dvesmu

Vairs doma neatstāj,

Ka iztēlē es esmu,

Kur Elizejs jau māj.

Kad rieta brīžos vēlos

Kāds nokavējies stars

Vēl tīrā zeltā kvēlo

Un gaišais debess cars —

Nakts mirdzums tālēm pāri

Peld sidrabaini balts,

Kad miegs jau birzi skāris

Un tikai mežs vēl šalc, ■—

Mans ģēnijs nemanāmi

Man lēnām pāri slīd

Un klusumā tūlīt

Balss vēlas kopā līt

Ar ganu dūdām rāmi.

Ak laimīgs, laimīgs tas,

Kas Fēba liru guvis

No agras jaunības!

Par debess dēlu kļuvis,

Viņš saulē vērties drīkst,

Un, lūk, jau slava granda

Un mirstīgajiem skanda:

Ir dzejnieks nemirstīgs!

Vai alkt man viņu slavas

Un nemirstības savas? …

Es priecīgs strīdu sākt,

Vienalga, kas var nākt.

Var būt, ka apzīmogos

Reiz mani gaiši sprogots

Un cildens Apolons,

Lai mani, blāzmas vīlu,

Pa ceļu nepazītu

Sauc augšup Helikons.

Man nedraud nāve lēna,

Jo reiz pie manas ēnas,

Kad tumsis vakars vēls,

Nāks jaunais Fēba dēls,

Mans mazdēls izglītotais,

Lai parunātos mēs,

Un motīvs, manis dotais,

Uz liras atskanēs.

Bet tagad gaismas lokā

Viens pats ar spalvu rokā

Pie loga aizvērtā,

Mans draugs, es sēžu tā.

Lai ari slava nenāk,

Man draudzība sensenā

Daudz prieka sagādā.

Par draudzību es esmu,

Bet viņas māsa gan

Liek velti liesmot man

Ar savu kairo dvesmu.

Vai velti rozes tvan,

Ko dāvā zelta dienas,

Vai jāraud būs aizvienam

Šai ielejā, kur mist

Man lēmis liktenis? …

Ai sapni brīnum jauko,

Kas dziesminiekiem draugos,

Nāc mani aplaimot!

Sniedz roku saldi glaimu

Un prieka kausu dod,

Tad aizvadi uz laimi,

Kur aizmirstību rod!

Kad, pusnakts stundā placis,

Gurds, vārīgs magoņzieds

Ver nogurušās acis,

Šalkt vēja spārniem liec

Un solī nedzirdamā

Steidz viesos šurpu tu,

Nāc, pieklauvējis namā,

Lai mani apkamptu.

Liec, sapni, burvju miņa,

Lai redzu mīļoto:

Mans labais ģēnijs viņa,

Kā gaismu mīlu to!

Gan viņas acu zaigu,

Kas liesmu sirdij sniegs,

Gan stāvu, seju maigo,

Kas balta ir kā sniegs.

Liec, lai kā viegla blāzma

Pie manis viņa rimst

Un tā kā vētras brāzma

Uz maniem ceļiem ļimst.

Pie krūts būs krūtis maigās,

Spēs mute muti rast,

Būs uguns viņas viaigā

Un acīs asaras!…

Vai tā, kā bulta traucas,

Tu arī, sapni, skrej?

Gan nāc, gan projām ej

Kā bēglis neatsaucams.

Kam jautāt brīžos tais:

Kur esi, spārnotais?

Gaist viesis, daudzkārt lūgtais,

Un sirdī — mokas rūgtas.

Teic, draugs, vai prieku vien

Dod laime dzīvē manā?

Nē, bēdās pat aizvien

Ir jārod aizmiršanās.

Man sirdij labi tiek,

Kad savās skumjās eju

Un vakars jāsatiek

Man upes malā teju;

Kad skatu rēno leju,

Kāpj acīs asaras.

Tur gaišā debess lokā

Ar Vergīliju rokā

Redz mani ezerkrasts.

Cēls gulbis, balts kā sniegā,

Ceļ kaklu līksmē liegā

Un mīlas pilns ikbrīd,

Prom irdamies no klāniem,

Ar draudzeni pie sāniem

Pa zelta viļņiem slīd.

Kad nogurumu mana

Un apnīk lasīšana,

Nekā kad netīk tvert,

Pie jaukās vecenītes

Es mēdzu tēju dzert.

Pēc vārdiem nav ko dzīties,

Te man ir klusēt ļauts,

Jo viņai netrūkst mākas

Man bezgalīgi daudz

Teikt tenkas dažādākas.

Šīs vēstis sen jau viņa

No visām malām vāc:

Par mirušajiem ziņo,

Par to, ka mīlē kāds;

Par vīriem, kuriem ragus

Mēdz pašu sievas likt,

Par to, kas pirmais vagās

Pie kāpostiem cer tikt.

Lūk, saimnieci bez laika

Ir Foma sācis sist,

Antoška balalaiku

Uz pusēm pārlauzis.

Zin visu vecenīte

Un, adīdama glīti,

Man vēsta stāstus šos.

Pie tējas glāzes rimis,

Es sēžu, domās grimis,

Un viņā neklausos.

Tā Murkšķi, dzejā brašo,

Reiz Pēterpilī plašā

Es esmu klausījies.

Viņš lasīja ar sparu,

Bet šķita man paties,

Ka izmēģina dievs,

Cik izturēt es varu!

Tad večuks pieklājīgs,

Kam septiņdesmit drīz,

No pulka atvaļināts

Un pieredzējis daudz,

īsts draugs un majors činā,

Pie sevis ciemos sauc.

Ir- mūsu dzīres gausas,

Bet večuks aizrautīgs

Šeit jaunību pie klausa

Vēl atcerēties drīkst.

Un medaļu, reiz dotu,

Pie krūtīm kāris klāt,

Par savu kaujas rotu

Viņš pastāsta labprāt.

Tur, slavai pretī skrej ot,

Krist skaudra lode liek,

Un, asins straumes lejot,

Pie zemes jāpaliek.

Pie viņa novakarus

Man patīk pavadīt.

Bet, dievs, tev gan tūlīt

Es klaji sacīt varu,

Ka lavu kalpu pulks

Un popu spožums spulgs

Drīz apnīk man par vari;

Un kāzu dzīres arī

Vairs tādēļ netīkas,

Ka garīdznieku simtu

Kā pāvests jūdu dzimtu

Ciest nevaru nemaz.

Un arī činavniekus,

Kam sirdsapziņa klus:

Dažs tenkot mēdz ar prieku,

Cits pieņem kukuļus.

Bet, draugs, ar tevi drīzi

Ja atkal redzēšos,

Mēs rūpes aizmirsīsim,

Kauss vīna — prieku dos.

Tad, dievam zvērēt varu

(Un palikšu pie tā),

Ar lauku popu baru

Es iešu baznīcā.

Atdzejojis Bruno Saulitis

Izdziest vasara aiz loga,

Skaidrās dienas projām trauc;

Laukiem pāri migla zogas,

Sils jau vieglu ēnu skauts;

Klusums dziļš pār druvām klājas,

Dzidrie strauti nerotājas;

Baltām galvām meži stāv;

Debess jums jau kļuvis blāvs.

Kur, Nataša, tagad mīti?

Kur man tavas pēdas dzīt?

Vai tu nevēlies kaut brīdi

Vēl ar mani pavadīt?

Ne vairs klusā ezermalā,

Ne vairs liepu gatves galā