ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Tu — pasaules un mīlas prieks!

Šurp, draugi! Dzejnieks roku sniegs

Bez dusmām, žēluma un nievu! •—

Rīt dzejnieks nolēmis ir mirt.

Vai šovakar pār koku galiem

Mums nevar mēness stari birt

Ar sudrabotiem gaismas paliem?

Vai nedrīkstētu sanākt mēs

Uz tumši zvīļojošā krasta,

Ko sirdis aizmirst nevarēs,

Kur vīns un līksmība tiks rasta?

Uz atvaddzīrēm aiciniet

Šurp Erotu, kas visu valda,

Lai lira atkal krāšņi dzied

Un dzirkstot virmo vīns uz galda!

Lai gaviles mūs viegli skar,

Virs galvām zvārgulīšus mājot,

Lai katrs smieties skaļi var,

Pār pilniem traukiem putas krājotl

Lai skaļi rotaļīgais loks

Mums savijas no daiļām mūzām,

Kam atšalks mūsu pirmais joks

Un guldzēs malks no jautrām krūzēm!

Ai draugi, svēts ir viņu gūsts;

Līdz rīta zvaigznei, saules lēktam

Tur dziesminiekam jābūt slēgtam,

Lai vīns visapkārt reibīgs plūst;

Es stabuli vēl rokās tveru

Un pēdējoreiz skaņas beru,

Līdz sirds man svētlaimīga kļūst.

No mūžības un draugu bara

Vēl mirkli gribas tālāk stāt;

No divu balto krūšu varas

Vēl jauno dienu veldzi krāt!

Kad rīta ausmas gaišo zeltu

Jau tumsas laukos samanīs

Un papeli — pret gaismu celtu —

Jau balta rīta rasa tīs,

Tad smagu ķekaru sniedz plaukstā

Man, Anakreon, skolotāj;

Pēc tam es aiziešu, kur māj

Reiz katram Aherona aukstā …

Ardievu, mīļais draugu bars,

Uz redzēšanos — roku dodiet!

Un solījumam spēku rodiet:

Kad viņsaulē jau būs mans gars,

Tad manu testamentu protiet

Jūs piepildīt. Nāc, dzejnieks mans,

Kas Temiru un Bakhu godā,

Lai mūzas tavu pieri rotā

Un mana lira tevī skan …

Pār mūsu sadraudzību jauko,

Ai Puščin, vējains gudriniek,

Lai tev ar manu pilno trauku

Vēl vītis miršu vainags tiek!

Es sirdi atstāšu jums, draugi,

Lai baltās dienas apvij jūs

Ar atmiņām un laimes vēdām,

Kas magonēs un rozēs kūst;

Lai mana dzeja zūd bez pēdām,

Bet pēdējs čuksts vēl viņai būs! …

Uz klusiem bēru svētkiem lūgšu

Jūs, draugi, — tas mans pienākums;

Un prieks, ko ari darbā jūgšu,

Šeit pasniegs ielūgumus jums …

Šurp plūstiet jautri ska]ā lokā,

Lai katram vainags, ziedi rokā,

Lai kalts tur būtu izcirtis

Uz kapa akmens, smagi cietā,

Kas Helikona birzi viz:

«Šeit Apolona audzēknis

Dus svētlaimīgā saules rietā.»

Atdzejojis Andris Vējāns

Nāc, mīļā Elvīna, sniedz roku, gurstu ilgās!

No sapņa skumīgā ļauj beidzot pamosties.

Teic — vai mēs tiksimies, vai liktenis vēl ilgi

Man liks bez tevis ciest?

Jel teic — vai sastapties mums cerību vairs nava

Un tumsā ieslīdzis mans mūžs uz laikiem būs?

Vai tiešām ataustot rīts mīlestības skavās

Reiz neatradīs mūs?

Kādēļ gan, Elvīna, nekad nakts stundās vēlās

Es priecīgs nevaru pie krūtīm tevi spiest?

Uz mīļo raudzīties ar ilgu tvīksmi kvēlu

Un kaislē iedegties?

Slīgst mēmā ielīksmē un apskurbumā dziļā

Un to, ko klusi tu man čuksti, uzklausīt,

Rāms tumsā saudzīgā tev līdzās iemigt, mīļā,

Lai laimīgs mostos rīt?

Atdzejojis Vladimirs Kaijaks

No Kleronas tev maz kas mantots,

Ne tevis labad likumpantos

Ir Pinda valdnieks pūlējies;

Nav daudz tev devis ari dievs,

Gan tava balss un tava gaita,

Gan skatieni, uz ko tu raita,

Nav slavēšanas vērts paties

Un skaļu aplausu bez skaita;

Tā nolemts ir, to katrs jūt,

Par sliktu aktrisi tev būt.

Bet, Hloja, viss ir tevī skaists.

Tev pēdās dzirdam smieklu siekus,

Kas sola mīļākajiem priekus, —

Jā, tavā ceļā ziedi kaist

Un panākumi skan pārlieku.

Par gūstekni kļūst skatītājs,

Kad, taktis nejūtot, tu stāj

Mums visiem dziedādama priekšā,

Uri tonis — bieži ausīs griež.

Bet mēs tev Skaļi sitām riekšās,

Un lūpas jūsttā vārduš sviež:

«Bravo! Bravissimb! Cik jauka!»

Pat zobgaļi jau klusu cieš,

Par apburošu tevi saukā.

Kad neveiklībā vaigs tev zied

Un rokas tu pie krūtīm spied,

Gan ceļas tās, gan, sarkstot kaunā,

Jau atpakaļ uz krūtīm gumst,

Kad tevī klausās Milons jaunais,

Un čuksti domāti nav mums,

Bez jūtām viņam zvērēt drīksti;

Vai mirkstot kvēlās asarās,

Kad saltas tās pār vaigiem 1ās,

Un mierīgi tu krēslā slīgsti,

Gandrīz bez elpas, nosarkstot, —

Čukst visi: «Kāds tai daiļums dots!»

Tie citu izsvilpuši būtu:

Bet skaistums sirdis valgos sien.

Pat gudrie melot mēdz, es jūtu:

Ne viss uz zemes nieki vien.

Jel sagūsti mūs, apburošā!

Tas desmitkārt būs laimīgāks,

Kas tev, pilns maiguma, jau drošāk

Par mīlestību dziedāt sāks;

Kas dzejā, rampas gaismā stājot,

Jau solīs tevi dievināt,

Kam spēsi maigus vārdus krāt,

Par pievilšanu nerunājot;

Kās iaimē lomu aizmirst var,

Kād uzsmaidi tam lūpām kairām,

Kas cer, kad tāvu roku skar,

Ka gūs aiz kulisēm vēl vairāk.

Atdzejojis Harijs Heislers

(P u š č i n a m)

Atceries, mans dzīru brāli,

Klusumā, kas prieku dod,

Izkūpēja skumju vāli,

Kausos vīnu piepildot.

Mūsu vaigi priekā sarka;

Nostūrī, kur klusums smags,

Slēpāmies no skolas sarga,

Jo mums līdzās bija Bakhs.

Vai tev prātā klusi čuksti,

Punša kausu mēmums drūms,

Vīna glāze nosarkusi,

Rūgtas pīpes saldais dūms?

Noreibums ar liesmu tikās,

Acīs dūmu aizkars palss.

Pēkšņi tālumā, šķiet, likās —

Atskan skolas sarga balss.

Vienā mirklī stikli pajūk,

Pudeles un kausi plīst,

Palsie dūmu loki sajūk,

Punšs un vīns uz grīdas līst.

Ātri ātri projām skrējām,

Sārtās sejās nemiers mirdz.

Bailes norimst, acis smejas,

Mums uz mēles — prāts un sirds.

Acu skatiens atspīd rāmi,

Paliek tikai smiekli, prieks,

Izkūp reibums nemanāmi,

Pazūd Bakhs kā sazvērnieks.

Draugi — galvu ķīlā lieku, —

Kamēr mana saule spīd,

Katru gadu Bakha priekus

Gribu vīnā apslacīt.

Atdzejojis Jānis Plotnieks

Kur, dīkdien, esi nu,

Kam dzīvi baudīt ierasts?

Pēc vientulības miera

Vai neilgojies tu?

Vai mums uz papīra

Vien sarunāties klājas

Un vadīt minūtes?

Vai neredzēšu es

Vairs parnasklejotāju?

No mūzām slēpies tas,

Kas Pindā bij mans kaimiņš,

Kas mājās nīka maz

Un sveikts bij draugu saimē.

Ir dārziņš tukšs un rāms,

Tumst nostūrī tā vieta,

Kur skaļi tērzējām

Pie glāzītes pirms rieta,

Kur Koma dots bij viss —

Gan foreles, gan pīrāgs,

Gan Bakha biķeris,

Kas gaiši putots viz.

Aiz dienām dienas trauc,

Un velti līksmo dzīru

Tik līksmes pilnie vīri

Kā agrāk tevi sauc,

Kad biji draugu skauts;

Nav sarunām tā spara,

Un pusdienās jo garās

Nav rosmes vairs tik daudz.

Viens mazā kambarītī,

Kad vakars kluss un liegs,

Es gribu runāt bridi

Ar tevi, gudriniek.

Jau ezerkrastus zaļos