ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Tevi sastapt varu es, —

Rīts un vakars skumjas nes.

Birzs jau drīz būs ziemas ziņā,

Laukiem pāri aukstums nāks;

Mazā baļķu istabiņā

Kvēpeklītis dūmot sāks;

Tevi, daiļā, neredzēšu

Un, kā putniņš būrī sēžot,

Mājās, noskumis ikdien,

Domāšu par tevi vien.

Atdzejojis Imants Lasmanis

Ir jauki dienasvidus svelmē

No strauta ūdens malku smelt

Un vērot ēnainajā dzelmē,

Kā viļņi steidzas putas velt.

Bet, draugi, vīns kad glāzēs šalko

Un putodams pār malām līst, —

Tas brīdis daudzus citus algo:

Šis prieks ir neviltots, kaut īss.

Lai nolādēts tas pārdrosmelis,

Kas pirmais roku grēcīgo

Pret vīnu dzirkstošo ir cēlis,

Ar ūdeni reiz jaucis to!

Kādēļ gan nelieti vēl ciešam?

Lai viņa dzimums nolādēts!

Lai lafitu no cimļanskieša

Tas mūžam atšķirt nesajēdz!

Atdzejojis Harijs Galiņš

«Laiks ātri steidzas!

Viss ātri beidzas!

Bij un vairs nav.

Kaislību slāpes,

Skumjas un sāpes

Zudušas jau.

Helēnu lepno

Mīlēju kairs.

Zuda šis neprāts,

Nemīlu vairs.

Sirds, nu tev brīvi

Pasaule sniedz,

Sāc jaunu dzīvi.

Laimīga tiec!

Ziedoņa laikā

Tējroze maigā

Zefīru skauj,

Jaunības tvīksmē

Sirds sevi līksmi

Sagūstīt Jauj.

Nē, kļkrstās jūtas

Sirdī lai dziest!

Nopūtās grūtās

Pietiek mari ciest!

Skumju slogs ļaunais

Drīz man būs ņemts.

Ak! dzejniek jaunais,

Vai tev tas lemts —

Helēnu skaisto

Vienīgam gūt?

Nevar tas būt:

Visus tā saista,

Visiem tā zied,

Kā sapnis šķiet!

Nemiers lai stājas,

Miers lai ir mājās,

Nav man kur iet!

Vientuļš es būšu,

Sirdsmieru gūšu,

Kā trūka man,

Un — mana lira,

Skaidra un tīra,

Draugiem lai skan!»

Šķiršanās bēdās

Domāju tā.

Alku sirdsēdas

Nomierināt.

Sirdi tik kvēlu

Helēnas tēlu

Gribēju dzēst.

Sastapu Hloju,

Sev iegalvoju:

Saderam mēsl

Gluži kā lapas,

Ko agrs un spējš

Skrējienā aprauj

Nebēdnis vējš,

Tā dienu skrej ā

Kā viļņu dejā

Šūpojos es.

Lilai, Temirai

Steidzos tad nest

Sirdi un liru.

Ai meitenes!

Velti es skāvu

Brīnišķos stāvus,

Velti, nudien;

Pats sevi vīlu •—

Jutu, ka mīlu

Helēnu vien!

Tagad man grūti,

Dzirdi, mans prieks!

Cieš, vai tu jūti,

Tavs dziesminieks!

Dzirdi, kā tevi

Ilgās viņš sauc,

Nomoka sevi,

Mieru sev jauc!

Tā galu galā

Līdz kapa malai

Nav miera mums,

Vēl pat zem zemes

Nāks līdzi šis nemiers —

Sirds viena skums …

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

Es dzimis Helikonā,

Kur mūzas vārsmas vij;

Par godu Apolonam

Man kūmās Tibuls bij.

No Hipokrenas dzēru,

Tās vilnim sirdi vēru,

Bij apkārt ziedu prieks;

Tā augu dziesminieks.

Reiz jautrā brīdī Panam

Uz puiku bij labs prāts;

Viņš priecīgs sauca mani —

Še, stabulēt nu sāc!

Tā jau kopš mazām dienām

To stabuli diendienā

Es pūšu, cik vien tik;

Tā mūzām neapnīk.

Bet tu, kas priekam savam

Vien patrallini, draugs,

Man ieteic skriet pēc slavas,

Ko sola karalauks;

Teikt sveikas dziru dziesmām

Un dziedāt kaujas briesmām,

Lai lira tur vien klīst,

Kur asins straumes līst.

Nav Fēbs man daudz vis devis:

Vien griba, talanits sīks.

Zem svešas, tālas debess

Te dziedu viens un dīks.

Kā Ikaram man drosmes

Gan lidot nav, ne rosmes,

Man cita gaita jau:

Lai katram ceļš ir savs.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

(1815)

Visnotaļ klusums dziļš ap drūmo Elbu plešas,

Klāt vakars, ūdeņos sāk apdzist blāzmas zaigs,

Un, lāgiem iznirdams no bāla padebeša,

Viz miglains mēness vaigs;

Tāltālu rietumos ar zilgo jūras klaju

Jau saplūst debesis, ko sirma migla tin;

Sēž Napoleons viens šai stundā tumstošajā

Uz kailas krasta klints.

Drūms varmākam ir prāts, un, vērsdams acis ļaunās

Uz tālo piekrasti, kas miglājā sāk zust,

Viņš domās Eiropai kaļ atkal važas jaunas,

Čukst vārdus draudīgus:

«Ap mani viss šeit nāves miegā atdus,

Biezs miglas auts ir dzelmei pāri klāts,

Ne laivu redz, uz selgu steidzot, acs,

Ne gaudo zvērs pie kapa, juzdams badu, —

Ar dumpīgajām domām es viens pats.

Kad padevīgs, ap kuģi putas krešot,

Reiz mani prom ašs vilnis aiznesīs?

Vai klusums mēms uz jūras beigsies drīz? .

Ak, paslēpies jel, mēness, padebešos,

Lai tumsība pār Elbas klintīm līst!

Tur karaspēks mans uzticamais gaida

Jau pulcināts — tas cīņā ies tūlīt!

Jau pasaule pie manām kājām krīt!

Turp aizsteigšos es pāri viļņu klaidam

Kā negaiss bargs it visu nopostīt!

Un pārdroši trauks gailu ērgļi karā,

Tiem uzvara ik solī līdzi ies,

Pa ielejām tad asins upes skries,

Un troņi grūs, tiks satriekts vairogs varens,

Ko Eiropa pret manu spēku slies.

Bet apkārt viss šeit nāves miegā atdus,

Biezs miglas auts ir dzelmei pāri klāts,

Ne laivu redz, uz selgu steidzot, acs,

Ne gaudo zvērs pie kapa, ciezdams badu, —

Ar domām dumpīgajām es viens pats .. .

Ak mana laime! Burve ļaunā,

Vien prātu apmāji, kā sapnis gaisi tad,

Kad loloji kopš dienām jaunām

Un briesmās stāvēji man klāt!

Cik sen, kopš pati aizvadīji

Līdz troņa kapēm mani tu,

Ar pārgalvīgu roku vij i

Ap pieri lauru vainagu!

Cik sen, kopš tautām uzveiktajām

Bij pīšļos jānoliec pie kājām

Man karogi, kopš uzvarošs

Kā viesulis un zibens spožs

Es traucu, un man līdzi slava

Ar spārnu sedzot.. . Bet pa tam

Bij negaiss sadudzis pār Maskavu un grāva

Bargs pērkons atriebdams!

Jauns ziemeļzemes cars pret mani cīņā stāja —

Posts mūsu karogiem, kas mirka asinīs,

Un jākrīt milzim diženajam •—

Uz zemes miers, prieks valda debesīs,

Man — negods, trimdā padzītajam!

Mans stiprais vairogs sadragāts,

Vairs kaujas laukā bruņas nemirdz,

Ar rūsu asais zobens klāts,

Guļ aizmirsts, nosviests zemē.

Visnotaļ klusums dziļš. Un tikai liekas man,

Ka cīņa dun un dārd, no miega klajums modies,

Ka zobeni šeit šķind un skan,

Vaid nāves jausmās ievainotie —

Vien viļņu šalkoņu es dzirdu atģidies,

Ne nikno troksni kaujas laukā;

Rimst asiņainā naida auka,

Un atriebības lāpa dziest.

Bet stunda sitīs drīz! Trauc kuģis šurp, un tajā

Jau apslēpts tronis mans. Viss apkārt miglā kluss.

Pulks dumpinieku sēž uz klāja,

Un viņu sejās negantajās

Un nobālušajās šķiļ acis zibeņus.

Nu drebi, Eiropa! Tev atriebt, atriebt gribu!

Tavs soģis tuvojas — viņš postīs nežēlīgs,

Līdz drupās gulēs viss, tad, valdot iznīcībai,

Uz zārkiem celts mans tronis tiks!»

Viņš apklust. Debesīs vied tumšu ēnu plūsmu,

Bāls mēness, izlauzies no padebešu drūzmas,

Viz tālu rietumos, un rītazvaigzne spīd

Pār tumšiem ūdeņiem, bet viļņojošā miglā