ALEKSANDRS PUŠKINS - PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Vai labāk nebūtu — teic, Licīnij, man tu! >—

Ja sapņu Fortūnu mēs dusam atstātu,

No sirmā ciniķa ja piemēru mēs ņemtu

Un atstāt pilsētu, šo palaistuvi, lemtu,

Kur viss ir pērkams, viss ir pārdošanai dots:

Gan tribūns, konsuli, gan likumi un gods?

Lai skaistā Glicēra sniedz visiem mirkli saldu,

Ir kopīga kā kauss, ko laiž ap dzīru galdu,

Lai zaļos jaunekļus prot viņa tīklos vest!

Mums kauns ir vājības ar grumbām sejā nest;

Laiks atstāt jaunību, ko dzērām reiz ar alpi;

Lai Klits un Kornēlijs, šie augstu vīru kalpi,

Ar godu tirgojas, no augstmaņiem ikdien

Pie bagātniekiem lien, no nama namā skrien!

Es sirdī romietis; man krūtīs brīvei vara;

Tai dusas nav, tā tver pēc lielā tautas gara.

Prom steigsim, Licīnij, no ārprāšiem, kam prāts, —

No jaunavām, kam gods nav ticis dāvināts!

Mēs aizmirsīsim drīz, cik dieviem laimes skauda,

Un lauku klusumā būs dzīvot atkal bauda.

Tur, jūras krastmalā, vai tur, kur gāršas šalc,

Būs viegli atrodams kāds namiņš kluss un balts,

Kur ļaužu burzma mūs vairs neaizsniegs, kur rāma

Būs dusa vecumā līdz galam izbaudāma.

Tad klusā nostūrī, kas vientulību Jaus,

Par dienām bijušām mums stāstīs tēvu kauss.

Degs ozols gunskurā, un, raudzīdamies tālu,

Sev garu aizdegšu ar bargo Juvenālu,

Un taisnā satīrā lai pēctēči tad jauš

To, kādus tikumus šis gadsimtenis pauž.

Ai Roma, Jaunuma un izvirtības klēpis!

Nāks atriebe un sods, ko brīdis baisais slēpis.

Tu, lielā, kritīsi, tavs gals būs nežēlīgs,

Un pīšļos pasaules un zemes kronis slīgs.

Tad jaunas tautas nāks no cīņu pekles melnas,

Pret tevi zobenus cels viņu stiprās delnas,

Tie savus ezerus un kalnus pametīs,

Kā upe plūdīs tie un dzelmē tevi rīs.

Pār pilīm tumsa slīgs, ies bojā lepnā Roma;

Pie drupām apstāsies kāds ceļnieks. Viena doma

Tam dziļi sirdī guls un nejaudās vairs rimt:

«Bij Romai brīvai dzimt, bij verdzībā tai grimt.»

Atdzejojis Laimonis Kamara

Puškins Carskoje Selo dārzā

N. Uļjanova «imejum». 1^33.

Draugs, piedod man, ka es

Patiešām otro gadu

Vairs laika neatradu

Tev rakstīt vēstules.

No dzimtās puses blāvās

Straujš trijjūgs projām rāvās

Tur, kur sauc Pēterpils;

Vai rīts, vai vakars zils —

Bez darba aizvadīju

Es abus gadus šos

Un žāvādamies biju

Gan dzīrēs, teātros.

Es mierā nepalikos,

Līdz kamēr ausa rīts,

Un pats sev līdzīgs likos

Tam ķesterim, kas trīc,

Pagalam nomocīts.

Bet slava, dievam slava!

Uz dzīves ceļa sava

Man atkal gluds ir viss:

Aiz durvīm atstājis

Es steigu, rūpes skalās,

No kurām ilgi vaļā

Gan netiku nekā,

Un tagad klusumā

Kā prātnieks, savā ziņā,

No trokšņiem tālu nost

Es laimīgs atpūšos

Te, mazā pilsētiņā.

Jauks namiņš noīrēts;

Ir kamīns, dīvāns lēts,

Trīs istabās ne zelta,

Ne bronzas nav nemaz,

Un pūles gluži veltas —

Tur meklēt grīdsegas.

Ir logi dārza pusē,

Kur vecās liepas klusē

Un blakus ievām zied,

Kur bieži pusdienlaikā

Man bērzu audze slaikā

Dod paēnu mazliet.

Un kreimenes kā sniegā

Ar naktsvijolēm liegām

Pie maza strauta līkst,

Kas ziedu smaržā tvīkst

Un lulinādams zogas

Tepat netāl no žoga.

Te tagad dzejnieks tavs

Bez modes dzīvot tīko,

Un brauciens straujš vai gauss

Nekur vairs neaizraus,

Un kņadu apnicīgo

Nemaz te nevar jaust.

Rīb brīžam kādi rati

Uz bruģa paskaļāk,

Vai ari ubags nāk,

Naktsmiera neatiadis,

Pie vārtiem klauvēt sāk,

Lai viņu ielaiž sētā.

Ak dzīve izredzētā,

Kad apņem gurdums lēns!

Pats Fēbs tad tevi svēta

Un Erots, draiskais zēns.

Ak dzīve, dzīve jaukā,

Kad vari klusumā

Ar naktsmici iet laukā

Un nebēdāt nekā,

Dzert, paēst, spēkus krādams,

Par viesiem nedomādams!

Ja kādreiz uznāks miegs,

Neviens tev neaizliegs

Bez laika gultā likties;

Ja sagudro mazliet,

Ar mūzām vari tikties,

Ja ne — ver acis ciet

Un, saldā snaudā grimis,

No visa esi rimis.

Tā es, mans dārgais draugs,

Nu laiku vadīt varu,

Neviens šurp neatsauks

Vairs kalpu skaļo baru;

Un kabinetā te

Es neskumstu nenieku,

Jo visa pasaule

Ir aizmirsta ar prieku.

Man draugos mirušie,

Lūk, parnasieši tie,

Kas, plauktā blakus likti

Un ilgi neaiztikti,

Ap mani dzīvot sāk.

Tepat pie dzejotāja

Dažs prozaiķis stājas

Un vienā rindā nāk.

Lūk, smejas ņirga sirmais,

Kā Minerva tam liek;

No dzejniekiem vispirmais

Tu esi, nebēdnieki

Viņš, paša Fēba svētīts,

Kā dzejnieks paliek tāds,

Kas visuvairāk pētīts

Un tomēr nenomāc.

Viņš līdzīgs Eiripīdam,

Erāto maigais draugs,

Viņš Tasso mazdēls jauks.

Ko vēl? Viņš tēvs Kandidam

It visur liels un baiss

Virs sirmais, vienīgais.

Voltēram rindā jauktā

Stāv Vergils blakus plauktā,

Un līdzās Homērs ir.

Man rīta stundā spodrā

Tos vienu prom no otra

It bieži jāatšķir.

Mīļš grācijām bez mēra

Deržavins allaž bij,

Nu plauktā blakus vērot

Var tevi, Horācij.

Es redzu arī tevi,

Kas raitai dzejai devis

Ir sirdi paslepen,

Tu šeit, gan reizēm laiskais,

Gan pārgudrais un draiskais,

Vaņuša Lafontēn!

Tu šeit, — un Dmitrevs arī,

Kas patikšanu jūt

Ar Krilovu par vari

Pie taviem sāniem būt.

Lūk, cits, kam dzejas ainā

Smej Psihe zeltmatainā!

Mans labais Lafontēn,

Viņš te ar tevi cīnās,

Un, kaut ir jāpabrīnās,

Tu uzvarēts jau sen.

Lūk, tie, ko Amors sitis:

Veržē, Cjrekūrs un citi

Mīt stūrī atstatāk

(Bet reizēm izkāpj klajā

Un miegu projām vajā,

Kad ziemas vakars nāk).

Rasins un, tā kā nākas,

Ruso un Karamzins,

Moljērs vislieliskākais,

Fonvizins un Kņažņins.

Lūk, piere grumbās raukta,

īsts Aristarhs te mīt:

Stāv sējumi uz plaukta

Pavisam sešpadsmit.

Laarps ko sacerējis,

Nav viegli izlasīt,

Bet atzīšos tūlīt —

To reizēm esmu spējis.

Tikpat kā kapsētā

Uz kāda plaukta lejāk

Guļ prozā un guļ dzejā

Tie, kas nav vērts nekā.

Tur Kvekšķa murgošana,

Tur Dumjā psalmošana,

Vēl citus rakstus mana.

Vē! Pelēm prieks par tieml

Lai miers un aizmiršana

Reiz tiek šiem gabaliem!

Bet, nicinādams viņus

(Tad klausies arī tu),

Es ādas burtnlciņu

Tur slepus glabāju.

Šīs rakstu zīmes labās,

Kas gadiem jāsaglabā,

Jo tur man svarīgs viss,

No tēvabrāļa dēla,

No dragūna viscēla,

Es esmu saņēmis.

Var būt, ka grūti spējams

Tev minēt, kas tas tāds,

Jo vēl šis sacerējums

Nekur nav nodrukāts.

«Jūs sveicu, slavas dēli!»

Jūs dieviem lieciet krist.

Kņaz, mūzu mīlulis,

Man dārgi tavi tēli,

Man patīk skarbums tavs,

Ko dzejoļos var jaust,

Tavs satīriskums asais

Un drošais, skaidrais stils,

Ikkatrs pants, kad lasa,

Tev asprātības šķils.