ALEKSANDRS PUŠKINS: PIRMAIS SĒJUMS LIRIKA 1813--1826

Ko svešas nievas vainot māk.

Gan mežs, gan kalni — viss bij klusu,

Pār zemi gūlās tumsas klāsts;

Bet jaunava uz sila pusi

Ar šausmām acīs raudzījās.

Tad skatiens apstājās pie bērna

Un pāri lūpām lauzās vaids …

«Tu guli, mana sāpe pērnā,

Un nesaproti, kas ir naids.

Tu acis atvērsi, bet maigi

Vairs nepiekļausies man pie krūts,

Un mātes skūpsts uz siltā vaiga

Tev rīt vairs nebūs jāsajūt.

Pie sevis velti viņu sauksi! …

Mans mūža kauns kā pliķis cirsts.

Sen mani aizmirsis, tu augsi;

Man paliksi tu neaizmirsts.

Pēc pajumtes kad iesi tautās,

Teiks visi: «Tu mums esi svešs.»

«Kur vecāki?» tev lūpas jautās,

Bet jādzird būs, kā vēji dveš.

Mans dārgais, sērīgs savās domās,

Starp bērniem vienmēr vientuļš būs,

Un citus vēros drūmā omā,

Tos, kuri mātes glāstus gūs.

It visur, kā jau ceļiniekam,

Būs jāklausās, cik salti skan

lk pārmetums, teikts ļaunā priekā . ..

Tai brīdī piedod, piedod man! …

Var būt, ka ceļš, caur skumjām cirstais,

Tev, bārim, tēvu atrast spēs.

Bet kur viņš tagad, neaizmirstais,

Uz mūžu mīļais nodevējs?

Liec aizmirsties tad viņa grēkam,

Vien saki: «Lauras mūžs bij īss.

Tai nebij zaudējums pa spēkam,

Un šķīrās tā no dzīves šīs,»

Ko teicu es? . . . Var būt, ka māti

Tev sastapt Jaus tāls dienas rīts.

Tavs skats būs skumjš … Man stingst jau prati!

Kā gan var dēlu nepazīt?

Ak, likteni jau lūgties varam,

Bet vai tas lūgsnas dzirdēt spēs . . .

Kas zifi, tu paiesi man garām,

Uz mūžu šķirti būsim mēs.

Tu guli — ļauj man, nelaimīgais,

Pie krūtīm vēlreiz tevi spiest.

Šīs dzīves likums, ļaunais, nīgrais,

Ir nolēmis mums abiem ciest.

Līdz kamēr smagu gadu grēdas

No acīm prieku projām dzīs, —

Jel dusi, mīļais! Rūgtas bēdas

Vēl tavās dienās neielīs!»

Te pēkšņi mēness gaismā blāvā

Bij būda redzama aiz birzs . . .

Vēl mātes rokas bērnu kļāva —

Tad brīdis klāt, kas abus šķirs.

Tā noliecās pie sliekšņa klusi,

Tur mazo nolika, lai dus,

Un, šausmās acis novērsusi,

Kā ēna steidzās tumsā zust.

Atdzejojis Harijs Heislers

Kantāte

Reiz tumšā biezoknī zem liepām smaržojošām,

Starp augstiem niedrājiem, kur pērļains putu zaigs

Dzirkst pāri strūklām sudrabspožām,

Vējš tērpu purināja maigs,

Ko krastā nometusi kautri

Bij skaistule, nevienam neredzot.

Un, viļņiem slacīdama, straume steidzās jautri

Tās dailei veldzi dot.

Birzes iemītniek tu drošais,

Pārgalvīgi žirgtais strauts,

Klusāk runā, čalojošais!

Nav tev visu izpaust ļauts!

Leda bikli stāv vēl malā,

Baltās krūtis drebot tvīkst.

Jānorimst ir viļņu čalām,

Vējš vairs šalkot neuzdrīkst.

Birzī katra vēsma stājas,

Visu apņem klusums jauks;

Tālāk soļo nimlas kājas,

Vilnis uzticams lai draugs.

Bet krasta krūmājos, šķiet, kaut kas sakustējās,

Un nodreb skaistule viscauri bailēs spējās;

Tai, turpu raugoties, pat elpa aizraujas.

Lūk, putnu valdnieks pats zem vītolžara ēnām

Pleš savus lepnos spārnus lēnām,

Peld tuvāk skaistulei; ar krāšņām krūtīm tas

Šķeļ drosmīgs viļņus, putām šalcošām tos klādams,

Vēl spārniem sakuļ tos,

Vij kaklu gredzenos

Un cēlo galvu noliec, Ledu sveicinādams.

Leda smej tīksmi,

Sauc viņu līksmi

Blakus tai stāt.

Saldkaislei ļaujas

Leda, jo kļaujas

Gulbis tai klāt.

Nopūšas alkās,

Klusuma šalkās

Svētlaimi rod.

Nimfa vien līksmi

Raugās uz tvīksmi,

Dievi ko dod.

Kad beidzot skaistā lēnām atguvusies bija,

Ar klusu nopūtu tā acis atdarīja.

Un ko tā redzēja? — Uz ziedu paklājiem

To paša Zeva rokas maigi skāva!

Un jauna mīla bij starp tiem.

Tai brīnišķīgo noslēpumu saprast ļāva.

Jaunavas, kā rozes kairās,

Pamācību pieņemiet!

Vakaros jums jāizvairās

Birztalās pie ūdens iet.

Bieži birztalā tur klejo

Erots skaistais, liesmainais.

Nirst no vēsām strūklām smejot,

Ūdens putās bultas kaist.

Jaunavas, kā rozes kairās,

Pamācību pieņemiet!

Vakaros jums jāizvairās

Birztalās pie ūdens iet.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Vai redzējāt jūs rozi maigo,

Kas skaistās gaismas meita šķiet.

Kad viņa pusplaukusi zaigo,

Mums liekas — pati mīla zied.

Tā šodien, acīm žilbstot, garām

Mums Eidoksijas skaistums slīd,

Un katrā jaunā pa vasarā

Tas vienmēr jaunā dailē spīd.

Bet šurp trauc vējš un vētras bargas,

Šiem ziemas bērniem prāts nav slinks.

Kas mūsu galvas no tiem sargās?

Gaiss, ūdens, zeme salā stingst.

Un nav vairs ziedu, nav vairs rozes,

Jo mīlas meita gurda slīgst,

Un, tikko uzplaukusi, nozied, —

Bet skaistās dienas zūd un nīkst.

Ai Eidoksija, mīlā plaukstiet,

Kamēr vēl laime negrib zust.

Vai tiešām vecumdienās aukstās

Jūs cerat mīlas kvēles just?

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Jūs lūdzāt ģīmetni jums dot,

Kas parādītu manu dabu, —

To varu ātri uzgleznot,

Gan nelielu, bet diezgan labu.

Es esmu jauns un nebēdnieks

Un vēl uz skolas sola sēdu.

Ne muļķis — to man sacīt prieks

Un vēl es nepazīstu bēdu.

Bet pļāpībā gan nepārspēts,

Nav Sorbonnā tik gudru prātu,

Es tas, kurš skaļi klaigāt mēdz,

Un nav, kas mani klusinātu.

Mans augums nav no lielajiem,

Ne vīra staltums mana rota.

Es sārts, ar matiem rūsganiem,

Un galva man ir sacirtota.

' Oriģināla franču valodā, — Tulk.

Man patīk ļaužu skaļais bars,

Un vienatnīgums man ir pretīgs.

Bet strīdus, ķildas nīst mans gars,

Un mācīties man visai netīk.

Ir balles, izrādes — mans prieks,

Ko mīlu vēl, es labprāt teiktu,

Neviens to sacīt neaizliegs —

Vien tad, kad liceju es beigtu.

Tā, dārgais draugs, ir pateikts viss,

Tu mani pazīt vari droši —

Dievs tādu mani radījis,

Ko citu es tev netēlošu.

īsts sātans esmu nedarbos

Un līdzīgs pērtiķim pēc vaiga.

Kas vējagrābsli pārveidos!

Jā, Puškins tāds pa dzīvi staigā.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Jau drūmā nakts pār zemi lido

Un savu melno segu pleš;

Bez vārda klusums svēts ir birzīs pusnakts vidū,

Un sirmā dūmakā grimst mežs;

Strauts, tikko čalodams, skrien ozolbiržu ēnā,

Vējš, tikko elpodams, uz lapām norimst kvēls,

Un mākoņatblāzmā tik sudrabaini rēnā

Peld mēness gulbis balts un cēls.

Pār krama klintīm, gaismai trīcot,

Sīkpērlēs ūdenskritums plīst,

Un klusos ezeros peld nāras mēnesnīcā,

Un ūdens viņu matos viz;

Tur pilis diženas ar spraišļiem gaisos slienas,

Tām klusie torņi pusnakts zilgmē gaist.

Šeit rāmi vadīja reiz zemes dievi dienas,

Šeit templis krievu Minervai.

Pils skaistais parks visapkārt vijies,

Kā Elizijs nakts tumsā kluss.

Un krievu ērglis dižs te, lauvu saplosījis,

Uz slavas lauriem tagad dus;